Reiz, apmeklēdams kādu no pilsētas skvēriem, Kalvins bija liecinieks kāda ķecera sadedzināšanai. Baismīgās nāves un baznīcas briesmīgā soda ciešanās moceklis parādīja ticību un drosmi, ko jaunais students sāpīgi pretstatīja pats savam izmisumam un tumsai. Viņš zināja, ka „ķeceri” savu ticību pamatoja ar Bībeli. Viņš nolēma pētīt to, lai atklātu viņu prieka noslēpumu. Lc 92.5
Bībelē viņš atrada Kristu. „Ak, tēvs,” viņš izsaucās, „Viņa upuris ir remdējis Tavas dusmas, Viņa asinis ir nomazgājušas visus manus netīrumus, Viņa krusts ir nesis manu lāstu, Viņa nāve ir samaksājusi par mani. .. Tu esi aizskāris manu sirdi, lai es pretīgumā novērstos no visiem citiem darbiem, izņemot Jēzus nopel” nu. 8W. Carlos Martyn, The Life and Times of Martin Luther, 3. sēj., 13. nod. Lc 92.6
Tagad Kalvins nolēma veltīt savu dzīvi evaņģēlijam. Pēc dabas viņš bija kautrīgs un savu dzīvi gribēja veltīt tikai studijām. Pateicoties draugu dedzīgajiem aicinājumiem, viņš tomēr piekrita kļūt par publisku skolotāju. Viņa vārdi bija līdzīgi rasai, kas atsvaidzina zemi. Viņš tagad bija apmeties kādā lauku pilsētiņā princeses Mārgaretas aizsardzībā, kas mīlēja evaņģēliju un deva patvērumu tā mācekļiem. Kalvina darbs sākās ar cilvēkiem viņu mājās. Tie, kuri dzirdēja vēsti, aiznesa labās ziņas citiem. Kalvins devās uz priekšu, liekot pamatus draudzēm, kas vēlāk bezbailīgi liecināja par patiesību. Lc 92.7
Parīze saņēma vēl vienu aicinājumu pieņemt evaņģēliju. Tā bija noraidījusi Lefavra un Farela aicinājumus, bet visām ļaužu šķirām lielajā pilsētā atkal bija jādzird vēsts. Karalis vēl nebija pilnībā nostājies Romas pusē pret reformāciju. Mārgareta bija nolēmusi pieņemt Parīzē sludināto reformēto ticību. Viņa norīkoja protestantu mācītājus sludināt baznīcās. Kad pāvestības vadītāji to aizliedza, princese atvēra pili. Viņa paziņoja, ka katru dienu tiks sludināta svētruna, un aicināja ļaudis ierasties. Katru dienu pulcējās tūkstoši. Lc 93.1
Tad karalis pavēlēja atvērt divas no Parīzes baznīcām. Vēl nekad Dieva Vārds nebija tā sakustinājis šo pilsētu. Alkohola, netiklības, strīdu un laiskuma vietā stājās atturība, šķīstība, kārtība un čaklums. Lai gan daudzi pieņēma evaņģēliju, lielākā daļa ļaužu to noraidīja. Vadītājiem, kuri bija pāvestības pusē, izdevās atgūt savu ietekmi. Atkal tika slēgtas baznīcas un uzslieti sārti. Lc 93.2
Kalvins vēl joprojām bija Parīzē. Beidzot baznīcas autoritātes nolēma atdot viņu liesmām. Viņam nebija ne jausmas, ka viņam draud briesmas, kad draugi iesteidzās viņa istabā ar ziņām par to, ka baznīcas ierēdņi dodas šurp, lai viņu arestētu. Tajā brīdī viņi izdzirdēja skaļus klauvējienus pie ārdurvīm. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Draugi aizkavēja ierēdņus pie durvīm, kamēr citi palīdzēja reformatoram izkļūt pa logu. Lc 93.3
Viņš devās uz kādu strādnieka mājiņu, kur dzīvoja reformācijas atbalstītājs. Kalvins pārģērbās saimnieka drēbēs un ar kapli pār plecu devās ceļā. Iedams dienvidu virzienā, viņš atrada patvērumu princeses Mārgaretas īpašumā. Lc 93.4
Kalvins nespēja palikt mierā ilgu laiku. Tiklīdz vētra nedaudz pierima, viņš devās uz jaunu darba lauku Puatjē, kur jau bija daži cilvēki, kuri izrādīja simpātijas jaunajiem uzskatiem. Ļaudis no visām šķirām priecīgi klausījās evaņģēlijā. Klausītāju skaitam pieaugot, reformatori domāja, ka drošāk ir pulcēties ārpus pilsētas. Par tikšanās vietu tika izraudzīta ala, kur viņus pilnībā apslēpa koki un pārliekušās klintis. Šajā nošķirtajā vietā viņi lasīja un izskaidroja Bībeli. Šeit franču protestanti pirmo reizi noturēja Kunga vakarēdienu. Šī mazā draudze nosūtīja darbā vairākus uzticīgus evaņģēlistus. Lc 93.5
Kalvins vēlreiz atgriezās Parīzē, bet gandrīz visas durvis bija aizvērtas viņa darbam. Beidzot viņš nolēma doties uz Vāciju. Viņš tikko bija pametis Franciju, kad protestantiem iestājās grūti laiki. Franču reformatori bija nolēmuši apvienot visu tautu ar drosmīgu triecienu Romas māņticībai. Vienā naktī pa visu Franciju tika izliktas izkārtnes pret misi. Šī dedzīgā, bet pārsteidzīgā kustība deva Romai ieganstu, lai pieprasītu iznīcināt „ķecerus” kā nemieru cēlājus, kuri ir bīstami tronim un nācijas mieram. Lc 93.6
Viena no izkārtnēm bija pielikta pie karaļa istabas durvīm. Nedzirdētā drosme izlikt izaicinošās vēstis karaļa tuvumā viņu saniknoja. Viņš izteica savas dusmas šausmu pilnos vārdos: „Arestējiet ikvienu, bez izņēmuma, kas tiek turēts aizdomās par luterānismu. Es viņus visus iznīcināšu.” 9D’Aubigné, 2. gr., 30. nod. Karalis bija nolēmis pilnībā nostāties Romas pusē. Lc 94.1