Dievs valda pār notikumiem

Kad šķita, ka Dieva roka norāda viņiem pāri jūrai uz zemi, kur viņi paši sev varētu izveidot valsti un atstāt saviem bērniem mantojumā reliģisko brīvību, viņi devās ceļā, pa kuru viņus vadīja Dievs. Vajāšanas un trimda pavēra ceļu uz brīvību.Lc 119.6

Kad viņiem pirmo reizi bija jānodalās no Anglijas baznīcas, puritāņi noslēdza derību kā brīvi Kunga ļaudis, „lai staigātu kopā pa visiem Viņa ceļiem, kas tiem jau ir darīti zināmi un kas vēl tiks atklāti.” ^{1J. Brown, The Pilgrim Fathers, 74. 1pp.} Šis bija svarīgs protestantisma princips. Ar šādu nodomu imigranti atstāja Holandi, lai meklētu mājas jaunajā pasaulē. Viņu mācītājs Džons Robinsons savā atvadu runā trimdiniekiem teica:Lc 119.7

„Es pavēlu jums Dieva un Viņa svēto eņģeļu priekšā sekot man tikai tik tālu, cik es sekoju Kristum. Ja Dievam vajag jums kaut ko atklāt ar kāda cita Sava instrumenta palīdzību, esiet tikpat gatavi to pieņemt, cik jūs bijāt tad, kad bija jāsaņem kāda patiesība no manas kalpošanas. Jo es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Kungam ir vēl lielāka gaisma un patiesība, kurai vēl ir jāizlaužas no Viņa svētā Vārda.” ^{2W. Carlos Martyn, The Life and Times o f Martin Luther, 5 . sēj., 70. 1pp.}Lc 120.1

„No savas puses, esmu nobažījies par reformēto baznīcu stāvokli, kas neiet tālāk par tiem, kas viņiem ir atnesuši reformācijas vēsti. Luterāņus nevar pamudināt iet tālāk par to, ko redzēja Luters, .. un kalvinisti, kā redzam, paliek tieši turpat, kur viņus atstāja šis lielais Dieva vīrs, kurš vēl neredzēja visas lietas. .. Lai gan šie vadītāji bija degoša un mirdzoša gaisma savā laikā, tomēr viņi nesaprata visu Dieva padomu. Bet, ja viņi būtu dzīvojuši tagad, viņi būtu tikpat labprātīgi pieņēmuši tālāku gaismu, kā saņēma to pirmoreiz.” ^{3D. Neal, History of Puritans, 1. sēj., 269. 1p p .}Lc 120.2

„Atcerieties savu derību ar Dievu un solījumu, ko esat devuši Viņam un cits citam- pieņemt gaismu un patiesību, kas nāk pie jums no Viņa rakstītā Vārda. Bet vienlaikus es jūs lūdzu, esiet uzmanīgi, ko jūs pieņemat par patiesību, un salīdziniet un izsveriet to ar citiem patiesības rakstiem, pirms to pieņemat, jo nevar būt, ka kristīgā pasaule, tik nesen izkļuvusi no tādas biezas tumsas, būtu pēkšņi saņēmusi visu atziņas pilnību.” ^{4Martyn, 5. sēj., 70, 7 1. 1pp.}Lc 120.3

Ilgas pēc sirdsapziņas brīvības iedvesmoja imigrantus šķērsot okeānu, pārciest grūtības tuksnesī un likt pamatus varenai tautai. Tomēr imigranti vēl nesaprata reliģiskās brīvības principu. Brīvību, kuras iegūšanai viņi tik daudz bija upurējuši, viņi nebija gatavi piešķirt arī citiem. Doktrīna, ka Dievs ir devis baznīcai tiesības pārvaldīt sirdsapziņu, kā arī definēt ķecerību un sodīt par to, ir viena no pāvesta krāpšanām, kas bija iesakņojusies visdziļāk. Reformatori nebija pilnīgi brīvi no Romas neiecietības gara. Biezā tumsa, kas bija apņēmusi kristietību, vēl nebija pilnībā izzudusi.Lc 120.4

Kolonisti izveidoja sava veida valsts baznīcu un deva tiesības valsts ierēdņiem apspiest ķecerību. Laicīgā vara nonāca baznīcas rokās. Tas noveda pie neizbēgamām sekām — vajāšanām.Lc 120.5