46. Nodaļa—Audžumāte
[270]Padoms audžumātei. Tavas laulības ar cilvēku, kuram ir bērni, būs tev par svētību. [..] Tu biji briesmās kļūt vērsta uz sevi. Tev bija dārgas rakstura īpašības, ko vajadzēja pamodināt un izmantot. [..] Jaunajās attiecībās tu iegūsi pieredzi, kas mācīs tev, kā izturēties pret citiem. Rū-pējoties par bērniem, attīstās pieķeršanās jūtas, mīlestība un maigums. Atbildība, kas gulstas uz tevi ģimenē, var būt līdzeklis, lai tu saņemtu lielas svētības. Bērni tev būs dārga mācību grāmata. Viņi dāvās tev lielas svētības, ja tu viņus pareizi lasīsi. Pārdomas, kas tiks izraisītas, rūpējoties par viņiem, liks ienākt dzīvē maigumam, mīlestībai un līdzjūtībai. Lai gan šie bērni nav daļa no tavas miesas un asinīm, apprecoties ar viņu tēvu, tie ir kļuvuši par tavējiem, lai tu viņus mīlētu, lolotu, pamācītu un kalpotu viņiem. Tava savienība ar viņiem liks tev domāt un plānot tā, ka tas nāks tev par labu. Ar pieredzi, ko gūsi savās mājās, tu zaudēsi uz sevi vērstās domas, kas draudēja sabojāt tavu darbu, un izmainīs nospraustos plānus, kam bija nepieciešams kļūt maigākiem un pakļāvīgākiem. [..]Am 235.1
Tev jākļūst maigākai un līdzjūtīgākai, lai satuvinātos ar tiem, kuriem ir vajadzība pēc maigiem, līdzjūtīgiem un mīlošiem vārdiem. Tavi bērni pamodinās tevī šīs rakstura īpašības un palīdzēs tev attīstīt prāta un sprieduma plašumu. Mīlošā saskarsmē ar viņiem tu mācīsies būt maigāka un līdzjūtīgāka, kalpojot ciešanās nonākušajai cilvēcei. Am 235.2
[271]Rājiens audžumātei, kurai trūka mīlestības. Tu mīlēji savu vīru un apprecējies ar viņu. Tu zināji, ka apprecoties tu kļūsi māte viņa bērniem. Šai ziņā es redzēju tevī trūkumus. Tev diemžēl ir trūkumi. Tu nemīli sava vīra bērnus, un, ja nenotiks pilnīga pārmaiņa, dziļa pārvei-došanās tevī un tavā bērnu audzināšanas stilā, šie vērtīgie dārgakmeņi tiks iznīcināti. Mīlestība un pieķeršanās jūtu parādīšana nav daļa no tava audzināšanas darba. [..]Am 236.1
Šo dārgo bērnu, īpaši meitas, dzīvi tu padari ļoti rūgtu. Kur ir pieķeršanās, mīlošas rūpes un pacietīga iecietība? Naids mājo tavā ne-svētajā sirdī vairāk nekā mīlestība. Pārmetumi no tavām lūpām izskan vairāk nekā uzslavas un iedrošinājums. Tavs izturēšanās veids, tava skarbā attieksme, tavs raksturs bez līdzjūtības šai jūtīgajai meitenei ir kā postoša krusa trauslam augam. Tā noliecas pie katra brāziena, līdz viņas dzīve ir satriekta un viņa guļ sasista un salauzta.Am 236.2
Tava audzināšanas stila dēļ tavos bērnos izsīkst mīlestības, cerības un prieka kanāls. Meitenes sejā iegulstas skumjas, tomēr tevī tas nemodina līdzjūtību un maigumu, bet gan nepacietību un nepatiku. Tu vari mainīt šo izteiksmi un padarīt to dzīvu un priecīgu, ja to vēlies. [..] Bērni lasa savas mātes sejas izteiksmi, un viņi saprot, vai tā pauž mīlestību vai nepatiku. Tu nesaproti, kādu darbu dari. Vai mazā, skumjā seja un no sirds nākušās smagās nopūtas, ilgas pēc mīlestības nepamodina tevī līdzjūtību? Am 236.3
Nepiemērota skarbuma sekas. Pirms kāda laika man rādīja [272] J. gadījumu. Viņas kļūdas un nepareizā rīcība tika uzticīgi viņai parādīta, bet pēdējā man atklātajā skatā es redzēju, ka viņa turpina izturēties nepareizi - viņa ir vēsa un bez līdzjūtības pret sava vīra bērniem. Rājienus un pārmetumus viņa izsaka ne tikai nopietnu pārkāpumu gadīju mā, bet arī par ikdienišķām lietām, kuras vajadzēja atstāt neievērotas. Pastāvīga kļūdu meklēšana nav pareiza, un Kristus Gars nevar mājot sirdī, kurā tā pastāv. Viņa ir gatava neievērot labo savos bērnos, neizsakot nevienu atzinības vārdu, bet ir vienmēr gatava nosodīt, ja pamana ko nepareizu. Tas atņem bērniem drosmi un vada pie nevērības ieradumiem. Tas pamodina sirdī ļauno un no tās nāk dubļi un netīrumi. Bērnos, kas ieraduma pēc tiek kritizēti, atklājas vienaldzības gars, un bieži atklāsies ļaunas kaislības, par kuru sekām viņi nedomā. [..]Am 236.4
Māsai J. vajadzētu izkopt mīlestību un līdzjūtību. Viņai vajadzētu atklāt maigas pieķeršanās jūtas pret bērniem, kam nav mātes, bet kas ir viņas aprūpē. Tā būs svētība šiem bērniem, ko Dievs mīl, un atstaros atpakaļ uz viņu pieķeršanās jūtās un mīlestībā. Am 237.1
Kad nepieciešamas divkāršas rūpes. Bērni, kas zaudējuši cilvēku, kuram krūtīs pukstējusi mātes mīlestība, ir piedzīvojuši tādu zaudējumu, ko nekad nekas nevar aizstāt. Bet, ja kāda sieviete šādam skumju pilnam pulciņam uzdrošinās būt mātes vietā, uz viņas pleciem gulstas divkāršas rūpes un nasta, ja iespējams, būt vēl mīlošākai, vēl pacietīgākai un atturīgākai pārmetumu un draudu izteikšanā, kāda būtu viņu pašu māte, un tādā veidā aizstāt zaudējumu, ko pārdzīvojuši mazie. Am 237.2