Atkrišana

Pāvils savā otrā vēstulē tesaloniķiešiem pravietoja lielo atkrišanu, kura uzcels priesteru pasaules varu. Viņš sacīja, ka Kristus diena ātrāk nenākšot, iekams “atkāpšanās nebūs nākuse un grēka cilvēks, pazušanas dēls, nebūs parādījies, kas turas pretī un paaugstinājas pār visu to, kas Dievs saucams, un kas ir Dieva kalpošana, tā ka viņš dievnamā sēž kā Dievs, izrādīdamies, ka viņš esot Dievs.” un bez tam brīdina apustulis savus brāļus: “Jo netaisnības noslēpums ir jau spēkā.”1 Jau toreiz pašā pirmā laikā viņš redzēja, cik daudz maldību pamazām ieviesās baznīcā, kuras sagatavoja ceļu uz atkrišanu.LC 49.1

Bezdievības noslēpums, darbodamies no sākuma slepeni un klusi, ieguva arvien lielāku varu pār cilvēkiem, kamēr beidzot jau pavisam atklāti strādāja savu mānīšanas un Dieva zaimošanas darbu. Gandrīz pavisam nemanot kristīgā draudzē ieviesās pagānu parašas. Viņām kādu laiku vēl nepiekrita un nepadevās — tas bija tik ilgi, kamēr Dieva draudze vēl tika vajāta no pagāniem — bet kad vajāšanas mitējās un kristīgā ticība ieviesās ķēniņu pilīs un ķēniņu galmos, tad Kristus un viņa apustuļu pazemīgā vienkāršība pārmainījās pret pagānu priesteru un valdiniekn lep- nību un krāšņumu, un Dieva prasību vietā nāca cilvēku gudrības un nostāsti. Konstantīna tā sauktā atgriešanās, 4. g. s. sākumā, sacēla lielu prieku, un pasaule, uztaisījusi taisnu un svētu seju, iegāja baznīcā. Tagad samaitāšana gāja ātriem soļiem uz priekšu. Pagānisms, kurš likās būt uzvarēts, tapa par uzvarētāju. Viņa gars valdīja baznīcā. Viņa mācības, ierašas un māņticība iemiesojās šo kristīgo ticībā un Dieva godināšanā.LC 49.2

Pagānismam un kristīgumam apvienojoties dzima un attīstījās “grēka cilvēks”, par kuru pravietoja, ka viņš pacelsies pār visu, kas saucams Dievs, un kas tik ir kalpošana Dievam. Šī milzīgā melu reliģijas sistēma ir sātana meistardarbs, piemineklis viņa pūlēm: sevi pašu uzsēdināt uz troņa un pēc sava prāta valdīt pār zemi.LC 50.1

Sātans vienreiz mēģināja vienoties ar Kristu. Viņš nāca pie Kristus kārdināšanas tuksnesī un rādīja viņam visas pasaules valstības un viņu godību, solīdams to visu nodot viņa rokā, ja viņš zemosies tumsības ķēniņa priekšā. Jēzus atraidīja nekaunīgo kārdinātāju un pavēlēja viņam atkāpties. Lielākus panākumus sātana piedāvājumi gūst pie cilvēkiem. Lai nodrošinātu sev pasaulīgos labumus un pasaulīgo godu, viskārdinošāk bij meklēt šo zemes vareno un valdnieku labvēlību un palīdzību. Kristus tādā kārtā bij atmests un nogāja tur, kur tiek slēgta derība ar sātanu,— še ar viņa vietnieku: ar Romas priesteru satriekto varu.LC 50.2

Viena no romiešu (Romas katoļu) baznīcas pamatmācībām ir, ka pāvests ir redzamais Kristus baznīcas galva, kurai ir padoti autoritatīvā un varas ziņā bīskapi un garīdznieki visā..5. pasaules daļās. Un netikvien tas — pāvests piesavinājies sev pat Dieva nosaukumu; viņš sevi nosauc par “Pāvests, Kungs un Dievs”, prasa ticēt viņa nemaldībai un grib lai visa pasaule viņu godā. Tā šie prasījumi, kurus Jēzum tuksnesī priekšā cēla, tika atkārtoti no Romas baznīcas, un daudzi ir gatavi paklausīt, gatavi pielūgt sātanu. Turpretim tie, kas bīstas un godā Dievu, stājas pretī šai mācībai, tāpat kā Kristus bija viltīgā ienaidnieka vilināšanām pretī stājies “Tev būs pielūgt Dievu savu Kungu un viņam vien kalpot.”1 Dievs savos vārdos nav ne mazāko aizrādījumu devis, ka viņš būtu kādu cilvēku izraudzījis par draudzes galvu. Mācība par pāvesta virsvaldību runā svētiem rakstiem taisni pretī. Pāvestam nav nekāda vara pār Kristus draudzi, kā vienīgi tā, kuru viņš pats sev nepatiesi piesavinājis.LC 50.3

