Karalis Ferdinands atteicās uzklausīt evaņģēliskos firstus, bet, lai apklusinātu strīdus, kas radīja nekārtības impērijā, Kārlis V sasauca reihstāgu Augsburgā. Viņš paziņoja, ka ieradīsies personīgi un lika ierasties protestantu vadītājiem. Lc 86.6
Saksijas kūrfirsta padomdevēji lūdza viņu nedoties uz reihstāgu: „Vai aiziet un ieslēgt sevi spēcīga ienaidnieka pilsētas sienās nenozīmē riskēt ar visu?” Bet citi cēli paziņoja: „Lai tikai firsti ir drosmīgi, un Dieva lieta būs glābta.” Luters teica: „Dievs ir uzticams, Viņš mūs neatstās.” 8Turpat, 14. gr., 2. nod. Lc 86.7
Kūrfirsts devās ceļā uz Augsburgu. Daudzi gāja sadrūmuši un satrauktām sirdīm. Bet Luters, kurš viņus pavadīja līdz pašai Koburgai, atjaunoja viņu ticību, dziedot dziesmu, ko viņš bija sakomponējis šī ceļojuma laikā — „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Šīs iedvesmojošās dziesmas skaņas atviegloja daudzas smagas sirdis. Lc 86.8
Reformāciju pieņēmušie firsti bija nolēmuši sagatavot oficiālu paziņojumu par saviem uzskatiem ar pierādījumiem no Rakstiem un iesniegt to koncilam. Viņi uzticēja paziņojumu sagatavot Luteram, Melanhtonam un citiem sabiedrotajiem. Protestanti pieņēma šo ticības apliecību un sapulcējās, lai parakstītu dokumentu. Lc 87.1
Reformatori centās nejaukt savu jautājumu ar politiskiem jautājumiem. Kad kristīgie firsti iznāca priekšā, lai parakstītu ticības apliecību, Melanhtons iebilstot teica: „Šie jautājumi jākārto teologiem un mācītājiem. Pataupīsim zemes valdnieku autoritāti citiem jautājumiem.” Saksijas kūrfirsts Jānis atteica: „Dievs ir aizliedzis tev mani izslēgt. Es esmu nolēmis darīt to, kas ir pareizi, neuztraucoties par savu kroni. Es gribu apliecināt Kungu. Mana firsta cepure un sermuļāda man nav tik dārga kā Jēzus Kristus krusts.” Kāds cits firsts, ņemdams spalvu, teica: „Ja mana Kunga Jēzus Kristus gods to prasa, es esmu gatavs .. atdot savu labklājību un dzīvību.” „Es drīzāk atteikšos no saviem padotajiem un no savas valsts, drīzāk pametīšu savu tēvzemi ar nūju rokās,” viņš turpināja, „nekā pieņemšu jebkādu citu mācību, ko neietver šī ticības apliecība.” 9Turpat, 14. gr., 6. nod. Lc 87.2
Pienāca noliktais laiks. Kārlis V, kūrfirstu un firstu ieskauts, atvēlēja laiku, lai uzklausītu protestantu reformatorus. Šajā augstajā un oficiālajā sanāksmē reformatori skaidri pasludināja evaņģēlija patiesības un norādīja uz katoļu baznīcas maldiem. Šo dienu sauc par „reformācijas lielāko dienu un par vienu no godības pilnākajām dienām kristietības un cilvēces vēsturē.” 10Turpat, 14. gr., 7. nod. Lc 87.3
Luters Vormsā bija stāvējis viens. Tagad viņa vietā bija visspēcīgākie impērijas firsti. „Es esmu ārkārtīgi priecīgs,” Luters rakstīja, „ka esmu nodzīvojis līdz šai stundai un redzu, kā Kristu atklāti paaugstina tādi izcili ticīgie tik augstā sanāksmē.” Lc 87.4
Tas, ko ķeizars bija aizliedzis sludināt no kanceles, izskanēja pilī. Ko daudzi bija uzskatījuši par nederīgu klausīties pat kalpiem, to tagad izbrīnīti klausījās impērijas kungi un ķēniņi. Sludinātāji bija kronēti firsti, un svētruna bija Dieva godības pilnā patiesība. „Kopš apustuļu laikiem nav bijis varenāka darba un krāšņākas apliecības.” 11Turpat. Lc 87.5
Viens no principiem, ko Luters visstingrāk sargāja, bija tas, lai reformācijas atbalstīšanā netiktu izmantota laicīga vara. Viņš priecājās, ka impērijas firsti apliecina evaņģēliju, bet, kad viņi gribēja apvienoties aliansē, viņš paziņoja, ka „evaņģēlija mācības vienīgais aizstāvis ir Dievs. .. Pēc Lutera uzskatiem, visi politiskie piesardzības pasākumi ir nepareizu baiļu un grēcīgas neuzticēšanās ierosināti.” 12D’Aubigné, Londonas izdevums, 10. gr., 14. nod. Lc 87.6
Vēlāk, runājot par reformāciju atbalstošo firstu ierosināto apvienību, Luters paziņoja, ka vienīgajam ierocim šajā karā vajadzētu būt „Gara zobenam”. Viņš rakstīja Saksijas kūrfirstam: „Mēs nevaram apzinīgi atbalstīt ierosināto aliansi. Lc 87.7
Ir jānes Kristus krusts. Lai Jūsu augstība ir bez bailēm. Mēs ar savām lūgšanām izdarīsim vairāk, nekā visi mūsu ienaidnieki var izdarīt ar savu lielīšanos.” 13Turpat, 14. gr., 1. nod. Lc 88.1
Spēks, kas satricināja pasauli ar reformāciju, nāca no slepenām lūgšanu vietām. Augsburgā Luters „nepalaida garām nevienu dienu, neveltījis trīs stundas lūgšanām”. Istabas vientulībā viņu varēja dzirdēt izkratām savu dvēseli Dieva priekšā vārdos, kas „pilni pielūgsmes, bijības un cerības”. Melanhtonam viņš rakstīja: „Ja lieta ir netaisna, atsakies no tās. Ja lieta ir taisna, kāpēc mums vajadzētu parādīt negodu Viņa apsolījumiem, kas mums pavēl gulēt bez bailēm?” 14Turpat, 14. gr., 6. nod. Protestantu reformatori cerēja uz Kristu. Elles vārti nevarēja viņus uzvarēt! Lc 88.2