Roma sastopas ar Bībeles reliģiju
Bet Roma bija nolēmusi pakļaut Lielbritāniju savai kontrolei. Sestajā gadsimtā katoļu misionāri strādāja pie pagānu sakšu atgriešanas. Darbam attīstoties, pāvesta ieceltie vadītāji sastapās ar vienkāršajiem kristiešiem — pazemīgiem un bībeliskiem savā raksturā, doktrīnās un manierēs. Romas pārstāvji atklāja pāvestības sistēmas māņticību, greznību un augstprātību. Roma pieprasīja, lai šīs kristīgās draudzes atzīst pāvestu kā savu valdnieku. Briti atbildēja, ka pāvests nav pilnvarots būt par baznīcas augstāko varu un ka viņi tam var parādīt tikai tādu padevību, kāda pienākas ikvienam Kristus sekotājam. Viņi nepazīst citu Kungu kā tikai Kristu.Lc 29.5
Tagad atklājās pāvestības patiesais gars. Vadītāji no Romas teica: „Ja jūs nepieņemat brāļus, kas nes jums mieru, tad nāksies pieņemt ienaidniekus, kas nes karu.” Roma pret šiem Bībeles ticības lieciniekiem izmantoja karu un viltu, līdz britu draudzes bija iznīcinātas vai arī piespiestas pakļauties pāvestam.Lc 30.1
Zemēs, kas bija ārpus Romas pārvaldības, kristiešu grupas gadsimtiem ilgi palika pāvestības samaitātības neskartas. Tās turpināja būt uzticīgas Bībelei kā savam vienīgam ticības standartam. Šie kristieši ticēja Dieva likuma nemainīgumam un ievēroja ceturtā baušļa sabatu. Draudzes, kas ievēroja šo ticību un prakses, atradās Centrālāfrikā un starp Āzijas armēņiem.Lc 30.2
Starp visiem, kas tajā laikā pretojās pāvestības varai, visnozīmīgākie ir valdieši. Tajā pašā zemē, kur pāvestības sistēma bija izveidojusi savu galveno centru, Pjemontas draudzes saglabāja savu neatkarību. Bet pienāca laiks, kad Roma uzstāja, lai tās pakļaujas. Daži tomēr atteicās pakļauties pāvestam vai bīskapam un bija nolēmuši saglabāt savas ticības šķīstumu un vienkāršību. Notika atdalīšanās. Tie, kas turējās pie senās ticības, tagad pameta savas mājas. Daži, atstājuši aiz muguras dzimtos Alpus, pacēla patiesības karogu svešās zemēs. Citi patvērās klinšainajos kalnu cietokšņos un tur saglabāja brīvību pielūgt Dievu.Lc 30.3
Viņu reliģiskā pārliecība pamatojās rakstītajā Dieva Vārdā. Šie pazemīgie zemnieki, atšķirti no pasaules, nebija nonākuši pie patiesības, pretojoties atkritušās baznīcas mācībām. Viņi savu reliģisko pārliecību bija mantojuši no saviem senčiem. Sadursmēs viņi aizstāvēja apustuliskās draudzes ticību. Nevis lepnā hierarhija pasaules varenās galvaspilsētas tronī, bet gan „draudze tuksnesī” bija īstā Kristus draudze, tās patiesības dārgumu glabātāja, ko Dievs bija uzticējis Saviem ļaudīm nest pasaulei.Lc 30.4
Viens no galvenajiem iemesliem, kas lika īstajai draudzei atdalīties no Romas, bija Romas naids pret Bībeles sabatu. Kā pravietojums bija paredzējis, pāvestības vara bija iemīdījusi Dieva likumu pīšļos. Draudzes, kas atradās pāvestības pakļautībā, bija spiestas godāt svētdienu. Plaši izplatīto maldu apņemti, patiesie Dieva ļaudis bija tik samulsuši, ka viņi ievēroja sabatu un arī nestrādāja svētdienās. Bet pāvestības vadītājiem ar to nepietika. Viņi pieprasīja, lai cilvēki atsakās no sabata, un apsūdzēja tos, kas uzdrīkstējās to godāt.Lc 30.5
Vairākus simtus gadu pirms reformācijas valdiešiem bija Bībele dzimtajā valodā. Tas pavērsa vajāšanas pret viņiem īpašā mērā. Viņi paziņoja, ka Roma ir atkritusī Bābele no Atklāsmes grāmatas. Riskējot ar savām dzīvībām, viņi cēlās, lai stātos pretī tās samaitātībai. Atkrišanas laikos valdieši bija tie, kas noliedza Romas virsvaldību, atteicās no bilžu pielūgšanas kā no elkdievības formas un ievēroja īsto sabatu (sk. pielikumu).Lc 30.6
Valdieši atrada patvērumu aiz augstajām kalnu sienām. Šie uzticīgie trimdinieki norādīja saviem bērniem uz augstumiem, kas svinīgi pacēlās virs viņiem, un stāstīja par Viņu, kura vārds pastāv tik ilgi, cik mūžīgie kalni. Dievs kalnus bija nolicis stabilus savā vietā. Tikai Viņa roka varēja tos izkustināt. Tā Viņš ir nostiprinājis arī Savu likumu. Tieši tāpat, kā cilvēcīgā vara nespēj izraut ar saknēm kalnus un iemest tos jūrā, tā arī nespēj izmainīt nevienu Dieva likuma pavēli. Šie svētceļnieki nesūdzējās, ka viņu dzīve ir smaga. Kalnu nošķirtībā viņi nekad nejutās vientuļi. Viņi priecājās par pielūgsmes brīvību. No augstajām klintīm viņi dziedāja slavu, un Romas armija nespēja apklusināt viņu pateicības dziesmas.Lc 31.1