Romieši vēl vienmēr sauc protestantus par ķeceriem un apvaino tos, ka tie patvarīgi atraisījušies no pareizās baznīcas. Bet šis apsūdzības būtu drīzāk attiecināmas uz viņiem pašiem. Viņi ir tie, kas nometa Kristus karogu un novērsās no ticības “kas vienreiz svētiem dota.”2LC 53.1

Sātans labi paredzēja, ka ar svēto rakstu palīdzību cilvēkiem būs iespējams ieraudzīt savus grēkus un maldus un tiem būs iespējams arī viņa varai pretī stāties. Pie katra uzbrukuma Kristus viņam turēja pretī mūžīgās patiesības vairogu un sacīja: “Stāv rakstīts”. Pret ikvienu ienaidnieka ļaunu domu bij viņam Dieva vārda gudrība un spēks. Sātanam, lai uzturētu savu varu pār cilvēkiem un lai stiprinātu varas laupītāja pāvesta autoritāti, bij tauta jātura svētu rakstu nezināšanā. Bībele paceltu Dievu un novestu mirstīgos cilvēkus viņu īstā stāvoklī; tāpēc svētie raksti bij jātur noslēpumā un visādi jāapspiež. Šādu loģiku pieņēma Romas baznīca. Gadu simteņiem ilgi bībeles izplatīšana bij aizliegta. Tautai bij aizliegts viņu lasīt un mājās turēt, kamēr priesteri un prelāti, būdami bez kādiem morāliskiem pamatiem, izlika Dieva vārdu mācības tā, kā to prasīja viņu un pasaules gudrība. Tādā kārtā pāvests tapa vispārīgi atzīts par Dieva valstības turētāju zemes virsū, kura autoritātei padota baznīca un valsts.LC 53.2

Tā ka nu vienīgi drošais līdzeklis, kurš varētu atklāt maldības, bij nobīdīts pie malas, sātans varēja rīkoties pēc savas iegribas. Pravietojums skanēja, ka pāvesta vara “uzdrošināsies pārgrozīt laikus un bauslību.”3 Sātans nestāvēja dīkā, bet darīja savu darbu. Lai atgrieztiem pagāniem būtu kautkas ko pielūgt elku vietā, un tas vei- cinātu kristīgās ticības izplatīšanos, dievkalpošanās pakāpeniski ieveda bilžu un relikviju pielūgšanu. Vispārīga baznīcas sapulce izdeva dekrētu, kas beidzot šo elku dievu pielūgšanu saveda vienā veselā sistēmā. Lai pabeigtu Dieva zaimošanas darbu, Roma uzdrošinājās izlaist otro bausli, kurš aizliedz elku dievību, un, lai piepaturētu desmit, sadalīja desmito bausli divās daļās.LC 53.3

