[367] Mums ir jāatzīst Dieva īpašuma tiesības. Uzņēmējdarbības godīguma un patiesas veiksmes pamatā ir Dieva īpašuma tiesību atzīšana. Visu lietu Radītājs ir tas, kuram sākotnēji viss pieder. Mēs esam Viņa namturi. Visu, kas mums pieder, Viņš ir uzticējis mums, lai mēs to lietotu saskaņā ar Viņa norādījumiem. Am 322.1
Šis ir pienākums, kas gulstas uz ikvienu cilvēku. Tas attiecas uz visām cilvēku darbības jomām. Neatkarīgi no tā, vai mēs to atzīstam vai ne, mēs esam Viņa mantu pārvaldnieki, kuriem Dievs ir piešķīris talantu un spējas un kurus Viņš ir nolicis šai pasaulē, lai darītu Viņa norādīto darbu. 1Vēstule 8, 1889 Am 322.2
Nauda nepieder mums. Mājas un zemes, gleznas un mēbeles, apģērbi un greznuma lietas nepieder mums. Mēs esam ceļinieki, mēs esam svešinieki. Mums ir tikai piešķirtas tās lietas, kas nepieciešamas veselības un dzīvības uzturēšanai. [..] Mūsu laicīgās svētības mums ir uzticētas, lai pārbaudītu, vai mums var uzticēt mūžīgās bagātības. Ja izturēsim Dieva pārbaudi, tad saņemsim šo nopirkto īpašumu, kas ir mūsu gods, svētlaime un nemirstība. 2Audzināšana, 137. Am 322.3
Mums jādod pārskats. Ja mūsu pašu ļaudis ieliktu Dieva darbā naudu, kas viņiem ir uzticēta un ko viņi ir iztērējuši savtīgā savu vajadzību apmierināšanā, elkdievībā, viņi uzkrātu mantu Debesīs un darītu to darbu, ko Dievs no viņiem prasa. Bet, tāpat kā bagātais vīrs līdzībā, viņi dzīvo greznībā. Naudu, ko Dievs viņiem ir uzticējis, lai tā tiktu izmantota [368] Viņa vārda pagodināšanai, viņi izlieto izšķērdīgi. Viņi neapstājas, lai pārdomātu savu atbildību Dievam. Viņi neapstājas, lai pārdomātu, ka drīz pienāks norēķinu diena, kad viņiem būs jādod pārskats par savu namturību. 3Vēstule 21, 1898. Am 322.4
Mums vienmēr jāatceras, ka tiesā mums būs jāsniedz pārskats par to, kā izlietojam Dieva naudu. Daudz tiek iztērēts, lai izpatiktu sev un apmierinātu savas vajadzības, taču tas nedod patiesu labumu, bet pārliecinošu kaitējumu. Ja saprotam, ka Dievs ir visu lietu devējs, ka nauda ir Viņa, tad mums vajadzētu būt gudriem tās izmantošanā, pildot Viņa svēto gribu. Pasaule, tās ieradumi un tās mode nebūs mūsu standarts. Mums nevajadzētu būt ilgām saskaņoties ar tās praksi. Mums nevajadzētu ļaut tieksmēm sevi vadīt. 4Vēstule 8, 1889. Am 323.1
Naudu mēs varam padarīt par līdzekli garīgai izaugsmei, uzskatot to par svētu atbildību, ko nevar izlietot, lai piekoptu lepnumu, niekus, ēstkāri un kaislības. 5Turpat. Am 323.2
Man rādīja, ka eņģelis rakstvedis atzīmē visus ziedojumus, kas veltīti Dievam un ir nolikti mantnīcā, kā arī rezultātus, kas iegūti ar piešķirtajiem līdzekļiem. Dieva acs ievēro pat visniecīgāko naudas vienību, kas ziedota Viņa darbam, un devēja labprātību vai nepatiku dot. Arī došanas motīvi tiek pierakstīti. 6Liecības draudzei 2, 518, 519. Am 323.3
Sistemātiska došana ģimenei. “Ikkatras nedēļas pirmajā dienā ikviens no saviem iekrājumiem lai noliek tik, cik viņš var atļauties.” (1. Kor. 16:2) Ikviens ģimenes loceklis, sākot no jaunākā un beidzot ar vecāko, var piedalīties šajā labdarības darbā. [..] Sistemātiskas labdarības plāns [Piezīme. Šeit ir runāts par plāniem, kam sekoja agrīnā draudze, noliekot iknedēļas desmito un ziedojumus. Sastādītāji.] izrādīsies drošs sargs katrai ģimenei pret kārdinājumu [369] tērēt līdzekļus nevajadzīgām lietām, un īpaši tas būs svētība bagātajiem, pasargājot viņus no nodošanās izšķērdībai. Am 323.4
