Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Lielā cerība

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Kā radās nepareizas doktrīnas

    Viena no galvenajām nepareizajām doktrīnām bija uzskats, ka mēs pēc dabas esam nemirstīgi un nāvē esam pie apziņas. Romai šī mācība bija fundamentāla, lai iedibinātu lūgšanu pienešanu svētajiem un jaunavas Marijas pielūgsmi. No šejienes arī radusies nepareizā mācība par mūžīgo spīdzināšanu, ko piedzīvo tie, kas atsakās nožēlot. Šie uzskati kļuva par daļu no pāvesta izveidotās ticības baznīcas agrīnajos gados.Lc 27.1

    Tas pavēra ceļu vēl vienam pagānu izgudrojumam- šķīstītavai. To baznīca izmantoja, lai terorizētu māņticīgo tautu. Šī viltus doktrīna apgalvo, ka pastāv tāda spīdzināšanas vieta, kur dvēseles, kas nav pelnījušas mūžīgu iznīcināšanu, izcieš sodu par saviem grēkiem un pēc tam, kad ir attīrītas, tiek uzņemtas Debesīs (sk. pielikumu).Lc 27.2

    Romai bija vajadzīga vēl viena melu mācība, lai gūtu labumu no savu sekotāju bailēm un netikumiem, proti, mācība par indulgencēm. Baznīca apsolīja visiem pilnīgu atbrīvošanu no pagātnes, tagadnes un nākotnes grēkiem, kas brīvprātīgi iesaistīsies pāvesta karos, lai sodītu viņa ienaidniekus vai iznīcinātu tos, kas uzdrīkstējās neatzīt viņa garīgo pārākumu. Maksājot baznīcai naudu, ļaudis varēja atbrīvot sevi no grēka un arī atsvabināt savu draugu dvēseles, kas mirušas un tiek turētas spīdzināšanas liesmās. Šādā veidā Roma piepildīja savas mantnīcas un vairoja to cilvēku greznību un ļaunumu, kas sevi sauca par Jēzus pārstāvjiem,- tā Jēzus, kuram nebija pat kur nolikt galvu (sk. pielikumu).Lc 27.3

    Kunga vakarēdiens tika aizstāts ar elkdievīgo misi. Pāvesta priesteri piedēvēja sev spējas pārvērst vienkāršu maizi un vīnu īstā „Kristus miesā un asinīs”. 1Cardinal Wiseman’s Lectures on „The Real Presence,” 8. lekcija, 3. sadaļa, 26. par. Ar zaimojošu iedomību viņi atklāti piedēvēja sev Dieva, visu lietu Radītāja, radīšanas spēku. No kristiešiem pieprasīja atzīt ticību šai Debesis zaimojošajai ķecerīgajai mācībai, vai ari viņiem bija jāmirst.Lc 27.4

    13. gadsimtā baznīca iecēla visšausmīgāko pāvestības ieroci- inkvizīciju. Savās slepenajās apspriedēs sātans un viņa eņģeļi kontrolēja ļauno cilvēku prātus. Neredzams viņu vidū stāvēja Dieva eņģelis, pierakstīdams šausmīgus ziņojumus par ļaunajiem dekrētiem, kā arī tādas darbības vēsturi, kuru cilvēku acīm redzēt ir pārāk briesmīgi. „LIELĀ BĀBELE” bija „piedzērusies no svēto asinīm” (sk. Atklāsmes 17:5, 6). Miljoniem mocekļu izkropļotās miesas sauca uz Dievu pēc atriebības šai atkritušajai varai.Lc 27.5

    Pāvestība bija kļuvusi par pasaules despotu. Ķēniņi un imperatori klanījās Romas pāvesta dekrētu priekšā. Simtiem gadus ļaudis bez iebildumiem atzina Romas doktrīnas. Viņi godāja tās garīdzniekus un dāsni tos uzturēja. Nekad iepriekš katoļu baznīca nebija sasniegusi lielāku cieņu, greznību un varu.Lc 27.6

    Bet „pāvestības pusdienlaiks pasaulei bija pusnakts”. 2James A. Wylie, History of Protestantism, 1. gr. 4. nod. Gandrīz nekas nebija zināms, kas rakstīts Svētajos Rakstos. Pāvestības vadītāji ienīda gaismu, kas atklāja viņu grēkus. Tā kā Dieva likums, taisnības standarts, bija atcelts, viņi bez ierobežojumiem praktizēja netikumus. Pāvestu un citu baznīcas vadītāju pilis bija skatuve zemiskam amorālumam. Daži no pāvestiem bija vainīgi tik pretīgos noziegumos, ka laicīgie valdnieki centās viņus gāzt no troņa kā pārāk ļaunus monstrus, lai paciestu. Gadsimtiem ilgi Eiropā neattīstījās izglītība, māksla un civilizācija.Kristīgajā pasaulē bija iestājusies morāla un intelektuāla paralīze.Lc 28.1

    Lūk, kādā stāvoklī nonāk, kad atmet Dieva Vārdu!Lc 28.2

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents