[360] “Godā savu tēvu un māti.” Pienākums, kas gulstas uz bērniem, godāt vecākus ir uz visu mūžu. Ja vecāki kļūst vāji un veci, bērniem savu mīlestību un uzmanību tēvam un mātei vajadzētu veltīt proporcionāli viņu vajadzībām. Bērniem vajadzētu rīkoties cēli un apņēmīgi, pat ja tas prasa pašaizliedzību, lai viņu vecāku prātus nenomāktu satraukums un mulsinošas rūpes. [..] Am 317.1
Bērniem vajadzētu audzināt mīlēt un maigi rūpēties par tēvu un māti. Bērni, rūpējieties par viņiem paši, jo neviena cita roka tik rūpīgi nesniegs mazos laipnības darbus, tikai jūsējā. Izmantojiet dārgās iespējas kaisīt laipnības sēklas. 1Manuskripts 18, 1891. Am 317.2
Mūsu pienākums pret vecākiem nekad nebeidzas. Mūsu mīlestība pret viņiem un viņu mīlestība pret mums nav izmērāma gados vai attāluma mērvienībās, un mēs nekad nevarēsim atbrīvoties no šīs atbildības. 2The Review and Herald, November 15, 1892. Am 317.3
Lai bērni atceras, ka gados veciem vecākiem ir maz prieka un mie-rinājuma. Kas gan var izraisīt lielākas ciešanas viņu sirdīm, ja ne viņu bērnu nevērība? Kāds bērnu grēks var būt ļaunāks, ja ne skumju ienešana gados veca, bezpalīdzīga tēva vai mātes sirdī? 3Turpat. Am 317.4
Padariet ceļu līdzenu. Daži bērni, sasnieguši brieduma gadus, domā, ka viņu pienākums līdz ar mājvietas nodrošināšanu beidzas. Dodot viņiem ēdienu un pajumti, viņi neparāda nekādu mīlestību vai līdz-jūtību. Vecumā, kad vecāki ilgojas pēc uzmanības apliecinājumiem un līdzjūtības, bērni cietsirdīgi nesniedz tiem savu [361] uzmanību. Nav tāda laika, kad bērni drīkstētu neizrādīt cieņu un mīlestību saviem vecākiem. Kamēr vecāki ir dzīvi, bērnu priekam vajadzētu būt godāt un cienīt viņus. Viņiem vajadzētu ienest prieku un saules gaismu vecāku dzīvē, kad vien tas ir iespējams. Viņiem vajadzētu padarīt gludu viņu ceļu uz kapu. Šajā pasaulē nav labāka ieteikuma kā tas, lai bērni godā savus vecākus, un nav labāka ziņojuma Debesu grāmatās par to, ka viņš ir mīlējis un cienījis savu tēvu un māti. 4Turpat. Am 317.5
Nepateicība vecākiem. Vai ir iespējams, ka bērni kļūst tik nejūtīgi pret tēva un mātes vajadzībām, ka nevēlas likvidēt visus iespējamos cie-šanu iemeslus, gādājot par viņiem ar nešaubīgām rūpēm un nodošanos? Vai var būt iespējams, ka viņi neuzskata par prieku padarīt savu vecāku pēdējās dienas par visjaukākajām dienām? Kā dēls vai meita var labprātīgi atstāt tēvu vai māti svešinieku rokās, lai tie par viņiem parūpētos! Pat ja māte ir bijusi neticīga un nej auka, bērns nav atbrīvots no pienākuma, ko Dievs viņam ir uzlicis, - rūpēties par saviem vecākiem. 5Turpat. Am 318.1
Daži vecāki ir atbildīgi par tiem izrādīto necieņu. Ja vecāki pieļauj, ka bērni izrāda viņiem necieņu bērnībā, ļaujot viņiem runāt neiecietīgi un pat skarbi, vēlāk būs jāvāc baisa raža. Ja vecākiem neizdodas panākt bērnu pienācīgu un pilnīgu paklausību, viņi tajos neizveido pareizu rakstura pamatu. Viņi sagatavo bērnus, lai tie negodātu viņus vecumā, un izraisa ciešanas savās sirdīs, tuvojoties kapa malai, ja vien Kristus žēlastība neizmaina [362] bērnu sirdis un nepārveido viņu raksturus. 6Manuskripts 18, 1891. Am 318.2
Neesiet atriebīgi pret netaisniem vecākiem. Kāds par savu māti teica: “Es vienmēr esmu ienīdis savu māti, un viņa ir ienīdusi mani.” Šie vārdi ir ierakstīti Debesu grāmatās, kas tiks atvērtas un atklāsies tiesas dienā, kad ikviens tiks atalgots saskaņā ar viņa darbiem. Am 318.3
Ja bērni domā, ka vecāki pret viņiem bērnībā ir bijuši bargi, vai tas, ka viņi parāda atriebības un atmaksas garu saviem vecākiem, īpaši kad viņi ir veci un vāji, palīdzēs viņiem augt žēlastībā un Kristus atziņā, vai tas palīdzēs viņiem atspoguļot Viņa līdzību? Vai vecāku bezpalīdzība nelūdz pēc bērnu mīlestības? Vai gados vecu tēva un mātes vajadzības neizsauc cēlākās jūtas sirdī, un vai Kristus žēlastībā bērniem pret vecākiem nevajadzētu izturēties ar laipnu uzmanību un cieņu? Ak, lai sirds pret vecākiem nav tik cieta kā tērauds! Kā meita, kas apliecina Kristus vārdu, var lolot naidu pret savu māti, ja māte ir veca un slima? Lai laipnība un mīlestība, kristīgās dzīves vissaldākie augļi, atrod vietu bērnu sirdīs pret saviem vecākiem. 7Turpat. Am 319.1
Esiet pacietīgi pret vecāku nespēku. Īpaši bīstami ir, ja bērna domas ir naidpilnas pret māti, kura kļuvusi veca un vāja un pār kuru ir nākušas tādas rakstura vājības, kādas ir cilvēkiem vecumā. Cik pacietīgi un maigi bērniem vajadzētu izturēties pret šādu māti! Ir jārunā maigi vārdi, kas nesatrauc garu. Patiess kristietis nekad nebūs nelaipns, nekad un nekādos apstākļos nebūs nevērīgs pret savu tēvu vai māti, bet ņems vērā pavēli “godā savu tēvu un māti”. Dievs ir pateicis: “Sirmas galvas priekšā piecelies, [363] godā vecu.” [..] Am 319.2
Bērni, lai jūsu vecāki, kuri ir vāji un nespējīgi parūpēties par sevi, piedzīvo savas pēdējās dienas pilnas ar apmierinājumu, mieru un mī-lestību. Kristus dēļ ļaujiet viņiem ieiet kapā, saņemot no jums tikai laipnības, mīlestības, žēlastības un piedošanas vārdus. Jūs ilgojaties, lai Kungs jūs mīl, žēlo un piedod jums un lai klāj jūsu gultu slimībā. Vai jūs neizturēsities pret citiem tā, kā vēlaties, lai izturas pret jums? 8Turpat. Am 319.3
Dieva plāns, kā rūpēties par gados veciem cilvēkiem. Jautājums par to, kā rūpēties par gados vecākiem brāļiem un māsām, kam nav māju, ir uzdots pastāvīgi. Ko varam darīt viņu labā? Man ir atgādināta gaisma, ko Kungs man bija devis. Lai rūpētos par gados veciem cilvēkiem, labākais nav dibināt iestādes, kurās viņi var būt cits cita sabiedrībā. Nevajadzētu arī sūtīt viņus prom no mājām, lai viņi saņemtu aprūpi. Lai katras ģimenes loceklis pats kalpo saviem tuviniekiem. Kad tas nav iespējams, tas ir jādara draudzei, un to vajadzētu pieņemt gan kā pienākumu, gan kā priekštiesību. Visi, kuriem ir Kristus gars, izturēsies pret vājajiem un vecajiem ar īpašu cieņu un maigumu. 9Liecības draudzei 6, 272. Am 319.4
Priekštiesība, kas rada prieku un apmierinājumu. Doma, ka bērniem ir jākalpo savu vecāku ērtībām, sniedz apmierinājumu visā dzīvē, un īpaši tā rada prieku, kad viņiem pašiem ir nepieciešama līdzjūtība un mīlestība. Tie, kuru sirdis ir pildītas ar mīlestību, uzskatīs par nenovērtējamu priekštiesību darīt līdzenu savu vecāku aiziešanu. Viņi priecāsies, ka viņiem ir bijusi daļa, padarot ērtas un mierīgas savu mīļoto vecāku pēdējās dienas. Darīt citādi, [364] nevis šādi, liegt gados vecajiem laipnu dēlu un meitu kalpošanu, nozīmētu piepildīt dvēseli ar sirdsapziņas pārmetumiem, dienām, kas būs jānožēlo, ja vien mūsu sirdis nav nocietinājušās un aukstas kā akmens. 10The Review and Herald, November 15, 1892. Am 320.1