Pilnībā ievērojot šo plānu, ik nedēļu katrs ģimenes loceklis visai ģimenei atgādina Dieva prasības pret to. Tā kā viņi lieguši sev kādas pārmērības, lai būtu līdzekļi, ko ielikt mantnīcā, viņu sirdīs ir ierakstītas vērtīgas pašaizliedzības mācības. Reizi nedēļā ikviens nonāk saskarē ar to, kas ir darīts pagājušajā nedēļā, - ienākumi, kas viņam varbūt ir bijuši, ja bijis taupīgs, un līdzekļi, kuru viņam nav tāpēc, ka izdabājis sev. Viņa sirdsapziņa ir savaldīta Dieva priekšā, un tā viņu vai nu uzslavē, vai apsūdz. Viņš uzzina, ka tad, ja saglabā prāta mieru un Dieva godu, viņam ir jāēd, jādzer un jāģērbjas Viņa godam. 7Turpat, 3:412. Am 324.1
Dieva prasības - pirmajā vietā. Dieva prasības ir pirmajā vietā. Mēs nepildām Viņa gribu, ja ziedojam Viņam to, kas palicis pāri no mūsu ienākumiem pēc tam, kad esam apmierinājuši visas savas iedomātās vajadzības. Pirms iztērējam jebkādu daļu no saviem ienākumiem, mums vajadzētu atvērt makus un nest Viņam to daļu, kas Viņam pienākas. Senajā kārtībā uz altāra pastāvīgi dega pateicības upuris, tā parādot cilvēka nebeidzamo pienākumu pret Dievu. Ja piedzīvojam uzplaukumu savā laicīgajā darbā, tad tas ir tāpēc, ka Dievs mūs ir svētījis. Daļa no šiem ienākumiem tiek veltīta trūcīgajiem, un liela daļa ir jāizmanto Dieva darbam. Kad tas, ko Dievs prasa, tiek atdots Viņam, atlikums tiks svētīts mūsu lietošanai, bet, ja cilvēks aplaupa Dievu, nedodot to, ko Viņš prasa, [370] Viņa lāsts gulstas uz visu. 8Turpat, 4:477. Am 324.2
Atcerieties grūtībās nonākušos trūcīgos. Ja atdarinām Kristus raksturu, jebkura savtības iezīme no dvēseles ir jāizskauž. Virzot uz priekšu darbu, ko Viņš mums ir uzticējis, mums būs jāatdod katrs nieciņš un mazumiņš no tiem līdzekļiem, ko varam ietaupīt. Mēs uzzināsim par trūkumu un ciešanām ģimenēs, un tie, kas cieš, būs jāatvieglo. Mēs ļoti maz zinām par cilvēces ciešanām, kas ir mums visapkārt, bet, tiklīdz mums rodas izdevība, mums vajadzētu būt gataviem nekavējoties sniegt palīdzību smagi nospiestiem cilvēkiem. 9Manuskripts 25, 1894. Am 324.3
Naudas izšķērdēšana greznībai atņem tos līdzekļus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu trūcīgajiem ēdienu un apģērbu. Tas, kas tiek iztērēts lepnuma apmierināšanai apģērbā, ēkās, mēbelēs un rotājumos, atvieglotu grūto situāciju daudzām nelaimīgām un ciešanās nonākušām ģimenēm. Dieva namturiem ir jākalpo tiem, kas nonākuši grūtībās. 10The Review and Herald, December 8, 1896. Am 325.1
Dieva dziedniecības līdzeklis savtīgajiem un mantkārīgajiem. Došana, kas ir pašaizliedzības auglis, ir brīnišķīga palīdzība devējam. Tā palīdz mums pilnīgāk izprast Viņa darbu, kurš darīja labu, atvieglojot ciešanās nonākušos un nodrošinot trūcīgo vajadzības. 11The Youth’s Instructor, September 10, 1907. Am 325.2
Pastāvīga, sevi aizliedzoša labdarība ir Dieva dziedināšanas līdzeklis pret savtības un mantkārības grēkiem. Dievs ir iekārtojis sistemātisku labdarību, lai uzturētu Viņa lietu un nodrošinātu ciešanās un grūtībās nonākušo vajadzības. Viņš ir noteicis, ka došanai vajadzētu kļūt par ieradumu, lai tā varētu darboties pretī bīstamajam un viltīgajam mantkārības grēkam. Pastāvīga došana iznīcina mantkārību. Sistemātiska labdarība ir paredzēta pēc Dieva kārtības, lai mantkārīgie varētu [371] atbrīvoties no mantas, tikko tā ir iegūta, un ziedotu to Kungam, kam tā pieder. [.. ] Am 325.3
Pastāvīga Dieva labdarības plāna praktizēšana vājina mantkārību un stiprina labdarību. Ja bagātība vairojas, cilvēki, pat tie, kuri apliecina dievbijību, noskaņo sirdis uz to. Jo vairāk viņiem ir, jo mazāk viņi dod Kunga mantnīcai. Tādējādi bagātība padara cilvēkus savtīgus un uzkrājumi vairo mantkārību. Šie ļaunumi tiek stiprināti aktīvā darbībā. Dievs zina mūsu briesmas un ir nodrošinājis mūs ar instrumentiem, kas pasargā mūs no sagrāves. Viņš prasa pastāvīgi īstenot labdarības darbus, lai ieraduma spēks darīt labus darbus varētu salauzt ieraduma spēku pretējā virzienā. 12Liecības draudzei 3, 548 Am 325.4