35. Nodaļa—Nastu Dalīšana
[216] Tēva pienākumus nevar nodot citiem. Tēva pienākumus pret bērniem nevar nodot mātei. Ja viņa veic pati savus pienākumus, viņai jau ir pietiekami smaga nasta, ko nest. Tikai strādājot saskaņā, tēvs un māte var paveikt darbu, ko Dievs ir uzticējis viņu rokām. Am 185.1
Tēvam nevajadzētu aizbildināties un atteikties darīt savu daļu bērnu audzināšanas darbā, sagatavojot viņus dzīvei un nemirstībai. Viņam ir jādalās atbildībā. Savi pienākumi ir gan tēvam, gan mātei. Vecākiem ir jāparāda mīlestība un cieņa vienam pret otru, ja viņi vēlas, lai šīs īpašības attīstītos bērnos. Am 185.2
Tēvam ar priecīgu skatu un laipniem vārdiem vajadzētu iedrošināt un atbalstīt māti viņas darbā. Am 185.3
Mēģiniet palīdzēt savai sievai priekšā esošajās cīņās. Esiet uzmanīgs savos vārdos, attīstot izsmalcinātas manieres, pieklājību, maigumu, un jūs būsit atalgots, to darot. Am 185.4
Maiga kalpošana atvieglos mātes darba slodzi. Lai arī kāds būtu viņa aicinājums un ar to saistītās grūtības, tēvam mājās jānāk ar tādu pašu smaidīgu sejas izteiksmi un patīkamu balss toni, ar kādu viņš svei-cināja apmeklētājus un svešiniekus. Lai sieva jūt, ka iedrošinājumu var meklēt sava vīra mīlestībā, ka viņa rokas stiprinās viņu visos viņas darbos un rūpēs, ka viņa ietekme spēcinās viņas ietekmi - un viņas nasta zaudēs pusi no tās [217] smaguma. Vai bērni nav arī vīra, tāpat kā viņas? Am 185.5
Sieva var uzņemties nastas, kas, pēc viņas domām, var būt svarīgākas, nekā palīdzēt savam vīram nest viņa daļu atbildības, un tas pats attiecas arī uz vīru. Maigai kalpošanai ir vērtība. Vīram ir tieksme justies brīvi iet no mājas un nākt mājās vairāk kā īrniekam, nevis kā ģimenes vienotājam. Am 186.1
Mājas pienākumi ir svēti un svarīgi. Tomēr tos bieži pavada nogur-dinoša vienmuļība. Neskaitāmas rūpes un sarežģījumi kļūst satraucoši, ja nenotiek pārmaiņas un priecīga atpūta, ko bieži ir vīra un tēva .. spēkos sniegt, ja viņš to izvēlas vai arī uzskata, ka to darīt ir nepieciešami un vēlami. Mātes dzīve pazemīgajos pienākumos ir nebeidzama paš-uzupurēšanās, ko grūtāku padara tas, ja vīrs nenovērtē viņas stāvokļa grūtības un nesniedz savu atbalstu. Am 186.2
Parādiet uzmanību vājai sievai. Vīram vajadzētu parādīt lielu interesi par savu ģimeni. Īpaši viņam vajadzētu būt ļoti maigam pret vājās sievas jūtām. Viņš var aizvērt durvis daudzām slimībām. Laipni, priecīgi un iedrošinoši vārdi izrādīsies efektīvāki nekā daudzas zāles. Tas iedrošinās sirdi tiem, kas zaudējuši cerības un drosmi. Laime un saules gaisma, kas ģimenē būs ienesta ar laipniem darbiem un iedrošinošiem vārdiem, desmitkārtatalgos pūles. Vīram vajadzētu atcerēties, ka liela daļa viņa bērnu audzināšanas pienākumu gulstas uz māti, ka viņai ir daudz darba, lai veidotu viņu prātus. Tam vajadzētu likt viņam parādīt vismaigākās jūtas, un ar gādību viņam vajadzētu atvieglot viņas nastas. Viņam vajadzētu iedrošināt viņu balstīties uz viņa lielo mīlestību un vērst savu prātu uz Debesīm, kur atrodams spēks, miers un ilgi gaidītā atpūta nogurušajiem. Viņam nevajadzētu nākt [218] mājās nomāktam, bet ar savu klātbūtni vajadzētu ienest ģimenē saules gaismu un iedrošināt sievu skatīties uz augšu un ticēt Dievam. Vienoti viņi var pieķerties Dieva apsolījumiem un ienest Viņa bagātās svētības ģimenē. Am 186.3
“Es lēnām sekošu.” Daudzi vīri un tēvi varētu mācīties noderīgu mācību no uzticīgā gana gādības. Jēkabs, aicināts uzņemties ātru un grūtu ceļojumu, atbildēja: “Mans kungs zina, ka bērni ir vāri, un man ir zīdītājas avis un govis, un, ja es tos dzīšu kaut vienu dienu, tad nobeigsies visas avis! Lai jel mans kungs iet pa priekšu savam kalpam, bet es lēnām sekošu aiz saviem lopiem.” (1. Moz. 33:14)Lai vīrs un tēvs dzīves grūtajā ceļā iet lēnām, lai viņa ceļa biedri var to izturēt. Pasaules steigā, dzenoties pēc bagātības un varas, lai viņš mācās lēnināt savu soļus, mierināt un atbalstīt cilvēku, kas ir aicināts iet viņam blakus. [..]Am 187.1
Lai vīrs palīdz savai sievai ar līdzjūtību un nesvārstīgu mīlestību. Ja viņš vēlas, lai sieva būtu mundra un priecīga, lai viņa būtu saules gaisma mājās, viņam jāpalīdz viņai nest viņas nastas. Viņa laipnība un mīlošā pieklājība būs dārgs iedrošinājums, un laime, ko viņš sniegs, atnesīs prieku un mieru viņa paša sirdij. [..]Am 187.2
Ja māte nesaņem rūpes un mierinājumu, kādu viņai vajadzētu saņemt, ja tiek pieļauts, ka pārslodzes vai raižu un nomāktības dēļ viņa iztērē savus spēkus, bērniem tiks nolaupīts dzīvības spēks, prāta asums un dzīvesprieks, ko viņiem vajadzētu mantot. Daudz labāk ir mātes dzīvi padarīt gaišu [219] un priecīgu, pasargāt viņu no trūkuma, nogurdinoša darba un nomācošām rūpēm, lai bērni mantotu labu stāju un savā dzīves ceļā cīnieties paši saviem spēkiem. Am 187.3