Viena no cēlākajām liecībām par reformāciju ir Vācijas kristīgo firstu protests 1529. gadā Špeieras reihstāgā. Šo vīru nelokāmība un drosme nodrošināja nākamajām paaudzēm sirdsapziņas brīvību un reformētajai baznīcai deva nosaukumu „protestanti”. Lc 84.1
Dieva iejaukšanās neļāva virzīties uz priekšu spēkiem, kas nostājās pret patiesību. Kārlis V bija nolēmis satriekt reformāciju, bet ikreiz, kad viņš pacēla savu roku, lai sistu, viņš bija spiests novirzīt sitienu uz citu pusi. Atkal un atkal kritiskā brīdī pie robežas parādījās turku armija vai Francijas karalis, vai arī karu pret viņu sāka pats pāvests. Tā reformācija tautu konfliktu un nemieru laikā varēja nostiprināties un izplatīties. Lc 84.2
Līdz katoļu vadītāji apvienojās pret reformatoriem. Ķeizars 1529. gadā sasauca reihstāgu jeb koncilu, lai satriektu ķecerību. Ja neizdotos ar miermīlīgām metodēm, Kārlis V bija gatavs izmantot zobenu. Lc 84.3
Romai uzticīgie Špeierā atklāti parādīja savu naidīgumu pret reformatoriem. Melanhtons teica: „Mēs esam tie, ko pasaule ienīst un cenšas aizslaucīt. Bet Kristus apžēlosies par Savu nabaga tautu un pasargās to.” 1J. H. Merle D ‘Aubigné, History o f the Reformation o f the Sixteenth Century, 13. gr., 5. nod. Špeieras ļaudis bija izslāpuši pēc Dieva Vārda, un, lai gan tas bija aizliegts, tūkstošiem cilvēku pulcējās dievkalpojumos, kas tika noturēti Saksijas kūrfirsta dievnamā. Tas paātrināja krīzes tuvošanos. Reliģiskā iecietība jau bija ieviesta ar likumu, un valstis, kur reformācija bija spēcīga, bija pieņēmušas lēmumu stāties pretī jebkuriem tās tiesību ierobežojumiem. Lutera vietā stāvēja viņa līdzstrādnieki un firsti, ko Dievs bija izaudzinājis, lai aizstāvētu Viņa patiesību. Saksijas Frīdrihs bija miris, bet viņa sekotājs hercogs Jānis priecīgs uzņēma reformāciju un parādīja lielu drosmi. Lc 84.4
Priesteri pieprasīja, lai valstis, kas pieņēmušas reformāciju, pakļautos Romas varai. Reformatori nevarēja piekrist, ka Roma atkal pārvalda valstis, kas bija pieņēmušas Dieva Vārdu. Beidzot tika izteikts ierosinājums, ka tur, kur reformācija nebija iesakņojusies, spēkā ir Vormsas edikts, bet tur, „kur saskaņošanās ar to bez dumpja nav iespējama, ļaudis nevajadzētu iepazīstināt ar jaunām reformām, .. viņi nedrīkst izrādīt pretestību pret misi, [un] viņiem nevajadzētu ļaut nevienam Romas katolim pāriet luterānismā.” Šādu lēmumu, priesterim un baznīcas vadībai par lielu prieku, pieņēma reihstāgs. Lc 84.5