Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Cīņas beigas

    Tūkstots gadiem beidzoties Kristus atkal atgriežas zemes virsū. Viņu pavada eņģeļi un atpestīto pulks. Nākdams briesmīgi majestātīgā godībā, viņš pavēl bezdievīgiem nomirušiem augšāmcelties un saņemt spriedumu. Viņu ir neskaitāms pulks, kā smiltis jūrmalā. Kāds pretstats tiem, kuri pirmā miroņu augšāmcelšanā tika uzmodināti. Taisnie bija rotāti ar mūžības jaunības skaistumu, bet bezdievīgie nes pie sevis slimības un nāves zīmes. LC 359.1

    Visas acis šinī lielā pulkā vēršas uz Dieva Dēlu, lai redzētu viņa godību. Vienbalsīgi sauc bezdievīgo pulks: “Svētīts ir, kas nāk tā Kunga vārdā!” — Ne mīlestība uz Jēzu liek tā saukt. Patiesības spēks negribot dzen šos vārdus pār lūpām. Kādi bezdievīgie gāja kapā, tādi tie nāk atkal laukā, ar tādu pat naidu un sacelšanās garu. Nekāds jauns žēlastības laiks tiem vairs netiek dots, kurā tie savas pagājušās dzīves kļūdas varētu labot. Ar to nebūtu nekas gūts. Dzīve pārkāpumos nav viņu sirdis atmīkstinājusi. Kad otrs žēlastības laiks tiem tiktu dots, tad tas tāpat kā pirmais būtu Dieva baušļu pārkāpšanas laiks un pamudināšana uz sacelšanos pret viņu.LC 359.2

    Kristus nokāpj uz Eļļas kalna, no kura viņš pēc savas augšāmcelšanās tika uzņemts debesīs un kur viņa eņģeļi deva mācekļiem viņa atgriešanās apsolījumu. Pravietis saka: “Tad nāks Kungs, mans Dievs, un visi svētie līdz ar tevi.”— “Un tanī laikā viņa kājas stāvēs uz Eļļas kalna, kas Jeruzālemes priekšā pret rītiem, un Eļļas kalns šķelsies divējos gabalos pret rīta un vakara pusi, ka tur būs ļoti liela ieleja.” “un tas Kungs būs ķēniņš pār visu zemi. Tanī dienā Kungs būs viens vienīgs un viņa vārds viens vienīgs.” Pēc tam apžilbinošā spožumā nāks no debesīm jaunā Jeruzāleme un tiks nostādīta priekš tam notīrītā un sagatavotā vietā, un Kristus ar saviem ļaudīm un saviem eņģeļiem ieies šinī svētā pilsētā.LC 359.3

    Tagad gatavojas sātans uz pēdējo un varenāko cīņu par savu virskundzību. Kad viņam bija atņemti spēks un vara un viņš bija aizkavēts darīt savu maldināšanas darbu, viņš bija vājš un nespēcīgs. Bet tiklīdz bezdievīgie nomirušie ir uzmodināti, un lielais pulks stāv viņa pusē, viņa cerība atdzīvinājas un viņš apņemas no lielās cīņas vēl neatsacīties. Viņš visus pazudušo pulkus grib pulcināt zem sava karoga un ar viņu palīdzību grib mēģināt savu plānu izvešanu. Bezdievīgie ir sātana gūstekņi. Atmezdami Kristu viņi atzinuši pār sevi lielā sazvērnieka kundzību. Viņi ir gatavi pieņemt viņa priekšlikumus un izvest viņa plānus un pavēles. Tomēr tas paliek uzticīgs savai agrākai viltībai un neatzīst, ka viņš ir sātans. Viņš iegalvo sevi esam īsto pasaules valdnieku, kura tam nelikumīgā kārtā ir tapusi nolaupīta. Viņš izliekas saviem apstulbinātiem pavalstniekiem par pestītāju un glābēju un apgalvo, ka viņš ar savu spēku tos esot uzcēlis no viņu kapiem un gribot tos atsvabināt no nežēlīgām mocībām un briesmīgas kalpības. Tā kā Kristus ir projām, tad sātans ar brīnumu palīdzību mēģina pierādīt savu apgalvojumu pareizību. Viņš vājos dara stiprus, un apgaro visus ar savu garu un savu spēku. Viņš liek priekšā celties pret svēto ļaužu nometni un ieņemt Dieva pilsētu. Ļauni gavilējot viņš rāda uz neskaitāmiem miljoniem, kas ir uzmodināti no miroņiem un paskaidro, ka viņš kā vadonis spēšot iekarot šo pilsētu un atkal atjaunot savu troni un savu valstību.LC 360.1

    Lielajā augšāmcēlušos pulkā ir daudz ļaužu no garā mūža cilts,kas dzīvoja pirms ūdens plūdiem;vīri ar lielisku ķermeņa uzbūvi un milžu gara spējām, kuri stājušies zem kritušo eņģeļu kundzības un visu savu izveicību un savas zināšanas izlietoja sevis pašu dievināšanai; vīri, kurus pasaule viņu mākslas darbu dēļ pielūdz kā ģēnijus, kuru nežēlība un kuru atradumi aptraipīja zemi un izķēmoja Dieva līdzību un deva iemeslu viņus mūžīgi no Dieva radības izdeldēt. Tur ir ķēniņi un kara vadoņi, kuri tautas uzvarēja, bezbailīgi vīri, kas nekad nevienu kauju nav pazaudējuši, lepni iedomīgi karotāji, kuru tuvošanās lika nodrebēt ķēniņu valstīm. Nāvē viņi nepārmainījās, un nākdami no saviem kapiem viņi atkal turpina pārtraukto domu gaitu. Viņus saviļņo tā pati iekarošanas kāre, kura valdīja pār tiem, kad tie krita.LC 360.2

