Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Reformācijas panākumi Vācijā

    Lutera noslēpumainā pazušana bija priekš Vācijas kautkas pārāk pēkšņs un negaidīts.Visur taujāja pēc viņa. Staigāja apkārt vistrakākās baumas, un daudzi ticēja, ka viņš esot nogalināts. Bija lielas vaimanas ne tikai to viņa draugu vidū, kas atklāti to ar darbiem bija apliecinājuši, bet arī to tūkstošu starpā, kas līdz šim klusi simpatizēdami noskatījās tikai no maliņas. Daži deva svinīgu solījumu, atriebt viņa nāviLC 173.1

    Romas varenajiem ar bailēm bija jāredz, cik augstu sacēlās šis jūtu plūdums. Lai gan viņi gavilēja par iedomāto Lutera nāvi, tomēr nejutās droši un gribēja paslēpties no tautas dusmām. Viņa ienaidnieki nebija tā uztraukti par viņa pārdrošiem darbiem, kad viņš vēl bija pie tiem, kā tagad par viņa pazušanu.LC 173.2

    Tie, kuri nesen bija dusmu pilni un gribēja reformatoru nomaitāt, tagad bijās no nezināmā, bezspēcīgā vaņģinieka. “Ir tikai viens līdzeklis,” sacīja viņi, “mums jāaizdedzina lāpas un jāiet meklēt pa visu pasauli, tad mēs viņu atradīsim un atdosim tautai, kas pēc viņa sauc.” Ķeizara pavēle likās esam bezspēcīga. To redzēdami pāvesta sūtņi ļoti sašuta. Lutera liktenis tautu tā bija saistījis, ka cits viss tai pagāja garam.LC 173.3

    Priecīgā vēsts, ka Luters, lai gan vaņģinieks, tomēr atradās drošībā, atkal apmierināja norūpējušos tautu, bet sajūsma par viņu auga augumā. Viņa rakstus lasīja ar vēl jo lielāku kāri. Vēl jo vairāk pieslējās varonīgā vīra lietai, kurš nebijās pārspēka, bet droši aizstāvēja Dieva vārdu.LC 173.4

    Reformācija pastāvīgi pieņēmās spēkā. Lutera sēkla visur dzina asnus. Viņa nostbūtne padarīja to darbu, ko viņš klātesot nebūtu spējis. Jaunie strādnieki juta lielo atbildību, kas uzgūlās uz viņu pleciem, kad lielā vadoņa vairs nebija. Ar jaunu nopietnību un ticību tie devās uz priekšu, tie darīja visu, kas stāvēja viņu spēkā, lai cēli iesāktais darbs netiktu aizkavēts. LC 174.1

    Bet sātans nestāvēja dīkā. Viņš mēģināja darīt to, ko ir darījis pie visām reformu kustībām — maitāja un maldināja tautu, patiesās lietas vietā dodams viņas mānīgu attēlu. Kā pirmā gadu simtenī kristīgās draudzēs bija neīsti kristīgie, tā sešpadsmitā gadusimtenī radās jauni viltus pravieši.LC 174.2

    Daži vīri, jaunās reliģiskās pasaules ieviļņoti iedomājās, ka viņi esot saņēmuši no augšas īpašus atklājumus un ka viņi ir tie, kas Lutera vēl tikai vāji iesākto darbu vedīs pretim pilnībai. Patiesībā viņi nojauca to, ko Luters bija cēlis. Viņi atmeta pašus reformācijas pamatus — Dieva vārdus, vienīgos vadītājus un vienīgo dzīves un ticības mērauklu, un drošā ceļa rādītāja vietā sāka visu noteikt pēc pašu jūtām un iespaidiem. Noveldami malā lielo akmeni, kas pārbaudīja visus melu un maldu stikliņus, tie bija sataisījuši sātanam ceļu uz cilvēku dvēselēm, un tas varēja iet un darīt, kā tam labāk patīk.LC 174.3

    Viens no šiem praviešiem apgalvoja, ka eņģelis Gabriēls viņu esot pamācījis. Kāds students atstāja savas studijas un piebiedrojās tam, teikdams par sevi, ka Dievs viņam esot devis spējas izlikt svētos rakstus. Citi, no dabas fanātiķi, piebiedrojās šiem abiem, un drīz šie murgotāji sacēla ne mazu uztraukumu. Lutera sprediķi visur bija uzmodinājuši gulētājus, visi atzina reformas nepieciešamību, un tagad jauno praviešu apgalvojumi noveda no ceļa daudzas tiešām krietnas dvēseles.LC 174.4

    Šīs kustības vadoņi devās uz Vitenbergu un uzspieda arī Melanhtonam un viņa līdzstrādniekiem atzīt sevi par tādiem praviešiem. Viņi sacīja: “Dievs mūs izsūtīja mācīt ļaudis. Mēs sarunājamies pastāvīgi ar Dievu un visa nākotne mums redzama; mēs esam apustuļi un pravieši un atsaucamies uz doktoru Luteru.”LC 174.5

    Reformatori izbrīnījās un apjuka. Tas bija tāds elements, ar kādu viņiem agrāk nekad nebija bijušas darīšanas, un viņi nezināja, kā izturēties. Melanhtons sacīja: “Šie ļaudis nav ikdienišķi gari, bet kādi gari?” “Mēs garu neslāpēsim, bet no velna arī neļausimies apmuļķoties.”LC 177.1

    Jaunās mācības augļi drīz bija redzami. Tauta tika novesta tik tālu, ka tā pilnīgi atmeta bībeli. Augstskolās sacēlās lielas jukas. Studējošie vairs negribēja neko atzīt, atstāja studijas un augstskolu. Tiem vīriem, kuriem priekš reformācijas tālākvirzīšanas būtu bijušas vajadzīgās spējas un arī vajadzīgais iespaids tautā, pretim visām savām cerībām redzēja tikai to, ka reformācija jau tuvu galam. Pāvesta saime atkal kļuva paļāvīga un gavilēdama izsaucās: “Vēl viens mēģinājums, un mēs visu atkal būsim atguvuši atpakaļ.” LC 177.2

    Luters sacīja ar dziļu noskumšanu, dzirdēdams kas notiek ārpus viņa Vartburgas: “Es vienmēr gaidīju, ka sātans mums dos kādu cirtienu.” Viņš nojauda viltus praviešu patieso dabu un redzēja briesmas, kuras draud patiesībai. Kad pāvests un ķeizars vērsās pret viņu, viņš nesajuta tādu nemieru un tādu bēdu smagumu, kā tagad. Tā saucamie reformācijas draugi bija izvērtušies par viņas ļaunākiem ienaidniekiem. Taisni tās patiesības, kas viņa nemierīgai dvēselei bija nesušas tik lielu prieku un apmierinājumu, tagad bija tapušas draudzēs par šķelšanās un sajukuma cēloni.LC 177.3

    Reformācijas darbu Luters bija darījis dzīts no Dieva gara, uz sevi nemaz neskatīdamies. Nebija viņam nolūks ieņemt tādu stāvokli, kādā to bija pacēlis pats darbs, nedomāja viņš arī nemaz kautko pamatīgi pārgrozīt. Viņš bija tikai Dieva neizmērījami spēcīgās rokas ierocis. Dažreiz viņš bijās pats par sava darba sekām. Vienreiz viņš bija sacījis; “Kad es zinātu, ka mana mācība būtu bijusi tikai vienam vientiesīgam cilvēkam par kaiti (un to es nezinu, jo viņa ir pats evaņģēlijs), tad labāk es ciestu desmit nāves, nekā šīs mācības neatsaukt.”LC 177.4

    Bet tagad Vitenberga, īstais reformācijas centrs, pakļuva pate zem fanātisma un nelikumības varas. Lutera mācības nebija vainīgas pie šī briesmīgā ļaunuma, bet visā Vācijā ienaidnieki krāva vainu uz viņu. Viņš pats sev bieži prasīja, sarūgtināts līdz dvēseles dziļumiem: “Vai tādam jābūt lielā reformācijas darba galam?” Bet atkal, kad viņš lūdza un cīnījās ar Dievu, sirds tam pielija pilna salda miera: “Tas nav mans, bet tavs darbs,” sacīja viņš; “tu nepieļausi, ka caur māņticību vai fanātismu tas tiktu samaitāts.” Tomēr domas, ka viņam šinī izšķirošā brīdī jābūt tālu prom no cīņas lauka, kļuva viņam nepanesamas. Viņš tāpēc nolēma griezties atpakaļ uz Vitenbergu.LC 178.1

    Bez kavēšanās viņš sāka gatavoties uz briesmu pilno ceļu. Viņš skaitījās pie izdzītajiem. Viņa ienaidniekiem bija brīv viņu nokaut; bet viņu draugiem bija aizliegts viņam palīdzēt vai viņu aizsargāt. Pret viņa piekritējiem ķeizara valdība izlietoja stingrākos līdzekļus. Viņš redzēja, ka evaņģēlijs ir apdraudēts, tāpēc nostājās bez bailēm, lai tā Kunga vārdā cīnītos par patiesību.LC 178.2

    Kādā kūrfirstam rakstītā vēstulē, pēc tam, kad savu nodomu, atstāt Vartburgas pili, bija izteicis, viņš saka: “Žēlīgais kūrfirsts gan zin, ka es nāku uz Vitenbergu ar daudz stiprāku apsardzību par to, kāda ir viņa, žēlīgā kūrfirsta, apsardzība. Es apsardzību no jūzu žēlastības nemaz negribu prasīt, man šķiet, es žēlīgo kūrfirstu varēšu vairāk sargāt, nekā viņš mani. Bez tam, ja es zinātu, ka jūsu žēlastība varētu un būtu nodomājusi mani sargāt, tad es nemaz nenāktu. Šinī lietā zobens nevar palīdzēt vai dot padomu, vienīgi Dievs te var ko darīt, bez cilvēku roku palīdzības un rūpēm.”LC 178.3

    Kādā citā vēstulē, kas rakstīta ceļā uz Vitenbergu, Luters piemetināja: “Es gribu paciest žēlīgā kūrfirsta nelabvēlību un visas pasaules dusmas. Vitenbergieši ir manas avis. Dievs man viņas uzticējis. Man viņu dēļ ir jāiet nāvē. Es sagaidu Vācijā lielus nemierus, ar kuriem Dievs grib sodīt mūsu tautu.”LC 178.4

    Viņš uzņēma savu darbu ar lielu uzmanību un pazemību, bet tomēr stingri un noteikti. Viņš sacīja: “Vārdam viss tas jāapgāž un jāizmet laukā, kas ieviesies varas kārtā. Es negribu pret māņticīgiem un neticīgiem lietot spaidu līdzekļus.” “Es bēgu no katra varas darba. Es esmu strādājis par sirds apziņas brīvību. Brīvība ir galvenais ticības pamats.” Drīz visā Vitenbergā bija zināms, ka Luters ir atgriezies un grib sprediķot. Ļaudis plūda no visām malām, un baznīca bija pilna līdz pēdējai vietiņai. Kancelē kāpis viņš mācīja, pamudināja un sodīja ar lielu gudrību un smalkjūtību. Aizrādīdams uz dažu rīkošanos, kuri gribēdami mises iznīcināt bija lietojuši varu, viņš sacīja: “Mises ir ļauna lieta, viņas ienīst Dievu; viņas ir iznīcināmas, un es gribētu, ka visā pasaulē tiktu tikai viena evaņģēliska mise noturēta. Bet nebūs nevienu no tās piekritējiem aiz matiem projām raut, dosim Dievam to godu, lai viņa vārdi strādā, ne mūsu rokas. Kāpēc? jo cilvēku sirdis nav manās rokās. Mums gan ir tiesība runāt, bet ne piespiest kaut ko varas līdzekļiem. Mums būs sludināt vārdn, bet iznākums lai ir tāds, kāds Dievam patīk. Kad un es tomēr nenoturos, tad mani spaidi un manas pavēles būtu tikai kaut kas ārējs, rotāšanās ar spoguļu stariem, mērkaķu spēle, kur nav ne sirds, ne ticības, ne mīlestības. Kur tie trīs trūkst, tur darbs neder nenieka: es nedotu par viņu i bumbiera kātiņu... Dieva vārds iespēj vairāk, nekā kad tu, un es, un mēs visi sakausētum savus spēkus kopā. Tā tad, kam sirdī tas trīskārtējais spēks un kas sirdi guvis, tas ir uzvarējis.” LC 179.1

    “Es gribu sprediķot, gribu runāt, rakstīt gribu, bet piespiest ar varu es negribu nevienu, jo ticība grib būt brīvi, bez piespiešanas ieaudzēta. Ņemat piemēru no manis. Es nostājos pret atlaīžām, pret pāvestu un visu viņa saimi, tomēr ne ar varu. Es nodarbojos tikai ar Dieva vārdiem. sprediķoju un rakstīju, bet vairāk nekā es nedarīju. Tas tika darīts, kad es gulēju... un daudz tika darīts, tā ka pāvestība tagad pavisam bezspēcīga kļuvusi un viņai tikdaudz atņemts, cik vēl neviens no zemes augstajiem, pat ne ķeizars nav atņēmis. Mana roka nekur nebija klāt, vārds visur rīkojās un izdarīja. Kad es būtu nācis ar naidu un varu, visa Vācija būtu tikusi pārpludināta asinīm. Bet kas tad būtu? Posts pie miesas un dvēseles. Es nekā nedarīju, es ļāvu, lai strādā Dieva vārds.” LC 179.2

    Dienu no dienas, veselu nedēļu Luters sprediķoja izslāpušam pūlim. Dieva vārds pārvarēja burvības pilno. fanātisko uztraukumu. Evaņģēlijs veda no māņticības tautu atpakaļ uz patiesības cell1. Luteram nebija ne mazākās vēlēšanās satikties ar tiem murgotājiem, kuri ar savu ticību bija sacēluši tik lielu ļaunumu. Viņš zināja, ka tie bija vīri ar saslimušām sprieduma spējam un nesavaldītām kaislībām, kuri, lai gan apgalvoja, ka viņiem esot gaisma no augšienes, nevarēja paciest ne mazāko pretrunu, vai pat draudzīgu atgādināšanu un padomu. Tā kā tie iedomājās sevi par visaugstākām autoritātēm, tad viņi prasīja no ikkatra, atzīt bez kādiem jautājumiem un ierunām viņu prasības.LC 180.1

    Bet kad tie pieprasīja izrunāšanos ar viņu, Luters bija labprāt uz mieru ar viņiem satikties un tik lieliski atmaskoja viņu lepno iedomību, ka šie krāpnieki visi piepeši atstāja Vitenbergu.LC 180.2

    Murgošanai uz kādu laiku bija miers, bet dažus gadus vēlāk viņa sākās par jaunu ar vēl jo lielāku sparu un briesmīgākām sekām. Luters sacīja attiecībā uz šīs kustības vadītājiem: “Svētie raksti bija priekš viņiem tikai nedzīvs burts, un visi kliedza: “Garu, garu!” Bet patiesi, es neiešn ar viņiem tur, kur viņu gars tos ved. Lai žēlīgais Dievs mani pasargā no tādas kristīgās baznīcas, kas sastāv tikai no svētiem. Es gribu palikt tur, kur ir vāji, zemi, slimi, kas zin un sajūt savus grēkus, kas ilgojas un iz sirds dziļumiem sauc pēc Dieva, lai gūtu no viņa mieru un palīdzību.”LC 180.3

    Darbīgākais no šiem murgotājiem, Tomass Mincers, bija vīrs ar ievērojamām spējām, kuras pareizi izlietotas varētu daudz laba veicināt; bet viņš patiesās reliģijas pirmos pamatus nekad nebija mācījies pazīt. Viņš iedomājās, ka Dievs viņam nolicis atjaunot pasauli, un līdzīgi citiem murgotājiem aizmirsa, ka reformas ir jāiesāk pašam pie sevis. Viņš bija godkārīgs, tīkoja pēc stāvokļa un varas, un negribēja ne uz vienu skatīties, pat uz Luteru ne. Viņš apvainoja reformatorus, ka tie, vienīgi uz bībeli dibinādamies, nodibinot jaunu pāvesta varu tikai citādu. Viņš skaitīja sevi par Dieva aicinātu patiesas reformācijas nesēju. Viņš sacīja: Kam ir šīs gars, tam ir dzīva un īsta ticība, un kaut viņš visā savā mūžā nekad nebūtu redzējis svētos rakstus.”LC 180.4