Saticība starp baznīcu un pagānismu vēl vairāk sagatavoja ceļu debess autoritātes nicināšanai. Sātans pielika savu roku arī pie ceturtā baušļa un mēģināja veco sabatu, to dienu, kuru Dievs iesvētījis, nostumt pie malas un tās vietā pacelt no pagāniem godināto “godājamo saules dienu”. Šo pārgrozījumu sākumā neizmēģināja atklāti. Pirmos gadu simteņos īstais sabats tika turēts no visiem kristīgiem. Viņi stāvēja par Dieva godu, un ticēdami ka Dieva likums ir negrozāms, glabāja uzticīgi viņa priekšrakstu svētumu. Lai sasniegtu savu mērķi, sātans darbojās ar ļoti lielu viltību caur saviem ieročiem. Lai ļaužu uzmanība būtu vērsta uz svētdienu, to iecēla par Kristus augšāmcelšanās piemiņas dienu. Viņā noturēja dievkalpošanas, bet viņu uzlūkoja tikai ka atpūtas dienu un vēl vienmēr turēja sabatu svētu. Lai sagatavotu ceļu tam darbam, kuru viņš bij nodomājis izvest. sātans, sākot jau no Kristus atnākšanas laika, apkrāva sabatu ar vissmagākiem prasījumiem, tā ka viņa svētīšana tapa par jo smagu nastu. Nostādot to tādā apgaismojumā, viņš savai lietai bij jau daudz laba darījis, bet viņš vēl apkrāva to ar zināmu nicināšanu kā jūdu iestādījumu. Kristīgie turpināja uzskatīt svētdienu kā izpriecas dienu un padarīja sabatu, gribēdami pierādīt savu naidu pret visu kas ir no jūdiem, par gavēņu, bēdu un sēru dienu.LC 54.1

Konstantīns 4. g. s. sākumā izdeva dekrētu, kurš iecēla svētdienu par vispārīgu atklātu svētku dienu visā Romas valstī. Saules diena tika pielūgta no pagāniem un godāta no kristīgiem; kristīgo un pagānu intereses savienot bij ķeizara politika. Viņu spieda arī baznīcas augstā garīdzniecība, kura pārņemta no godkārības un dzīta no slāpēm pēc varas, redzēja ka kopīga svētdiena atvieglos un sekmēs drīzāku kristīgās ticības izplatīšanos pie pagāniem,kaut arī tikai ārīgu, un veicinās baznīcas varu un godību. Bet vēl vienmēr, kamēr kristīgie tik tālu nāca, lēni, pamazām, un sāka zināmā mērā uzskatīt svētdienu par svētu,viņi atzina sabatu kā tam Kungam svētu un paklausīgi izpildīja ceturto bausli.LC 54.2

Lielais viltnieks savu darbu vēl nebij beidzis. Viņš nolēma sapulcināt zem sava karoga visu kristīgo pasauli — caur saviem nama turētājiem, lepniem virspriesteriem, kuri apgalvoja esam Kristus vietnieki. Ar pusatgrieztu pagānu, godkārīgu prelātu un pasauli mīlošas garīdzniecības palīdzību viņš sasniedza savu mērķi. Laiku pa laikam tika noturētas lielas baznīcas sapulces (koncili), uz kurām sanāca augstie baznīcas priekšstāvji no visām pasaules malām. Gandrīz ikkatrs no šiem konciliem drusku ierobežoja Dieva iecelto sabatu un tādā pat mērā paaugstināja svētdienu.LC 55.1

Tā pagānu svētku diena tika beidzot godāta ka Dieva iestādījums, bet sabatu izkliedza par jūdisma atliekam un viņa piekritējus nolādēja.LC 55.2

Lielam atkritējam bij izdevies pacelties pār visu “kas saucams Dievs, vai Dieva kalpošana.”1 Viņš uzdrošinājās ķerties pie vienīgā dievišķā baušļa, kas visiem cilvēkiem nepārprotami norāda uz dzīvo un patieso Dievu. Ceturtā bauslī Dievs atklājas kā debess un zemes radītājs par atšķirību no visiem nepatiesiem dieviem. Cilvēki svētīja septīto dienu kā dusēšanas dienu, pieminēdami lielo radīšanās darbu. Sabatam vajadzēja rādīt dzīvo Dievu, visas esamības sākumu, ka tas cilvēkiem allaž stāvētu priekš acīm, pielūdzams un godājams. Sātans cenšas padarīt cilvēkus neuzticīgus Dievam un novirzīt viņus no tā likumiem; tāpēc viņš piegriež šim bauslim visu uzmanību un vērš visas savas pūles pret to. LC 55.3

Protestanti māca, Kristus augšāmcelšanās paceļot svētdienu par kristīgu sabatu. Bet pierādījumi no svētiem rakstiem trūkst. Tādu godu šai dienai nav piešķīruši ne Kristus, ne apustuļi. Cēlons, kāpēc svētdienu uzskata par kristīgu iestādījumu, meklējams “netaisnības noslēpumā”1, kurš jau Pāvila laikā bij iesācis savu darbu. Kad un kur ir pieņēmis Kungs šo pāvestības bērnu? Vai var uzrādīt kādu pārliecinošu iemeslu, kas attaisnotu pārgrozījumu? Svētos rakstos attaisnojuma nav.LC 55.4

Sestā gadu simtenī pāvestība bij jau ieguvuse stingrus pamatus zem kājām. Viņas varas sēdeklis tika ierīkots ķeizara pilsētā un Romas bīskaps tika izsludināts par visas baznīcas galvu. Pagānisms bij devis pāvestībai vietu; pūķis zvēram “deva savu spēku un savu goda krēslu un lielu varu.”1 un tagad sākas pāvesta varas un apspiešanas laiks, tūkstots divi simti un sešdesmit gadi, kurus Daniēls un Jānis savā parādīšanās grāmatā bij paredzējuši. Kristīgie bij spiesti izvēlēties: vai atstāt savu bezvainīgo dzīvošanu un pieņemt pāvesta iestādījumus un dievkalpošanas veidu, vai beigt savu dzīvi cietumos, uz moku sola, uz uguns sārta, zem bendes cirvja. Tagad piepildījās Jēzus vārdi: Bet jūs tapsat nodoti pat no vecākiem un no brāļiem un radiem un draugiem. un tie citus no jums nonāvēs. un jūs būsiet ienīsti no visiem mana vārda dēļ.”3 Vajāšanas nāca pār ticīgiem ar vēl lielāku spēku nekā agrāk, un pasaule tapa par plašu kaujas lauku. Simtiem gadu mazā draudzīte bij spiesta tumsā un tālu no ļaudīm meklēt sevim patvērumu. Pravietis saka: “un sieva bēdza uz tuksnesi, kur viņai bij sataisīta vieta, lai viņa tur taptu uzturēta tūkstot divisimt un sešdesmit dienas.”4LC 56.1

Romas baznīcas varas iegūšana iezīmē drūmo vidus laiku sākumu. Līdz ar varas pieaugšanu sabiezēja tumsa. Ticība uz Kristu, visa patiesā sākumu, tika pārnesta uz Romas pāvestu. Kur būtu bijis jāskatās uz Dieva dēlu, kas vien var piedot grēkus un dāvāt mūžīgu svētību, tauta skatījās uz pāvestu un uz viņa pilnvarotiem priesteriem un prelātiem. Viņiem mācīja, ka pāvests ir vidutājs starp Dievu un cilvēkiem un neviens nevar nākt pie Dieva kā vien caur viņu, vēl vairāk: viņš stāvot Dieva vietā un viņam pienākoties tāda pat paklausība ka Dievam. Novēršanās no pāvesta prasījumiem bij pietiekošs iemesls uzlikt visaugstākos miesas un dvēseles sodus. Tā novērsa ļaužu prātus no Dieva un vadīja viņus pie nežēlīgiem cilvēkiem, pie tādiem kas paši tumsā maldījās, vēl vairāk: pie paša tumsības ķēniņa, kurš viņos strādā. Grēks slēpās zem svētuma segas. Kad svētie raksti tiek nospiesti un cilvēki domā, ka tie paši visu zinot un varot, tad drīkstam tikai gaidīt melus, krāpšanu, vilšanos un vispazemojošās netaisnības. Ievedot cilvēku likumus, paceļot teikas Dieva vārdiem blakus, nāca redzams posts, kas ceļas kad atmet Dieva likumus.LC 56.2

Tās bij briesmu dienas priekš Kristus draudzes. Uzticīgu karogu nesēju bij pavisam maz. Lai gan patiesībai liecinieku netrūka, tomēr dažreiz likās, ka tumsība un māņticība gluži ņems virsroku un patiesā reliģija tiks iznīdēta no zemes virsus. Evaņģēliju pavisam izlaida iz acīm, toties pavairoja reliģijas normas un apkrāva tautu ar visgrūtākām nastām.LC 59.1

Viņus netikvien mācīja skatīties uz pāvestu kā uz starpnieku starp viņiem un Dievu, bet arī ka grēkus varot nolīdzināt cilvēku labie darbi. Tādi svētceļojumi, pašuzlikti sodi, relikviju godināšana, baznīcu būvēšana, lūgšanas namu un altāru ierīkošana, lieli dāviņājumi baznīcām — šādus un tamlīdzīgus darbus uzlika Dieva dusmu mazināšanai, vai lai iegūtu Dieva labvēlību, itkā Dievs būtu cilvēks, kurš par nieku dusmo un kurš par dāvanām, ar gavēšanu un tamlīdzīgiem darbiem būtu pērkamsLC 59.2

