Vienā no Parīzes skolām mācījās gudrs, kluss jauns cilvēks, kurš bija pazīstams savas nevainīgās dzīves, intelektuālās enerģijas un reliģiskās dedzības dēļ. Viņa apdāvinātība un centība padarīja viņu par koledžas lepnumu, un ļaudis bija pārliecināti, ka Žans Kalvins kļūs par vienu no iespaidīgākajiem baznīcas aizstāvjiem. Lc 92.2
Bet dievišķā gaisma izspiedās cauri sholastiskas un māņticības sienām, kas ieskāva Kalvinu. Viņa brālēns Olivetāns bija pievienojies reformatoriem. Abi brālēni kopā pārrunāja jautājumus, kas saistīti ar kristietību. „Pasaulē ir tikai divas reliģijas,” teica protestants Olivetāns. „Vienu .. izdomājuši cilvēki, tajā .. mēs glābjam sevi paši ar ceremonijām un labiem darbiem. Otra reliģija ir tā, kas atklāta Bībelē un kas māca mums meklēt glābšanu vienīgi brīvi pieejamajā Dieva žēlastībā.” Lc 92.3
„Es nepieņemšu nevienu no tavām jaunajām mācībām,” izsaucās Kalvins. „Tu domā, ka es visu savu dzīvi esmu dzīvojis maldos?” 7Turpat, 13. gr., 7. nod. Bet, būdams viens savā istabā, viņš pārdomāja sava brālēna vārdus. Viņš ieraudzīja sevi bez starpnieka svētā un taisnā Tiesneša priekšā. Svētajiem pienestās lūgšanas, labie darbi, baznīcas ceremonijas — tās visas bija bezspēcīgas samaksāt par grēku. Atzīšanās un grēku nožēla nevarēja radīt saskaņu starp grēcinieku un Dievu. Lc 92.4