Pēc Špeieras protesta un Augsburgas ticības apliecības sākās tumsas un konfliktu gadi. Šķita, ka protestantisms, novājināts šķelšanās dēļ, dodas pretī iznīcībai. Lc 89.1
Bet tajā brīdī, kad ķeizars acīmredzami triumfēja, viņš piedzīvoja sakāvi. Viņš bija spiests beidzot kļūt iecietīgs pret doktrīnām, ko visvairāk par visu dzīvē bija vēlējies iznīcināt. Viņa karaspēks bija cīņās izvārdzis, mantnīcas iztukšotas, daudzās valstīs draudēja sacelšanās, bet ticība, ko viņš bija centies apspiest, izplatījās visur. Kārlis V bija cīnījies pret pārdabisku spēku. Dievs bija pateicis: „Lai top gaisma!” Bet ķeizars bija centies saglabāt tumsu nesalaužamu. Noguris no ilgās cīņas, viņš atstāja troni un paslēpās klosterī. Lc 89.2
Šveicē daudzi reģioni jeb kantoni pieņēma reformēto ticību, bet citi palika uzticīgi Romas mācībām. Vajāšanas izraisīja pilsoņu karu. Cvinglijs un daudzi citi reformas piekritēji krita asiņainajā Kapelas kaujas laukā. Roma triumfēja, un daudzās vietās šķita, ka tā atgūst visu iepriekš zaudēto. Bet Dievs nebija atstājis ne Savu lietu, ne ļaudis. Viņš pamodināja strādniekus citās zemēs, lai tie turpinātu reformu. Lc 89.3
Francijā viens no pirmajiem, kas uztvēra gaismu, bija Parīzes Universitātes profesors Lefavrs. Pētot seno literatūru, viņa uzmanību piesaistīja Bībele, un viņš iepazīstināja ar to arī dažus savus studentus. Viņš bija sācis rakstīt svēto un mocekļu vēsturi no baznīcas leģendām un jau bija ticis diezgan tālu. Domādams, ka Bībele var viņam palīdzēt šajā darbā, viņš sāka to pētīt. Šeit viņš patiešām atrada svētos, bet ne tāda veida, kā bija attēlojuši Romas baznīcas raksti. Nepatikā viņš novērsās no sava darba un nodevās Dieva Vārdam. Lc 89.4
1512. gadā, pirms Luters un Cvinglijs bija sākuši reformācijas darbu, Lefavrs rakstīja: „Dievs dod mums ticībā taisnību, kas vienīgi žēlastībā taisno mūs mūžīgajai dzīvībai.” 1James A. Wylie, History o f Protestantism , 13. gr., 1. nod. Mācīdams, ka glābšana pieder vienīgi Dievam, viņš arī paziņoja, ka ir pienākums paklausīt cilvēkam. Lc 89.5
Daži Lefavra studenti dedzīgi klausījās viņa vārdos un turpināja sludināt patiesību vēl ilgi pēc tam, kad skolotāja balss jau bija apklusināta. Viens no tiem bija Viljams Farels. Būdams ticīgu vecāku dēls un dedzīgs Romas sekotājs, viņš bija gatavs iznīcināt visus, kuri uzdrošinājās pretoties baznīcai. Vēlāk viņš rakstīja: „Es kā vilks rādīju zobus ikvienam, ko dzirdēju runājam pret Romu.” Tomēr svēto pielūgsme, kalpošana pie altāriem un svētvietu rotāšana ar dāvanām nespēja ienest mieru viņa sirdī. Kad viņš tika pārliecināts par grēku, šo pārliecību nespēja atņemt nekādi grēku nožēlošanas akti. Viņš klausījās Lefavra vārdos: „Glābšana ir žēlastībā.” „Tikai Kristus krusts atver vārtus uz Debesīm un aizver vārtus uz elli.” 2Turpat, 13. gr., 2. nod. Lc 89.6
Atgriezies līdzīgi Pāvilam, Farels vergošanu tradīcijām nomainīja pret Dieva dēlu brīvību. „Tā vietā, lai būtu kā klaiņojošs vilks ar slepkavības alkstošu sirdi” viņš atgriezās, kā pats teica, „kļūdams mierīgs kā rāms un nekaitīgs jērs, pilnībā atrāvis savu sirdi no pāvesta un atdevis to Jēzum Kristum.” 3J. H. Merle D’Aubigné, History o f the Reformation o f the Sixteenth Century , 12. gr., 3. nod. Lc 90.1
Kamēr Lefavrs izplatīja gaismu studentu vidū, Farels devās sludināt patiesību atklāti. Drīz viņiem pievienojās Mo pilsētas bīskaps, viena no baznīcas augstajām amatpersonām. Evaņģēlija sludināšanā viņiem pievienojas vēl citi Vārda nesēji, kuri nāca no amatnieku un zemnieku mājām un pat no karaļa pils. Reformēto ticību pieņēma Franča I māsa. Ar lielām cerībām reformatori raudzījās nākotnē, kad arī Francija varētu būt atvērta evaņģēlijam. Lc 90.2