Šķita, ka grēks ņem pārsvaru— pat pie tiem, kas stāvēja Romas baznīcas priekšgalā— pēdējās iespaids tomēr manāmi auga. Apmēram astotā gadu simteņa beigās pāvesta varas piekritēji— papisti— prasīja atzīt, ka baznīcu galvām pirmos gadu simteņos bijusi tāda pat vara, kādu sev pāvests tagad piešķir. Lai šai prasībai būtu spēks, vajadzēja atrast kādus līdzekļus, kādu autoritatīvu pierādījumu— un te nu melu tēvam bij darbs. Mūki sāka viltot vecus rokrakstus. Atrada vēl nekur neatrastus baznīcu sapulču lēmumus, kuri pierādīja, ka pāvesta varas sākumi meklējami jau pašos pirmos laikos un baznīca, kura patiesību bij atmetuse, uzņēma šos viltojumus visai kāri.LC 59.3

Nedaudzie uzticīgie, kuri vēl stāvēja uz pareizā pamata, apmulsa un tika traucēti no nepareizo mācību daudzuma. Kā gruži tās apbēra katru darbu. Daži būtu sacījuši tāpat, kā kādreiz Nehemijas laikā Jeruzālemes mūru cēlāji bij sacījuši: “Nesēju spēks noguris un daudz ir gruvešu, tā ka mēs pie mūra nevaram strādāt.” Noguruši no pastāvīgām cīņām un vajāšanām, pievilti, ciezdami netaisnību, pārvarēdami visādus šķēršļus, kādus vien tik sātans zināja izdomāt, nolūkā kavēt viņu panākumus, daži bijušie uzticīgie strādnieki miera dēļ kā arī bīdamies par savu mantu un dzīvību, nogriezās no pareizā pamata. Daži bez bailēm stājās ienaidniekam pretī, teikdami: “Nebīstaties no viņiem; pieminot lielo, bijājamo Kungu”1, un turpināja darbu, ikviens zobenu ap saviem gurniem jozis. LC 60.1

Tas pats naida un pretestības gars pret visu, kas ir patiess, visos laikos.ir sajūsminājis Dieva ienaidniekus un tāda pat modrība un uzticība tika prasīta no viņa kalpiem. Kristus vārdi, kurus tas runāja uz pirmiem mācekļiem ir domāti arī priekš visiem viņu pakaļgājējiem līdz laika beigām: “Bet ko es jums saku, saku visiem: Esat nomodā!”2LC 60.2

Likās, tumsība pieaug. Bilžu pielūgšana kļuva vispārīga. Viņu priekšā aizdedzināja sveces un skaitīja lūgšanas. Visur ieviesās un ņēma pārsvaru visbezgaršīgākie un māņticīgākie paradumi. Cilvēki bij pilnīgi pārņemti no māņticības un likās, nekur vairs nevalda prāts. Priesteri paši bij izdzīves kāri, miesas kārīgi, samaitāti, un dabīgi, ka tautai, kura viņu vadībai bij uzticēta, bij aizvien dziļāk jāgrimst nezināšanā un grēkā.LC 60.3

Kāds tālāks uzpūtības solis tika sperts, kad vienpadsmitā gadu simtenī pāvests Gregors VII pasludināja Romas baznīcas pilnību. Starp viņa priekšlikumiem bij viens, kurš paskaidroja, ka baznīca nekad nav maldījusies un, pēc svētiem rakstiem, nekad nemaldīsies. Bet pierādījumi iz Dieva vārdiem šim apgalvojumam nesekoja nekad. Lepnais virspriesteris vispirms pieprasīja sev varu atcelt ķeizarus un paskaidroja, ka neviens spriedums, ko viņš spriedīs, no neviena nevar tikt apgāzts, bet ka viņam pašam gan esot tiesība citu lēmumus atcelt. LC 60.4