    Sātans vispirms apspriežas ar saviem eņģeļiem un tad ar šiem ķēniņiem un iekarotājiem un vareniem vīriem. Viņi skatās uz savu spēku un uz savu skaitu un saka, ka pulks pilsētā ar viņiem salīdzinot esot mazs un pārvarams. Viņi izstrādā plānus, kā iekarot jaunās Jeruzālemes bagātības un godību. Visi tūliņ sāk gatavoties uz kanju. Veikli amatnieki gādā par ieročiem. Militārie vadoņi, kuri ar saviem ieguvumiem bija slaveni, sastāda no kaujas spējīgiem vīriem nodaļas un pulkus.LC 361.1

    Beidzot tiek dota pavēle uzbrukt un neskaitāmie pulki virzās uz priekšu — tādi kara pulki, kādus zemes iekarotāji nekad nebija varējuši uzstādīt un kuriem nevar līdzināties par visu laikmetu kopotie spēki. Sātans, kā varenākais no karotājiem, ved pirmos pulkus un viņa eņģeļi tam iet līdz šinī beidzamā cīņā. Tālāk seko ķēniņi un kara vīri un neskaitāmie pulki, katrs zem sava vadoņa. Cieši slēgtās rindās militārā kārtībā viņi dodas uz priekšu pa salauzto un nelīdzeno zemes virsu — pret Dieva pilsētu. Uz Jēzus pavēli jaunās Jeruzālemes vārti tiek aizslēgti, un sātana pulki ielenc pilsētu un gatavojas uz uzbrukumu.LC 361.2

    Tagad atkal Kristus parādās ienaidniekiem. Augsi pār pilsētu, zeltā vizuļošs paceļas viņa tronis, cēls un varens. Uz šī troņa sēž Dieva Dēls un ap viņu stāv viņa valsts pavalstnieki. Nekādi vārdi nevar aprakst1t Kristus varenību un spēku, nedz kāda mēle to izteikt.Mūž- īgā Tēva godība apņem savu Dēlu.Viņa spožums piepilda pilsētu un izlejas tāli aiz viņas vārtiem, apņemdams visu zemi saviem stariem.LC 361.3

    Troņa tuvumā stāv tie, kas reiz bija cītīgi sātana lietā, bet kas kā pagales no uguns izrautas, kalpoja dziļā padevībā savam Pestītājam. Līdz ar viņiem stāv tie, kas melu un neticības vidū ir papildinājuši savu ticību; un tie, kas Dieva likumus godā turēja,kad kristīgā pasaule tos izsludināja par nulli un neko; un tie, kas savas ticības dēļ miruši mocekļu nāvē. un bez tam vēl “liels pulks, ko neviens nevarēja izskaitīt, no visām tautām un visām ciltīm un ļaudīm un valodām stāvēja goda krēsla un Jēra priekšā, apģērbti ar baltām drēbēm un palmu zariem viņu rokās.”1 Viņu cīņa ir galā, uzvara ir gūta. Viņi ir skrējuši sacīkstē un dabūjuši goda maksu. Palmu zari rokās ir viņu uzvaras simbols, baltās drēbes Kristus taisnības zīme, kas tagad ir viņu taisnība.LC 362.1

    Atpestītie uzsāk slavas dziesmu un debesu velvēs atbalsojas: “Slava mūsu Dievam, kas uz krēsla sēš, un tam Jēram.” Un eņģeļi un Serafi kopā paceļ savas balsis pielūgšanā. Atpestītie redzēdami sātana un ļaunuma varu, atzīst tik skaidri kā nekad agrāk, kā tikai Kristus tos ir padarījis par uzvarētājiem. Visā gaišajā pulkā nav neviena, kas savu pestīšanu pierakstītu sev par nopelnu, domādami ka pate1coties savam spēkam un krietnumam viņi to būtu ieguvuši. Nekas netiek minēts, ko tie būtu sacījuši, vai cietuši; bet katras dziesmas saturs un visu koru pamattonis ir: slava mūsu Dievam un Jēram!LC 362.2

    Visu zemes un debess iedzīvotāju klātbūtnē notiek galīgā Dieva Dēla kronēšana. Apģērbts ar augstāko varenību un spēku visu ķēniņu Ķēniņš pasludina savu tiesneša lēmumu par tiem, kas sacēlušies pret viņa valdību, un liek sajust savu taisnību, kas viņa baušļus ir pārkāpuši un viņa ļaudis vajājuši. Dieva pravietis saka:“Un es redzēju lielu baltu godības krēslu un to, kas uz tā sēdēja, no kā vaiga zeme un debess bēdza, un vieta tiem netapa atrasta.Un es redzēju mirušos, mazos un lielos, stāvam Dieva priekšā, un grāmatas tapa atvērtas; un cita grāmata tapa atvērta, kas ir dzīvības grāmata. Un mirušie tapa tiesāti pēc rakstiem grāmatās, pēc viņu darbiem.”1LC 362.3

