Karalis Francis I priecājās, ka viņa galmā bija sapulcināti zinātnieki no visām zemēm. Bet savā jaunajā dedzībā atbrīvoties no ķecerības šis izglītības aizstāvis izdeva ediktu, kas aizliedza grāmatu iespiešanu visā Francijā! Francis I ir viens no daudzajiem piemēriem vēsturē, kas parāda, ka intelektuālā kultūra nepasargā no reliģiskas neiecietības un vajāšanām. Lc 94.6
Priesteri pieprasīja asinis, lai izpirktu augstajām Debesīm nodarīto kaitējumu, nonicinot misi. Šausmīgā ceremonija tika nolikta 1535. gada 21. janvārī. Ikvienas mājas durvju priekšā bija iedegta lāpa par godu „svētajam sakramentam”. Ķēniņa pilī procesija sāka veidoties vēl pirms rītausmas. Lc 94.7
„Parīzes bīskaps nesa dievmaizi zem krāšņa kupola .. četru augstdzimušu prinču pavadībā. .. Aiz maizes gāja karalis. .. Francim I tajā dienā galvā nebija kronis, un viņš nebija ģērbies parādes drēbēs.” 12Turpat, 13. gr., 21. nod. Viņš pazemīgi zemojās katra altāra priekšā nevis netikumu dēļ, kas aptraipīja viņa dvēseli, ne arī nevainīgo asiņu dēļ, kas aptraipīja viņa rokas, bet gan savu padoto „nāvējošā grēka” dēļ, kas bija uzdrīkstējušies noniecināt misi. Lc 95.1
Karalis ieradās bīskapa pils lielajā zālē. Aizkustinoši daiļrunīgos vārdos viņš vaimanāja par „noziegumu, zaimošanu, par kauna un bēdu dienu”, kas bija nākusi pār tautu. Un viņš aicināja ikvienu uzticīgo pavalstnieku palīdzēt likvidēt nāvējošo „ķecerību”, kas draudēja sagraut Franciju. Asaras apslāpēja viņa balsi, un ari visi sanākušie raudāja, kopā izsaukdamies: „Mēs dzīvosim un mirsim par katoļu ticību!” 13D’Aubigné, 4. gr., 12. nod. Lc 95.2
Bija atnākusi „žēlastība, kas nes glābšanu”, bet Francija, tās spožuma apžilbināta, bija novērsusies, izvēloties drīzāk tumsu, nevis gaismu. Tās pavalstnieki sauca ļaunu par labu un labu par ļaunu, līdz bija krituši par upuri pašapmānam, ko paši bija izvēlējušies. Viņi tīšām atmeta gaismu, kas būtu paglābusi no maldiem, no sirds aptraipīšanas ar nevainīgām asinīm. Lc 95.3
Atkal tika organizēta procesija. „Netālu cits no cita atkal tika uzcelti ešafoti, uz kuriem bija paredzēts dzīvus sadedzināt protestantu kristiešus. Norunāja, ka malku aizdedzinās tad, kad būs pienācis karalis, un procesija apstāsies, lai noskatītos nāvessodu.” 14Wylie, 13. gr., 21. nod. No upuru puses nebija nekādas svārstīšanās. Kad vienu no viņiem mudināja atsaukt savu ticību, viņš atbildēja: „Es tikai ticu tam, ko pravieši un apustuļi ir sludinājuši jau sen un kam ticēja visi svētie. Mana ticība paļaujas uz Dievu, kurš uzvarēs visus elles spēkus.” 15D’Aubigné, 4. gr., 12. nod. Lc 95.4
Kad viņi aizsniedza pili, pūlis izklīda un karalis un baznīcas ierēdņi devās prom, apsveikdami paši sevi, ka darbs turpināsies tik ilgi, līdz „ķecerība” būs pilnībā iznīcināta. Lc 95.5