Cik tirānisks bij nemaldīgais pāvests, labi raksturo viņa pazeminājošā apiešanās ar vācu ķeizaru Indriķi IV. Viņš bij uzdrošinājies neatzīt pāvesta autoritāti, kāpēc pēdējais izslēdza viņu no baznīcas un atcēla no troņa. Atstāts un apdraudēts no saviem firstiem, kuri bij sazvērējušies pret savu ķeizaru un pēc pāvesta paziņojuma uzdrīkstējās drošāk pacelt galvas, Indriķis jutās spiests bēgt uz Romu meklēt mieru. Savas sievas un viena uzticīga sulaiņa pavadībā viņš ziemas vidū pārgāja pār Alpu kalniem, lai zemotos pāvesta priekšā. Kad viņš bij nonācis pie Gregora pils, viņu ielaida ārējā pagalmā, vienu, bez viņa miesas sargiem, kur viņš nostāvēja trīs dienas un naktis, ziemas aukstumā, puskails, basām kājām, gaidīdams uz pāvesta atļauju ieiet pilī un stāties viņa priekšā. Kad minētās trīs dienas bij pagājušas, gavējot un grēkus sūdzot, virspriesteris pieļāvās un pasludināja grēku piedošanu, bet atcelšana no troņa palika spēkā: viņam vēl bij jānogaida pāvesta piekrišanu, iekams viņš, t. i. Indriķis IV, atkal pušķotu sevi ķeizara varas nozīmēm un stātos ķeizara godā. Bet Gregors VII, pārgalvīgs par savu uzvaru, lielījās, ka viņa pienākums esot “pazemot lepnos ķēniņus”LC 61.1

Cik liela ir starpība starp lepno, augstprātīgo un valdīšanās kāro priesteru virsganu un Kristus lēnprātību un pazemību, kurš ņāk pats pie ikviena cilvēka sirdsdurvtiņām un lūdz, lai to ielaiž,solīdams dvēselēm grēku piedošanu un mieru; kurš mācīja saviem mācekļiem: “Kas grib būt tas augstākais, lai ir jūsu kalps.”1LC 61.2

Turpmākie gadu simteņi liecināja, ka Romas maldu mācības pastāvīgi iet plašumā. Pat pirms pāvesta varas sākuma jau bij piegriezta uzmanība pagānu filozofiem, un tie ne mazu iespaidu atstāja uz baznīcu. Daudzi, kas teicās esam atgriezušies, turējās pie pagānu filozofu mācībām, nemitējās tās studēt un uzspieda viņas arī citiem, redzēdami viņās līdzekli iegūt lielāku iespaidu pār pagāniem. Tādā kārtā kristīgā ticībā tika ienestas daudz šaubīgas un maldīgas mācības. Izcilus vietu ieņēma ticība par cilvēku dabisku nemirstību un ka mirušiem vēl esot pašsajūta. No šīs mācības tad nu izrisa maldu mācība par mūžīgām mokām priekš galīgi neatgriezīgiem, kura agri iemiesojās pāvesta ticībā.LC 62.1

Tā bij sagatavots ceļš vēl viena pagānu izgudrojuma ievešanai, kuru Romā nosauca par šķīstīšanas uguni un izlietoja, lai iedzītu bailes lēt- un māņticīgam pūlim. Šī maldu mācība pieņem, ka ir tāda moku vieta, kurā visas grēku dēļ pazušanu nopelnījušās dvēseles cieš sodu, no kura viņas, tiklīdz būs šķīstījušās no grēkiem, būs vaļā un tiks uzņemtas debesīs.LC 62.2

Bet vēl viens izdomājums Romai bij vajadzīgs, lai varētu izmantot savu piekritēju bailes un grēkus. Tā ir mācība par atlaižām. Visiem, kuri piedalīsies virspriestera karos, viņa pasaulīgo varu paplašinot, vai pārmācot viņa ienaidniekus, vai izdeldējot tos, kas uzdrošinājušies neatzīt pāvesta virsvaldību— visiem tiem viņš apsolīja bijušo un tagadējo grēku piedošanu un visu moku un sodu atlaišanu. Ļaudis tika mācīti, ka samaksājot baznīcai naudu varot tikt vaļā netikvien no saviem grēkiem, bet arī atsvabināt mirušo draugu dvēseles, kuras mokās uguns liesmās. Ar šādiem līdzekļiem Roma pildīja kasi un uzturēja savu priesteru grezno dzīvi, rīšanu, plītēšanu u. t. t.— to vīru dzīvi, kuri teicās esam tā vietnieki, kuram nav kur savu galvu nolikt.LC 62.3

Svēto vakarēdienu, tādu, kā tas caur svētiem rakstiem bij iestādīts, izspieda pagāniskais mišas upuris. Pāvesta priesteri apgalvoja, ka viņu nejēdzīgā ākstīšanās pārvēršot vienkāršu maizi un vīnu par patiesu Kristus miesu un asinīm. Ar Dievu zaimojošu augstprātību viņi prasīja atzīt sevi par spējīgiem “radīt” Dievu, visu lietu radītāju. Piedraudot ar nāvi prasīja no visiem kristīgiem šis Dievu zaimojošās maldu mācības atzīšanu. Kas liedzās to darīt, lieliem pulkiem tika atdoti liesmām par upuri.LC 62.4

13. gadu simtenī ieveda vienu no briesmīgākiem pāvesta ieročiem— inkvizīciju. Tumsas kungs strādāja kopā ar pāvesta priesteriem. Viņu slepenās apspriedēs sātans un viņa eņģeļi valdīja pār ļauno cilvēku prātu, bet neredzams stāvēja Dieva eņģelis; viņu vidū un uzrakstīja bezdievīgos un briesmīgos apspriedes lēmumus un visu darbu vēsturi, kura ir par briesmīgu, lai to rādītu cilvēku acīm. “Lielā Bābele bij piedzērusi no svēto asinīm.” Sakropļoti līķi un miljonu mocekļu asinis brēca uz Dievu atriebt šai atkritušai varai.LC 65.1

Pāvestība bij tapusi par pasaules kungu. Ķēniņi un ķeizari zemojās Romas virspriesteru pavēļu priekšā. Cilvēku liktenis laicīgi un mūžīgi likās būt nodots viņu varā. Gadu simteņiem ilgi pieņēma Romas mācības noteikti un bez kādiem iebildumiem, viņas pavēles izpildīja ar lielāko godbijību. svētkus ievēroja vispār. Viņas garīdzniecība tika godāta un devīgi pabalstīta. Nekad Romas baznīcai nav bijusi lielāka cienība, godība un vara.LC 65.2

Pāvesta varas pusdienas laiks bij pasaules tikumībai pusnakts. Svētie raksti bij netikvien tautai, bet arī priesteriem gandrīz pilnīgi sveši. Tāpat kā senāk farizeji, pāvestības. augstākā garīdzniecība ienīda gaismu, jo tā atsedza viņas grēkus. Tā kā vairs nebij Dieva likumu, šis taisnības mērauklas, viņa izlietoja savu varu bez kāda ierobežojuma, tāpat netikumiem un grēkiem nebij robežas. Apmānīšana, skopums, visatbaidošākie grēki bij uz dienas kārtības. Cilvēki nelikās aizbaidīties ne no kāda nozieguma, ja tik vien caur to varēja pavairot savu bagātību un pacelt stāvokli. Pāvestu un prelātu pilīs varēja sastapt viszemākās izvirtības. Daži no valdošiem pāvestiem bij izdarījuši visatbaidošākos noziegumus, tā ka pasaules valdiniekiem bij jāiejaucas un jāgāž šie augstie baznīcas priekšstāvji, kad tie vairs ilgāk nebij ciešami. Gadu simteņiem ilgi Eiropa nebij ne soļa gājusi uz priekšu zinātnē, mākslā, civilizācijā. Kristīgajumam bija uznācis tikumīgs un garīgs kroplumsLC 65.3

Romas valdīšanās laikā bij briesmīgs, taisni uzkrītošs pierādījums pravieša Hozejas vārdiem: “Mani ļaudis tiek izdeldēti, tādēļ ka tie ir bez atzīšanas. Jo tu manu atzīšanu esi atmetis, tad ir es tevi atmetīšu... Tāpēc ka tu Dieva bauslību esi aizmirsis, es aizmirsīšu tavus bērnus.” “Nekāda uzticība, nekāda mīlestība, ne Dieva atzīšana nav tajā zemē; bet Dieva zaimošana, meli, slepkavība, zagšana un laulības pārkāpšana ir virsroku ņēmusi, un nāk viena asins vaina pēc otras.”1LC 66.1