    Tiklīdz grāmatas tiek atvērtas un Pestītājs uzlūko bezdievīgos, viņi apziņas katru savu grēku, kuru viņi kādreiz ir izdarījuši. Viņi redz, kurā vietā viņu kāja ir noslīdējusi no skaidrības un svētuma ceļa, kā arī to, cik daudz tie kādreiz sacēlušies lepnumā pret Dieva baušļiem un tos pārkāpuši. Lielās kārdināšanas, kas pamudināja uz grēku, nelietīgi izlietotās svētības, neievēroti Dieva sūtņi, atmestie brīdinājumi, neatgriezīgas un stūrgalvīgas sirds pretošanās žēlastības viļņiem— viss stāv rakstīts itkā liesmu burtiem.LC 363.1

    Virs troņa top redzams krusts; un ka panorāmā parādās Ādama kārdināšanas un krišanas skati un viens pēc otra sekojoši pestīšanas plāna izvedumi. Pestītāja zemā piedzimšana; vienkāršība un paklausība jaunībā; viņa kristīšana pie Jordānas; gavēšana un kārdināšana tuksnesī; viņa atklātā darbība, kas izvēršas cilvēkiem par jauku debess svētību; ar mīlestības un žēlastības darbiem kronētās dienas un lūgšanās un nomodā pavadītās naktis kalnu vientulībā; skaudības un ienaida izplūdumi, ļaunprātība, ar kuru atmaksāja viņa labdarību; nodošana slepkavīgā pūļa rokās;briesmīgie izbaiļu nakts notikumi — nepretojošies gūsteknis, kas no saviem visvairāk mīlētiem mācekļiem atstāts ar varu tiek vilkts pa Jeruzālemes ielām; Dieva Dēls gaviļu pilnā Annas priekšā, Pilāta tiesas namā, vests pie bailīgā un nežēlīgā Hēroda, apmēdīts, zaimots, šausts, mocīts un uz nāvi notiesāts — viss tiek vests dzīvi acu priekšā.LC 363.2

    Un tagad no bailēm drebošam pūlim parādās beigu skati: pacietīgais cietējs ceļā uz Golgatu; debesu Lielskungs pie krusta; pārgalvīgi priesteri un zaimojošs pūlis, kas izsmej viņa nāves cīniņu; pārdabiska tumsība, zemes trīce, pāršķēlušās klintis, atvērušies kapi, kas norāda uz to acumirkli, kad Pestītājs atdeva savu dzīvību par pasaules pestīšanu.LC 363.3

    Briesmīgais skats parādās taisni tāds, kāds viņš bija. Sātanam, viņa eņģeļiem un pavalstniekiem nav iespējams novērsties no sava roku darba. Katrs līdzdalībnieks atceras taisni to daļu, kuru viņš pastrādājis pie lielā darba. Hērods, kas lika nokaut nevainīgos Bētlemes bērnus, gribēdams nomaitāt Israēla ķēniņu; neģēlīgā Hērodīja, uz kuras dvēseles guļ Jāņa Kristītāja asins traipi; Pilāts, vājais apstākļu kalps; zaimojošie karavīri; priesteri un virsnieki un trakojošais pūlis, kurš kliedza: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!” — visi redz savu milzīgo vainu. Par velti viņi grib novērsties no viņa varenā skata, kas pārspēj saules spožumu, bet atpestītie met savus kroņus Pestītājam pie kājām un sauc: “Viņš mira manis labā!”LC 364.1

    Atpestīto pulkā ir Kristus apustuļi, varonīgais Pāvils, dedzīgais Pēteris, mīļotais un mīļojošais Jānis, viņa uzticīgie brāļi un liels mocekļu pulks; bet ārpus mūriem visi ļaunie un nejaukie, kas tos vajāja, cietumos meta un nokāva. Tur ir Nērons, lielais briesmonis un grēcinieks, viņš redz to priekus un paaugstināšanu, kurus viņš kādreiz mocīja un pie kuru bailēm viņš atrada sātanisku prieku. Viņa māte ir tur, lai redzētu sava darba sekas, lai redzētu ļaunā rakstura attēlu, kuru tā pārnesa uz savu dēlu, caur kuras iespaidu un piemēru pamudinātās un attīstītās kaislības nesa tik briesmīgus noziedzības augļus, ka visa pasaule nodrebēja.LC 364.2

    Tur ir arī pāvesta priesteri un prelāti, kuri apgalvoja sevi par Kristus sūtņiem, bet izlietoja spīdzināšanas, cietumus un moku stabus, lai valdītu pār viņa ļaudīm. Tur ir lepnie pāvesti, kuri pacēlās pāri par Dievu un uzdrošinājās grozīt Visaugstākā baušļus. Šiem tā sauktiem baznīcas tēviem ir jādod Dievam atbildēšanu, no kuras tie labprāt gribētu vaļā kļūt. Par vēlu viņi tagad redz, kā Visuzinātājs aizstāv dedzīgi savus baušļus un nevienu neatstāj nesodītu. Viņi tagad atjēdz, ka Kristus nostāda savu ļaužu intereses līdzās paša interesēm; un viņi jūt viņa vārdu spēku: “Ko jūs vismazākam no maniem brāļiem esiet darījuši, to jūs man esiet darījuši.”1LC 364.3

    Visa bezdievīgā pasaule stāv Dieva varenības priekšā, zem apsūdzības dēļ debesu valdības apvērsuma mēģinājuma. Tai nav neviens, kas to aizstāvētu; tai nav attaisnojuma, un mūžīgas nāves spriedums tiek izsacīts pār visiem atkāpējiem.LC 365.1

    Visiem tagad skaidri saprotams. ka grēka alga nav vis cēla neatkaramība un mūžīga dzīvība, bet gan verdzība, bojā iešana un nāve. Tagad bezdievīgie redz, ko viņi ar savu sacelšanos panākuši. Daudz augstākas vērtības un mūžīga labuma godība tika nonicināta, kad tā tiem tika piedāvāta; bet cik iekārojama tā tagad viņiem škiet. “Tas viss man varēja būt!” sauc pazudusē dvēsele; “bet es turēju par labāku, šīs lietas no sevis atstumt. Ak, briesmīgā pievilšanās! Es apmainīju mieru, laimi un godu pret slimību, nespēku un izmisumu.” Visi redz, ka viņu izstumšana no debesīm ir taisna. Ar savu dzīvi viņi ir apliecinājuši: “Mēs negribam, ka šis Jēzus valda par mums.”LC 365.2

    Kā apburti bezdievīgie skatījās uz Dieva Dēla kronēšanu. Viņa rokā tie redz mūžīgo baušļu galdiņus, likumus, kurus viņi nicinājuši un pārkāpuši. Viņi redz svēto Dieva bērnu izbrīnīšanos, aizgrābtību un pielūgšanu; un kad slavas dziesmas skaņas plūst pāri ļaužu pūlim ārpus pilsētas visi vienā balsī sauc: “Lieli un brīnišķi ir tavi darbi, Kungs Dievs, visuvaldītājs; taisni un patiesīgi ir tavi ceļi, tu Ķēniņ pār tautām!”2 un zemē nometušies tie pielūdz dzīvības Lielkungu.LC 365.3

    Sātans paliek kā sastindzis, redzēdams Kristus varenību un godību. Viņš kas reiz bija Dieva tronim vistuvāk stāvošs eņģelis tagad atminas, no kurienes viņš kritis. Gaismu izstarojošs serafs “rīta zvaigzne”; kā pārmainījies, kur viņš reiz kā dalībnieks tā bija godāts, tagad viņš uz visiem laikiem izslēgts. Viņš tagad redz viņa vietā citn eņģeli Tēva tuvumā stāvam, kas aizklāj viņa godību. Viņš redzēja kroni, kuru kāds varens un cēls eņģelis ar savu roku uzlika uz Kristus galvu, un viņš zin, ka viņš varēja būt šī darba darītājs.LC 365.4

    Viņš atmiņās kavējās savā nevainības un skaidrības dzimtenē, domā par to mieru un pieticību, kas tam reiz bija kamēr viņā pamodās. kurnēšana pret Dievu un skaudība pret Kristu. Viņa sūdzības, viņa mānīšanās, viņa sazvērestības, lai iegūtu pārējo eņģeļu līdzcietību un pabalstu, viņa stūrgalvība, ne mazākā mērā nepieliekot pūles lai sevi glābtu, kad Dievs gribēja viņam dāvāt piedošanu — viss tas dzīvi nostājas viņa acu priekšā. Viņš met skatu atpakaļ, uz savu darbu pie cilvēkiem un uz šī darba sekām — ienaidu līdzcilvēku starpā, briesmīgo dzīves izpostīšanu, uz valstu izcelšanos un krišanu, uz troņu sagrūšanu un ilgiem nemieriem, cīņām un sazvērestībām. Viņš atceras savas pastāvīgās pūles, turēties pretim Kristus darbam un gremdināt cilvēkus aizvien dziļāk un dziļāk. Viņš redz, ka viņa elliskie nodomi, nomaitāt tos, kas uzticas Kristum, ir bijuši bezspēcīgi. Aplūkodams savu valstību, sava darba augļus, sātans neredz neko citu, kā tikai neizdošanos un sabrukumu. Viņš pamudināja ļaudis ticēt, ka Dieva pilsēta būs viegls laupījums; bet viņš zin, ka tas nav pareizi. Vienmēr un vienmēr viņš lielajā cīņā bija spiests. padoties. Viņš pārāk labi zin Mūžīgā spēku un varenību.LC 366.1

    Lielais sazvērnieks vienumēr centās sevi attaisnot un novēla atbildību par sacelšanos uz dievišķīgo valdīšanu. Lai tas viņam izdotos, tad viņš pielika visas savas lielās spējas, visu savu milzīgo prātu. Viņš strādāja ar nodomu un sistemātiski un ar brīnišķīgiem panākumiem; lielas ļaužu masas piekrita viņa izskaidrojumiem par lielo kauju, kura vilkās tik ļoti ilgi. Vairākus gadu tūkstošus ilgi šis sazvērnieku vadonis patiesības vietā iedvesa viltību un maldus. Bet nu ir atnācis ļaiks, kad sazvērestība galīgi tiek izjaukta un top skaidri sātana vēsture un raksturs. Pēdējos spēkus kopā saņemot. lai gāztu Kristu no troņa un iznīcinātu viņa ļaudis, lielais krāpnieks pilnīgi atmaskots. Tie, kas ar viņu bija apvienojušies, redz savas lietas pilnīgu neizdošanos. Kristus pakaļstaigātāji un uzticīgie eņģeļi tagad redz un saprot visus viņu ļaunos pasākumus un darbību pret dievišķo valdīšanu. Viņš ir visu šausmu un riebumu priekšmets. Sātans redz, kā viņa brīvprātīgā sazvērestība viņu padarījuse nederīgu priekš debesīm. Viņš ir izkopis savus spēkus, lai karotu ar Dievu; debess skaidrība, miers un jaukā saskaņa viņam taptu par vislielākām mokām. Viņa sūdzības pret Dieva žēlastību un viņa taisnību tagad ir apklusušas. Pārmetums, kuru viņš raudzīja mest uz Jehovu, tagad guļ uz viņu pašu un tagad sātans noliecās Dieva priekšā un atzīst, ka viņa notiesāšana ir taisna.LC 366.2

    “Kas tevi lai nebītos, Kungs, un tavu vārdu lai neslavētu? Jo tu vien esi svēts. Jo visi pagāni nāks un pielūgs tevi, tāpēc ka tavi spriedumi ir tapuši zināmi.”1 Katrs jautājums, kas ir patiesība un kas maldi, garajā cīņā tagad ir noskaidrots. Sazvērestības sekas, Dieva baušļu nostumšana pie malas, visām radītām būtnēm tagad ir redzamas. Sātana valdīšanas attīstība visai pasaulei ir rādīta kā pretstats dievišķai valdīšanai. Sātana paša darbi viņu pazudinājuši. Dieva gudrība, viņa taisnums un žēlastība stāv pilnīgi neaizskārti un attaisnoti visu acu priekšā. Skaidri redzams, ka visi viņa darbi lielajā cīņā ir darīti vērā ņemot savu ļaužu un visu viņa radīto pasauļu mūžīgo labumu. “Visi tavi darbi, Kungs, tevi teiks, un tavi svētie tevi slavēs.”2 Grēka vēsture mūžīgi būs par liecinieku tam, ka visas radības laimība ir nešķirami saistīta ar Dieva baušļu pastāvēšanu. Redzēdama lielās cīņas notikumus visa pasaule, kā uzticamie, tā arī tie, kas bija sazvērējušies, vienbalsīgi sacīs: “Taisni un patiesi ir tavi ceļi, tu visu svēto Ķēniņš.”LC 367.1

    Visai pasaulei skaidri tiks pierādīts lielais upuris, kuru Tēvs un Dēls nesa cilvēku labā. Ir atnākuse stunda, kurā Kristus ieņems pareizo stāvokli un tiks pagodināts un pacelts pāri par visām valdīšanām un varām. Prieka dēļ, kas tam tika rādīts un solīts, lai viņš vestu daudz dēlus godībā, viņš izcieta krusta nāvi un panesa kaunu. Un lai cik neaptverami lielas bija viņa sāpes un liels viņa kauns, bet prieki un godība ir vēl lielāki. Viņš noskatās uz atpestītiem, kuri ir atjaunoti pēc viņa paša līdzības, kuru sirdis pilnīgi veidotas pēc dievišķās sirds un kuru sejās atstaro pats viņu Ķēniņš. Viņš redz viņos savas dvēseles darba ieguvumu un ir apmierināts. Tad pasludina viņš ar balsi, kas dzirdama visiem sapulcējušamies, taisniem un bezdievīgiem: “Redzat manu asiņu izpirktos! par tiem es esmu cietis; par tiem es esmu miris, lai tie mūžīgi paliktu manā tuvumā.” Un slavas dziesma paceļas no balti ģērbtajiem un kāpj augšā pie troņa: “Tas jērs, kas tapa nokauts, ir cienīgs ņemt spēku un bagātību un gudrību un stiprumu un slavu un godu un svētību.”1LC 367.2

    Neskatoties uz to, ka sātans ir spiests atzīt Dieva taisnību un liekties Kristus pārspēka priekšā, viņa raksturs tomēr nemainās. Sazvērestības gars atkal paceļas kā varena ugunsliesma. Pilns dusmu viņš izšķiras neatsacīties no lielās cīņas. Ir atnācis laiks viņa pēdējai izmisuma pilnai sacīkstei ar debess Ķēniņu. Viņš metas savu pavalstnieku vidū un mēģina tos apgarot ar savām dusmām. iededzināt uz tūlītēju kauju. Bet no visiem neskaitāmiem miljoniem, kurus viņš pavedināja uz sacelšanos, nav neviena, kas atzīst viņa virskundzību. Viņu varai ir beigas. Bezdievīgie ir pildīti ar to pašu ienaida garu pret Dievu, no kura arī sātans ir apgarots; bet viņi redz, ka viņi pret Jehovu nevar pastāvēt. Viņu dusmas iedegas pret sātanu un visiem, kas mānīšanas darbā bijuši viņa ieroči. Ar dēmonu dusmu spēku tie pret viņiem saceļas.LC 368.1