Miera evaņģēlijs, ko Francis I bija noraidījis, patiešām tika likvidēts, un sekas bija šausmīgas. 1793. gada 21. janvārī pa Parīzes ielām gāja kāda cita procesija. „Galvenais tēls atkal bija karalis, atkal bija troksnis un kliedzieni, atkal varēja dzirdēt saucienus pēc upuriem, atkal bija uzslieti melnie ešafoti un atkal diena noslēdzās ar šausmīgu nāvessodu īstenošanu. Luijs XVI, cenšoties izrauties no uzraugiem un bendēm, tika vilkts uz priekšu līdz ešafotam un ar varu turēts tik ilgi, kamēr bija nolaists cirvis un viņa smagā galva noripoja no paaugstinājuma.” 16Wylie, 13. gr., 21. nod. Netālu no tās pašas vietas giljotīna nogalināja vēl divtūkstoš astoņsimts cilvēku. Lc 95.6
Reformācija bija dāvājusi pasaulei atvērtu Bībeli. Bezgalīgā Mīlestība bija atklājusi cilvēcei Debesu principus. Kad Francija atmeta Debesu dāvanu, tā sēja iznīcības sēklu. Neizbēgamā cēloņu un seku likumsakarība pārauga franču revolūcijā un terora uzplaukumā. Lc 95.7
Drosmīgais un dedzīgais Farels bija spiests bēgt no savas dzimtenes uz Sveici. Tomēr viņš turpināja ietekmēt reformāciju Francijā. Ar citu trimdinieku palīdzību viņš tulkoja vācu reformatoru rakstus franču valodā, un kopā ar franču Bībeli tie tika iespiesti lielā daudzumā. Ceļojošie grāmatu tirgotāji pārdeva šos darbus visā Francijā. Lc 96.1
Šveicē Farels sāka savu darbu kā pazemīgs skolotājs, piesardzīgi iepazīstinot ar Bībeles patiesībām. Daži ticēja šīm mācībām, bet iejaucās priesteri un apturēja darbu. Viņi sakūdīja māņticīgus cilvēkus nostāties pret to. „Tas nevar būt Kristus evaņģēlijs,” priesteri apgalvoja, „jo tā sludināšana atnes nevis mieru, bet karu.” 17Turpat, 14. gr., 3. nod. Lc 96.2
Farels gāja no ciemata uz ciematu, paciezdams izsalkumu, aukstumu un nogurumu, kā arī riskēdams ar savu dzīvību. Viņš sludināja tirgus laukumos, baznīcās un dažreiz pat katedrālēs no kanceles. Vairākas reizes viņš tika piekauts gandrīz līdz nāvei. Tomēr viņš turpināja strādāt. Pilsētas, kas bija bijušas katolicisma cietokšņi, cita pēc citas atvēra savus vārtus evaņģēlijam. Lc 96.3
Farels bija vēlējies pacelt protestantu karogu Ženēvā. Ja izdotos iemantot šo pilsētu, tā varētu kļūt par reformācijas centru Francijā, Šveicē un Itālijā. Daudzas apkārtējās pilsētas un ciemati jau bija kļuvuši protestanti. Lc 96.4
Tikai ar vienu pavadoni viņš iegāja Ženēvā. Bet viņam atļāva norunāt tikai divas svētrunas. Priesteri izsauca viņu baznīcas koncila priekšā, un paši uz to ieradās ar zem drēbēm paslēptiem ieročiem, jo bija nolēmuši viņu nogalināt. Viņi bija sapulcinājuši saniknotu pūli, lai būtu droši par viņa nāvi, ja viņam gadījumā izdotos izbēgt no koncila. Tomēr maģistrātu un valsts bruņoto spēku klātbūtne Farelu izglāba. Nākamā rīta agrumā viņš tika nogādāts drošā vietā ezera otrā pusē. Tā beidzās viņa pirmais mēģinājums ienest evaņģēliju Ženēvā. Lc 96.5
Nākamajam mēģinājumam viņš izraudzījās vienkāršāku instrumentu — kādu jaunu cilvēku, kura ārējais izskats bija tik trūcīgs, ka pat reformācijas draugi pret viņu izturējās vēsi. Ko gan tāds varēja darīt tur, kur pat Farels tika noraidīts? „Kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros.” (1. Korintiešiem 1:27) Lc 96.6