    Murgojošie skolotāji likās sevi vadīties no acumirklīgiem iespaidiem, katru dzenuli un katru domu nosaukdami par Dieva balsi; sekas no visa tā bija visbriesmīgākie pārspīlējumi. Daži pat sadedzināja savas bībeles, izsaukdamies: “Burts nāvē, vienīgi gars dara dzīvu. Mincera mācības piemērojās cilvēkiem iedzimtām ilgām pēc brīnišķīgā, un cilvēcīgam lepnumam papilnam tika dota barība, paceļot cilvēku idejas un domas pāri Dieva vārdiem. Tūkstoši pieņēma viņa mācības. Drīzi viņš atmeta kārtību dievkalpošanās un paskaidroja vēl, ka valdniekiem paklausīt nozīmējot tikdaudz, kā kalpot Dievam un velnam.LC 181.1

    Ļaudis, iesākuši nokratīt pāvestības jūgu, tapa nepacietīgi, juzdami ierobežojošo valsts varu. Mincera revolucionārās it kā no Dieva nākušās mācības noveda viņus tiktāl, ka viņi atraisījās no visa, kas viņus saistīja, un deva pilnu vaļu saviem aizspriedumiem un savām kaislībām. Nāca briesmīgākie nemieri un sacelšanās. un tika asinīm slacīti Vācijas lauki.LC 181.2

    Dvēseles cīņas, kuras Luters kādreiz ilgi atpakaļ bija izcīnījis Erfurtē, cēlās atkal no jauna ar divreiz tik lielu spēku, kad viņš redzēja, ka murgošanas sekas tiek uzkrautas reformācijai. Augstā pāvestu garīdzniecība stāstīja— un daudzi bija gatavi to ticēt— ka pie sacelšanās esot vainīgas Lutera mācības. Lai gan apvainojumam nebija ne mazākā pamatojuma, viņš tomēr darīja reformatoram lielas bēdas. Ka patiesība tikusi tā pazemota, padarot viņu par vienkāršu murgošanu, tas likās esam vairāk, nekā viņš to spēja paciest. No otras puses Luters tika ienīsts no dumpinieku va- doņiem, tāpēc ka viņš ne tikai ar savām mācībām pretojoties un neatzīstot viņos dievišķo iedvesmu, bet saucot viņus pat par dumpiniekiem, kas sacēlušies pret pilsonisko kārtību. Luteram atriebdamies viņi to nosauca par vienkāršu krāpnieku. Šķita, ka viņš sev uzkrāvis gan valdnieku, gan tautas ienaidu. Romas draugi priecājās, cerēdami drīz ieraudzīt reformācijas izbeigšanos. Viņi vainoja Luteru pat par tiem maldiem, kurus Luters ar lielāko dedzību bija centies novērst. Cerēdama iegūt plašāku masu piekrišanu, murgotāju partija pat apgalvoja, ka viņai esot bijis jācieš briesmīgas netaisnības, un kā tas daudzreiz notiek ar tādiem, kas nostājas netaisnības pusē, viņus uzskatīja par mocekļiem. Taisni tie, kas ar visu enerģiju bija reformācijai pretojušies, tika turēti par nežēlības un apspiešanas upuriem un kā tādi visvairāk nožēloti un slavēti. Tas bija sātana darbs, tas pats gars, kuru pirmoreiz redzēja debesīs.LC 181.3

    Sātans pastāvīgi lūko piekrāpt cilvēkus, ka tie grēku sauc par taisnību un taisnību par grēku. Cik panākumu pilns bija viņa darbs! Cik bieži peļ Dieva kalpus un pārmet tiem, kad viņi noteikti un droši nostājas patiesības sargu vietās! Vīrus, kas ir ieroči sātana rokās, slavē un apkrauj glaimiem, pat uzskata par mocekļiem, bet Dievam uzticīgos, kurus būtu jāpabalsta, uzlūko ar aizdomām un neuzticību un atstāj vienus.LC 182.1

    Neīstais svētums, viltotā svētu darīšana vēl vienmēr krāpj un māna. Visādos veidos atklājas tas pats gars, kas valdīja Lutera laikā. Vēl šodien cilvēku sirdis tiek novērstas no svētiem rakstiem,liek viņiem sekot pašu jūtam un iespaidiem, pirms tie paklausījuši Dieva likumiem. Nevainību un patiesību apkraut ar pārmetumiem ir sātana vissekmīgākais cīņas paņēmiens.LC 182.2