    Tas Kungs sacīja: “Tādēļ ka tu savu sirdi esi paaugstinājis kā Dieva sirdi, tad redzi, es vedīšu svešus pār tevi, tos visubriesmīgākos starp tautām; tie izvilks savus zobenus par tavu jauko gudrību un apgānīs tavu spožumu. Tie tevi nometis bedrē.” “Tāpēc es tevi izmetu kā sagānītu no Dieva kalna un izdeldu tevi, to ķerubu, kas sargā no to degošo akmeņu vidus nost. Un tāpēc es tevi metu pie zemes un lieku tevi par mācību ķēniņiem.” “Un es tevi daru par pelniem virs zemes, priekš visu acīm, kas tevi ierauga. Visi, kas tevi pazīst starp tautām, par tevi iztrūcinājas, un tu esi galu ņēmis ar briesmām un nebūsi vairs mūžīgi.”1 “Jo kurpes, autas uz kara troksni, un drēbes apgānītas asinīm, taps sadedzinātas un no uguns aprītas.” “Jo tā Kunga dusmība ir pār visiem pagāniem un bardzība pār visu viņu pulku; viņš tos izdeldēs un nodos uz kaušanu.”2 “Pār bezdievīgiem viņš liks līt valgiem, ugunim un sēram, un varena vētra būs viņu daļa.”3 Dievs sūta uguni no debesīm zemē. Zeme tiek uzlauzta, atvērta vaļā. Tiek ārā celti viņas dziļumos paslēptie ieroči. Iznīcinošas uguns liesmas šaujas ārā no visiem zemes bezdibeņiem. Pat klintis ir aizdegušās.Diena, kura degs kā ceplis, ir atnākuse.4 Pasaules pirmie sākumi kūst kvēlošā karstumā, zeme tāpat; un darbi, kas tur ir iekšā, sadeg līdz.5 Zemes virspuse izskatās pēc kausētas masas, pēc lielas verdošas ugunsjūras. Tas ir tiesas un samaitāšanas laiks priekš bezdievīgiem cilvēkiem — “atriebšanās diena tam Kungam, atmaskošanas gads, lai Ciāna dabū taisnību.”6LC 368.2

    Bezdievīgie dabū savu algu zemes virsū.7 Viņi būs “rugāji, un nākamā diena tos iededzinās, saka tas Kungs Cebaots.”3 Daži tiks izdeldēti vienā acumirklī, kamēr citi cietīs ilgas, garas dienas. Visi tiek “pēc viņu darbiem” sodīti. Tā kā visu taisno grēki tiek likti uz sātana, kā visu grēku cēloņa, tad viņam ir jācieš ne tikai par savu sacelšanos, bet arī par visiem grēkiem, uz kuriem viņš pavedinājis Dieva ļaudis. Viņa sods būs daudz lielāks nekā to sods, kurus viņš pievīlis. Pēc tam, kad visi būs iznīcināti, kas krituši viņa viltībai par upuri, viņam vēl tālāk būs jādzīvo un jācieš. Šķīstošās ugunīs bezdievīgie beidzot visi taps izdeldēti, abi sakne un zari— sātans sakne, viņa sekotāji zari. Baušļu pilnīgais soda mērs ir piešķirts; taisnības prasības ir apmierinātas; un debess un zeme, kas to visu redz, atzīst Jehovas taisnību.LC 369.1

    Sātana postīšanas darbs uz mūžu ir nobeidzies. Seši tūkstoši gadus viņš pēc sava prāta ir rīkojies, zemi piepildījis. ar sāpēm un apkrāvis ar rūpēm visu pasaules visumu. Tagad Dieva radījumi uz mūžu ir atsvabināti no ienaidnieka un viņa kārdināšanām. “Visa zeme dus un atpūšas, tā skanēt skan no gavilēšanas.”1 Pa visu uzticīgo pasaules visumu atskan slavas un gaviļu saucieni. “Liela pulka balss, kā lielu ūdeņu balss, kā stipru pērkoņu balss” sauc: “Alelujā! Visuvarenais Dievs ir saņēmis savu valstību.”LC 370.1

    Tanī laikā, kad zeme bija tīta iznīcības ugunīs, taisnie dzīvoja svētajā pilsētā un pār tiem, kuriem bija daļa pie pirmās augšāmcelšanās, otrai nāvei nebija nekādas varas. Bezdievīgiem Dievs ir iznīcinoša uguns, bet saviem ļaudīm viņš ir saule un arī priekšturamās bruņas.2 “Un es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi; jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudušas.”3Uguns, kas bezdievīgos iznīcina, tīra zemi. Beidzamās lāsta atliekas ir projām noslaucītas. Nekāda mūžīgi degoša elle neturēs atpestīto acu priekšā briesmīgās grēku sekas.LC 370.2

    Tikai viens piemineklis tiem paliek pāri: Pestītājs vienmēr nesīs pie sevis savas krusta ciešamu zīmes. Uz viņa ievainotās galvas, viņa rokām un kājām būs vienīgās nežēlīgā darba pēdas kuras ir atstājis grēks. Kristu viņa godībā skatīdams pravietis saka: “Un spožums atspīd kā saules gaisma un stari spīd no viņa sāniem, un tur viņa spēcība slēpjas.”4 Caurdurtos sānos, no kuriem iztecēja asiņainā straume, kura salīdzināja ļaudis ar Dievu — tur ir Pestītāja godība, tur ir “paslēpts viņa spēks.” Ar savu pestīšanas upuri viņš tapis par “lielo palīdzētāju”; tāpēc viņš bija varens spriest taisnību par tiem, kas Dieva žēlastību nonicinājuši. un šīs pazemošanas zīmes ir viņa augstākais gods; visā laiku bezgalīgā mūžībā Golgatas rētas viņu teiks un slavēs un paudīs viņa spēku un varu.LC 370.3

