Kāpēc tika pieļauts grēks?

Daudzi skatās uz ļaunā darbu un visām sāpēm un zaudējumiem, ko tas sagādā, un jautā, kā kaut kas tāds var notikt Tā vadībā, kas ir bezgalīgs savā gudrībā, spēkā un mīlestībā? Tie, kuriem piemīt tieksme visu apšaubīt, izmanto šo kā ieganstu, lai atmestu Bībeles vārdus. Tradīcijas un nepareizi skaidrojumi ir aizēnojuši Bībeles mācību par Dieva raksturu, par Viņa valdības dabu un principiem, kas nosaka Viņa izturēšanos pret grēku.Lc 198.1

Nav iespējams izskaidrot grēka izcelsmi tā, lai paskaidrotu tā pastāvēšanu. Tomēr mēs varam pietiekami labi saprast grēka sākumu un beigas, lai atklātos Dieva taisnība un labestība. Dievs nekādā ziņā nav bijis atbildīgs par grēku. Viņš vienkārši neatņēma Savu dievišķo žēlastību. Dievišķajai valdībai nebija arī nekādu trūkumu, kas varēja būt par iemeslu sacelšanās sākumam. Grēks ir kā iebrucējs, kura klātbūtni neviens nevar pamatot. Grēku attaisnot nozīmētu to aizstāvēt. Ja mēs varētu atrast tam attaisnojumu, tas vairs nebūtu grēks. Grēks ir tāda principa izteiksme, kas cīnās pret mīlestības likumu — Dieva valdības pamatu.Lc 198.2

Pirms ienāca grēks, Universā valdīja miers un prieks. Mīlestība uz Dievu bija pārāka par visu, mīlestība citam uz citu bija nesavtīga. Kristus, Dieva vienpiedzimušais Dēls, bija viens ar mūžīgo Tēvu savā būtībā, raksturā un nolūkos. Viņš bija vienīgā Būtne, kas varēja iedziļināties visos Dieva nodomos un plānos. „Viņā radītas visas lietas debesīs .. gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu.” (Kolosiešiem 1:16)Lc 198.3

Tā kā mīlestības likums ir Dieva valdības pamats, visu radīto būtņu laime ir atkarīga no viņu saskaņas ar taisnības principiem. Dievam nav prieks par piespiedu uzticību, un Viņš dāvā ikvienam brīvu gribu, lai visi varētu izvēlēties kalpot Viņam labprātīgi.Lc 198.4

Bet viena no Dieva radītajām būtnēm izvēlējās šo brīvību izmantot ļaunprātīgi. Grēks radās tāda eņģeļa sirdī, kas, būdams nākamais aiz Kristus, bija būtne, ko Dievs godāja visvairāk. Pirms krišanas Lucifers bija sedzošo ķerubu vadonis. Viņš bija svēts un šķīsts. „Tā saka Dievs Tas Kungs: tu, pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu, tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu: Tu biji svaidīts ķerubs, kas sargā, Es biju tevi iecēlis, svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū. Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu, līdz kamēr atrada tevī noziegumu. .. Tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu savu gudrību pazaudēji aiz ārējā spožuma.” „Tava sirds savā pašpaļāvībā iedomājusies, it kā tu būtu pats Dievs.” „Tu gan domāji ..: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna..! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais!” (Ecehiēla 28:1215, 17; 28:6; Jesajas 14:13, 14)Lc 198.5

Iekārodams godu, ko Tēvs bija devis savam Dēlam, šis eņģeļu vadītājs gribēja varu, kāda bija tikai Kristum. Nesaskaņas nots tagad izkropļoja Debesu harmoniju. Redzot kādu paaugstinām sevi, citos eņģeļos, kas Dieva godu uzskatīja par visaugstāko, radās dīvainas bailes par kaut ko ļaunu. Debesu padome lūdzās Luciferam. Dieva Dēls parādīja viņam Radītāja labestību un taisnīgumu un Viņa likuma svēto raksturu. Atmetot to, Lucifers apkaunotu savu Radītāju un iznīcinātu sevi. Bet brīdinājums tikai uzjundīja viņā pretestību. Lucifers ļāva valdīt skaudībai pret Kristu.Lc 199.1

Lepnums baroja viņa ilgas pēc augstākās varas. Augstais gods, ko Dievs bija devis Luciferam, neizraisīja viņā pateicību Radītājam. Viņš gribēja līdzināties Dievam. Bet visi atzina, ka Dieva Dēls ir Debesu Valdnieks, viens ar Tēvu spēka un varas ziņā. Kristus piedalījās visās Dieva padomēs, bet Luciferam nebija ļauts ielūkoties dievišķajos plānos. Šis varenais eņģelis jautāja: „Kāpēc Kristum ir jābūt augstākajam? Kāpēc Viņš tiek godāts vairāk nekā Lucifers?”Lc 199.2