    Bez bailēm Luters aizstāvēja evaņģēliju pret uzbrukumiem, kas nāca no visām pusēm. Visās cīņās Dieva vārds izrādījās par varenāko ieroci. Ar šo vārdu viņš cīnījās pret augstprātīgi piesavināto pāvesta autoritāti un zinātnieku racionālistisko filozofiju, ar to viņš kā klints stāvēja pretī murgotājiem. kas gribēja piebiedroties reformācijai.LC 182.3

    Katrs no šiem pretējiem elementiem pats nostādīja sev blakus vajadzīgās vietas iz svētiem rakstiem, un cilvēku gudrība kļuva par reliģiskās patiesības un atziņas avotu.LC 183.1

    Racionālisms dievināja prātu un padarīja viņu par reliģijas tiesnesi. Romas baznīca prasīja, ka visi atzītu viņas visaugstākā priestera inspirāciju, kādu nepārtraukti viens no otra mantojuši visi Romas bīskapi, sākot no apustuļa Pētera. Šī Romas mācība dod jo bagātīgu izdevību visādām izvirtībām un ļaunumiem, slēpties zem apustuliskās pavēles segas. LC 183.2

    Mincera un viņa līdzbiedru iedvesma, kuru tie prasīja atzīt, nebija nekas cits, kā tikai iedomas, un viņu iespaids bija postošs kā priekš cilvēku, tā priekš dievišķās autoritātes. Patiesā Kristus draudze uzskata Dieva vārdus par lielāko iedvestās patiesības krātuvi un visādu garu pārbaudītājiem.LC 183.3

    Atgriezies Vartburgā, Luters pabeidza savu Jaunās Derības tulkojumu, un drīz vācu tauta dabūja evaņģēliju viņas pašas valodā. No visiem patiesības mīļotājiem tulkojums tika saņemts ar lielu prieku, bet tie, kas labāk izvēlējās cilvēku teikas un likumus, to ar apsmieklu atmeta.LC 183.4

    Tas vien jau satracināja priesteru domas, ka tauta tagad pate varēs spriest un runāt par Dieva priekšrakstiem, un viņu nezināšana kļūs visiem redzama. Miesas gudrības ieroči bija bezspēcīgi pret gara šķēpu. Roma izlietoja visu savu autoritāti, lai kavētu svēto rakstu izplatīšanos; bet dekrēti, lāsti un mocības bija tikpat bezspēcīgi. Jo vairāk bībeli nolādēja un aizliedza, jo vairāk tauta gribēja zināt, ko viņa māca. Visi, kas vien tik prata lasīt, gribēja paši mācīties un pētīt Dieva vārdus. Visur viņus ņēma līdz, lasīja un atkal lasīja un ātrāk neapmierinājās, kamēr nezināja lielāko daļu no galvas. Kad Luters redzēja, ar kādu piekrišanu Jaunā Derība bija tikusi uzņemta, viņš steidzīgi sēdās pie Vecās Derības tulkošanas, un tiklīdz kāds gabals bija pabeigts, viņš tūliņ laida to klajā.LC 183.5

    Kā pilsētā, tā uz laukiem, visur ar vienādu prieku apsveica Lutera rakstus. “Ko Luters. un viņa draugi sarakstīja, to citi drangi izplatīja. Mūki, kuri bija pārliecinājušies par klostera solījuma nelikumību un pēc ilgās bezdarbības atkal vēlējās vest darbīgu dzīvi, bet kuriem priekš Dieva vārdu sludināšanas trūka zināšanas, apstaigāja provinces un pārdeva Lutera grāmatas. Bija ļoti daudz tādu uzņēmīgu ceļotāju.” Bagāti un nabagi, mācīti un nemācīti — visi ar lielu interesi lasīja šos rakstus. Vakarā sādžas skolotājs lasīja tos priekšā pie pavarda uguns sapulcējušamies pulciņiem. Ikreizes patiesība pārliecināja kādu klausītāju, vārds tika ar prieku uzņemts, un viņi paši stāstīja citiem priecīgo vēsti.LC 183.6