    “Un tu ganības torni, Ciānas meitas stiprums, pie tevis nāks un tev tiks tā pirmā valdība.”1 — Laiks, kuru svētie vīri ar ilgošanos gaidījuši, kopš tā laika, kad uguns zobens izdzina pirmo pāri no Ēdenes, ir atnācis— “sava īpašuma atpestīšanas laiks.”2 Zeme, kas iesākumā cilvēkiem tika dota par viņu valstību un no viņiem tālāk nodota sātana rokās un tik ilgi ir bijuse stiprā ienaidnieka īpašums, ar lielā atpestīšanas plāna izvešanu ir atkal atņemta atpakaļ. Viss, kas grēku dēļ gāja pazušanā, ir atkal atpirkts. “Jo tā saka tas Kungs, kas debesis radījis, tas Dievs, kas zemi iztaisījis un darījis... viņš to nav radījis, ka būtu tukša, bet viņš to taisījis, lai tur dzīvo.”3 Dieva pirmatnējais nodoms, kas tam bija pie pasaules radīšanas, ir izvests, un zeme ir darīta par mūžīgu dzīvokli atpestītiem. “Taisnie iemantos zemi un dzīvos tajā mūžam.”4LC 370.4

    Bībelē svēto mantojums tiek saukts par tēva mājām5 tur debesu Gans ved savu ganāmo pulku pie dzīva ūdens akas. Dzīvības koks izdod katru mēnesi savus augļus un koka lapas aug tautām par labu. Tur ir mūžīgi plūstošas, kristal skaidras straumes, un viņu krastos koki šūpodamies met savas ēnas uz atpestīto ceļiem. Tur vietām plašie līdzenumi uzplūst par jaukiem pakalniem un Dieva kalni paceļ savas cēlās virsotnes. Šinīs mierīgajos līdzenumos, blakus dzīvām straumēm, Dieva ļaudis, kas tik ilgi bijuši ceļinieki, atadīs sev krāšņu un mūžīgu miera dzimteni. “Un mani ļaudis dzīvos miera namos, un drošos dzīvokļos un netraucētos mitekļos.” “Varas darbi tavā zemē vairs netaps dzirdēti, un ne posts ne pazušana tavās robežās, bet tu nosauksi pestīšanu par saviem mūriem un slavu par saviem vārtiem.” Un tie uztaisīs namus un dzīvos iekš tiem, tie dēstīs vīna dārzus un ēdīs viņu augļus. Tie neuztaisīs, lai cits tur dzīvo, un nedēstīs, lai cits to ēd...; jo manu ļaužu mūžs būs kā koku mūžs un mani izredzētie baudīs savu roku darbu.”6LC 371.1

    “Sausā un tukšā zeme priecāsies un klajums līgsmosies un ziedēs kā rozes.” “Ērkšķu vietā uzaugs priedes, un da- džu vietā uzaugs mirtes.”1 “Un vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; un mazs puisēns tos ganīs.” “Ļaunu nekur vairs nedarīs, nedz noziegsies visā manā svētā kalnā”2 saka tas Kungs.LC 371.2

    Debesu atmosfērā sāpes nevar pastāvēt. Tur nebūs asaru, nedz bēru gājienu, nedz mazāko sēru zīmju. “Un nāve vairs nebūs, ne bēdas, ne brēkšana, jo... pirmā zeme būs zudusi.”3 “un neviens iedzīvotājs nesacīs: esmu vājš; jo tiem ļaudīm, kas tur dzīvo, grēki būs piedoti.”4 LC 372.1

    Tur ir jaunā Jeruzāleme, godības pilnās, jaunās zemes galvas pilsēta. “skaists kronis Kunga rokā un ķēniņa galvas glītums tava Dieva rokā.”5 “Viņa spožums bija visdārgākam akmenim līdzīgs, kā jaspīda akmens, kas spīd kā kristāls.” “Un tautas staigās viņas gaišumā,” un ķēniņi virs zemes savu godu un slavu nes tur iekšā.”6 Tas Kungs sacīja: “Es priecāšos par Jeruzālemi un līksmošos par saviem ļaudīm.”7 “Redzi, Dieva dzīvoklis pie cilvēkiem, un viņš nāks un mājos pie tiem un tie būs viņa ļaudis, un Dievs būs pats pie tiem, viņiem par Dievu.”8 LC 372.2

    Dieva pilsētā “nakts vairs nebūs.” Neviens neilgosies. un nevienam nevajadzēs miera. Viņš pats nekad nepiekusīs Dieva prāta piepildīšanā un viņa vārda slavēšanā. Viņi pastāvīgi jutīs mūžības jaukā rīta dzīvinošo svaigumu, rīta, kas nekad nemitēsies. Un viņiem “nevajadzēs ne uguns, ne saules gaišuma, jo tas Kungs Dievs tos apgaismos.” Saules vietā būs gaisma, kura kautgan ne neizturami žilbinoša, tomēr neizmērojami stiprāka būs par pusdienas gaismu. Dieva un Jēra godības gaisma izlieta pār svēto pilsētu, kura nekad neizdziest. Atpestītie staigā mūžīgās dienas bezsaules godībā.LC 372.3

    “Un es neredzēju neviena dievnama tajā, jo tas Kungs, tas visuvaldītājs Dievs, ir viņas dievnams un tas jērs.”1 Dieva bērniem ir priekšrocība uzturēt atklātu satiksmi ar Tēvu un Dēlu. “Jo tagad redzam kā caur spieģeli mīklā, bet tad vaigu vaigā.”2 Mēs redzam Dieva attēlu dabā un atspoguļotu iekš viņa izturēšanās pretcilvēkiem kā kādā spogulī, bet tad mēs viņu redzēsim vaigu vaigā, bez tumšā aizsedzošā plīvura. Mēs stāvēsim viņa priekšā un skatīsim viņa vaiga godību.LC 372.4

    Atpestītie tur atzīs, tāpat kā viņi ir tikuši atzīti. Mīlestības un līdzjūtības jūtas, kuras Dievs viņu dvēselēs dēstījis, tur atradis cēlāko un jaukāko darbību. Gaišā satiksme ar svētam būtnēm jauki saskanošās sabiedriskā dzīve ar augstajiem eņģeļiem un Dieva ļaudīm no visiem laikmetiem, kas savas drēbes mazgājuši un balinājuši Jēra asinīs, svētās saites, kas sasējušas visu ģimeni, debesīs un virs zemes”,3 — viss tas būs atpestīto svētlaimīgais prieks.LC 375.1

    Nemirstīgi gari ar nepiekūstošu gaviļu sajūsmu tur apbrīnos radošā spēka brīnumus un pestījošās mīlestības noslēpumus. Tur nav neviena nežēlīga, viltīga ienaidnieka, kas varētu pamudināt aizmirst Dievu. Katra dāvana tiek attīstīta, katra spēja pavairota. Zināšanu piesavināšana neapgrūtinās atmiņu un nenogurdinās spēkus. Lielākie pasākumi tur tiks izvesti galā, cēlākie mērķi sasniegti, augstākās iegribas piepildītas, un tomēr vēl vienmēr būs jauni augstumi, pēc kuriem jācenšas, jauni brīnumi, par kuriem brīnīties, jaunas patiesības, kuras jāsaprot, jaunas lietas un jauni jēdzieni, kas ierosina prāta un miesas un dvēseles spēkus.LC 375.2

    Visa pasaules visuma bagātības krājumi un godība, Dieva atpestītiem būs pieejami pētīšanai. No mirstības saitēm atraisīti, viņi pacelsies un laidīsies nepiekūstošā lidojumā uz tālām pasaulēm— pasaulēm, kuras nodrebēja sāpēs par cilvēku postu un sāpēm un kurās atbalsojās gaviļu dziesmas, saņemdamas priecīgo vēsti par vienas kritušas dvēseles atgriešanos. Ar neizsakāmi laimīgu interesi zemes bērni kavējas pie to būtņu priekiem un gudrības, kuras ne- kad nav kritušas. Tās sniedz zemes bērniem pilnu atzīšanas kausu no saviem zināšanas un atzīšanas krājumiem, kurus tās guvušas laika mūžībā aplūkojot un pētot Dieva radību. Nenovājinātā redzes spējā tie skata radības godību — saules, zvaigznes un viņu sistēmas, kā visas tās smalki noteiktā kārtībā aplido dievišķīgo troni. Uz katra radījuma, no vismazākā līdz vislielākam, rakstīts Radītāja vārds un iekš visa ir redzama viņa majestātīgā spēka bagātība.LC 375.3

    Un mūžības nākošie un ejošie gadi sniegs viņiem bagātus un arvien godības pilnākus Dieva un Kristus atzīšanas parādījumus. Tādā pat mērā cik atzīšana ir pieaugoša pieņemsies arī mīlestība, gudrība un svētlaimība. Jo vairāk cilvēki mācīsies Dievu pazīt, jo lielāka būs viņa rakstura apbrīnošana. Un kad Jēzus viņu priekšā atklās atpestīšanas noslēpuma bagātības un rādīs apbrīnojamos varoņdarbus lielajā cīņā ar sātanu, vienmēr vairāk uzliesmos atpestīto sirdīs mīlestība uz savu Glābēju, un aizgrābjoši svētlaimīgā priekā tie tvers sava zelta kokles; un neskaitāmu tūkstošu balsis savienosies, lai lieliskā korī skandinātu slavas dziesmu.LC 376.1

    “Un es dzirdēju balsi... kā daudz ūdeņu balsi un kā liela pērkona balsi, un balss, ko es dzirdēju, bija kā koklētāji koklē uz savām koklēm.” “Un visus radījumus, kas ir debesīs un zemes virsū un zemes apakšā, un kas uz jūras, un visus, kas tur iekšā, es dzirdēju sakām: Tam, kas sēž uz goda krēsla, un tam jēram svētība un slava un gods un vara mūžīgi mūžam!”1LC 376.2

    Lielā cīņa ir nobeigta. Grēks un grēcinieks vairs nav atrodami. Viss universums ir tīrs no katra traipa. Viens un tas pats prieka un līksmības pulss sit visā neizmērījamā Dieva radībā. No Tā, kas visu radījis, izplūst dzīvība un gaisma un prieks pār visu neaprobežotā bezgalības telpā. No mazākā puteklīša līdz vislielākam debesu ķermenim, visa radība, dzīvā un nedzīvā, neapēnotā skaistumā un pilnīgā priekā un laimē apliecina, ka “Dievs ir mīlestība.”LC 376.3

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents