Bet viņu cerības nepiepildījās. Kristus mācekļus gaidīja pārbaudījumi un vajāšanas. Tomēr miera laiki pārtrauca notikumu gaitu, ļaujot viņiem uzkrāt spēkus priekšā esošajai vētrai, un reformācijas darbs strauji virzījās uz priekšu. Lefavrs sāka tulkot Jauno Derību, un tajā pašā laikā, kad tipogrāfija Vitenbergā laida klajā vācu Bībeli, Mo tika publicēta franču Jaunā Derība. Drīz Svētie Raksti nonāca pie Mo zemniekiem. Strādnieki uz lauka un amatnieki darbnīcās padarīja savu ikdienas darbu priecīgāku, runājot par Bībeles dārgajām patiesībām. Lai gan viņi piederēja zemākajai ļaužu šķirai- neskolotajiem un smagu darbu strādājošajiem zemniekiem , viņu dzīvē bija redzams dievišķās žēlastības paceļošais, pārveidojošais spēks. Lc 90.3
Mo aizdegtā gaisma raidīja savus starus uz attālām vietām. Katru dienu pieauga atgriezto cilvēku skaits. Uz kādu laiku karalis aizturēja baznīcas hierarhijas dusmas, bet pāvestības vadītāji beidzot guva virsroku. Tika uzcelts sārts, un daudzi liecināja par patiesību uguns liesmās. Lc 90.4
Krāšņajās pils zālēs bija karaliskas dvēseles, kas patiesību vērtēja augstāk par bagātību, stāvokli sabiedrībā un pat par dzīvību. Luī de Berkvēns bija dzimis dižciltīgā ģimenē. Viņš bija studijām nodevies cilvēks ar izkoptām manierēm un nevainojamu morāli. „Visu viņa pārējo tikumu kronis bija īpašais naids pret luterānismu.” Bet Dievs vadīja viņu pie Bībeles, un viņš pārsteigts atrada tajā nevis „ Romas doktrīnas, bet gan Lutera mācību”. Berkvēns nodevās evaņģēlijam. Lc 90.5
Romas atbalstītāji Francijā iemeta viņu cietumā kā ķeceri, bet karalis viņu atbrīvoja. Gadiem ilgi karalis Francis I svārstījās starp Romu un reformāciju. Trīs reizes pāvestības vara arestēja Berkvēnu, tikai viņam bija karalis, kurš viņu atbrīvoja, negribēdams nodot viņu par upuri baznīcas vadītāju naidam. Berkvēns atkārtoti tika brīdināts par briesmām, kas viņam draudēja Francijā, un viņu mudināja sekot to pēdās, kas bija atraduši drošību, brīvprātīgi dodoties trimdā. Lc 90.6