    Bībeles vārdi bija piepildījušies: “Kad tavi vārdi atveras, tad tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus.”1 Svēto rakstu studēšana izdarīja jo dziļu pārmaiņu tautas dvēselē. Pāvestu kundzība saviem pavalstniekiem bij uzlikusi dzelzs jūgu, tas viņus turēja nezināšanā un nospieda grēkā un zemībā. Tlkai formas māņticīgi ievēroja un uzticīgi glabāja; bet viņām kalpojot netika ne sirdij ne prātam kas. Lutera sprediķi, kuri rādīja Dieva skaidrās patiesības, un pats vārds, kas vienkārši tautai tika ielikts rokā, bija atraisījuši dusošos spēkus un spodrināja nn izdaiļoja ne tikai tautas dvēseli, bet deva arī prātam jaunu spēku un stiprumu.LC 184.1

    Ļandis no visādām kārtām, ar bībeli rokā, varēja redzēt aizstāvam reformāciju. Pāvesta piekritēji, kuri bībeles studēšanu atstāja priesteriem un mūkiem, tagad viņus uzaicināja iestāties un apgāzt jaunās mācības. Bet nepazīdami ne svētos rakstus, ne Dieva spēku, viņi pilnīgi tika sakauti no tiem, kurus viņi bija nosaukuši par nemācītiem un ķeceriem. Kāds katoļu rakstnieks izteicās: “Par nelaimi Luters saviem pēctečiem samācījis, kn ticībai jābūt dibinātai vienīgi uz svētiem rakstiem.” Veseliem bariem ļaudis salasījās un klausījās, kā vīri ar zemu izglītību aizstāvēja patiesību un sprieda pat ar mācītiem un ievērojamiem teologiem. Kļuva redzama lielo vīru kauna pilnā nezināšana, kad viņu pierādījumiem stājās pretī ar vienkāršu Dieva vārdu mācību. Sievas un bērni, amatnieki un kareivji zināja labāk svētos rakstus, nekā mācīti doktori un priesteri.LC 184.2

    Starpība starp evaņģēlija mācekļiem un pāvestīgās māņticības aizstāvjiem bija redzama ne tikdaudz pie zinātniekiem, kā pie vienkāršās tautas. “Vecās baznīcas atbalsti bija atstājušas novārtā valodu zināšanas un zinātniskās studijas un viņu vietā stājas studējošā jaunatne, kas pētīja rakstus un kura mīlēja senatnes slavenos gara pieminekļus. Šīs gaišās galvas, šie bezbailīgie vīri ieguva tādas zināšanas, ar kurām ilgi neviens nedrīkstēja mērīties.LC 185.1

    Kad romiešu garīdzniecība redzēja, ka viņas sapulces tiek mazāk apmeklētas, viņa sauca valsts iestādes palīgā un ar visiem viņas varā atrodošamies līdzekļiem mēģināja atdabūt klausītājus. Bet tauta jaunajās mācībās bija atradusi to, kas apmierina dvēseles prasības un novērsās no tiem, kas to tik ilgi bija barojuši ar māņticīgiem paradumiem un cilvēku teikām.LC 185.2

    Kad kautkur iedegās patiesības sludinātāju vajāšanas, viņi ievēroja Kristus vārdus: “Bet kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēgat uz citu.” Gaisma iespiedās visur. Bēguļi kaut kur atrada viesmīlīgas durvis, kuras viņiem atdarījās, un tur palikuši viņi sludināja Kristu; dažreiz baznīcā, bet kad viņiem šo tiesību liedza, tad privātās mājās, vai zem klajas debess. Kur viņi kādreiz bija dzirdēti, tur bija iesvētīts dievnams. Ar tādu enerģiju un paļāvību sludināta patiesība izplatījās visur ar neatturamu spēku. Par velti sauca palīgā baznīcas un pilsoniskās valdīšanās priekš ķecerības apslāpēšanas.LC 185.3

    Par velti bija cietums, spīdzināšana, uguns un zobens. Tūkstoši ticīgo apliecināja savu ticību ar savām asinīm, un darbs gāja uz priekšu. Vajāšanas bija tikai priekš tam, lai tiktu izplatīta patiesība un lai murgošana, kuru sātans bija centies ar pēdējo savienot, panāktu to, ka jo spilgtāki izceltos starpība starp Dieva darbu un sātana darbu.LC 185.4

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents