Spriedums pret dumpiniekiem

Zemes un Debesu iedzīvotāju priekšā notiek Dieva Dēla kronēšana. Tagad, apstiprinot augstāko varu un godību, ķēniņu Ķēniņš izsaka spriedumu dumpiniekiem, kas pārkāpuši Viņa likumu un apspieduši Viņa ļaudis. „Tad es redzēju lielu baltu goda krēslu un To, kas tanī sēdēja; no Viņa vaiga bēga zeme un debess, un tiem nebija kur palikt. Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem.” (Atklāsmes 20:11, 12)Lc 260.6

Kad Jēzus acs uzlūko ļaunos, viņi apzinās katru savu izdarīto grēku. Viņi redz, kur viņu kājas novirzījušās no svētuma takas. Valdzinošie kārdinājumi, ko viņi atbalstīja, izdabājot grēkam, Dieva vēstneši, ko viņi nicināja, brīdinājumi, ko atmeta, žēlastības viļņi, ko stūrgalvīgās, nenožēlojošās sirdis atsita atpakaļ- tas viss parādās kā ar uguns burtiem rakstīts.Lc 260.7

Virs troņa viņi redz krustu. Kā panorāmā viņi skatās Ādama krišanas ainas un glābšanas plāna soļus, kas tām seko. Glābēja pazemīgā dzimšana, Viņa vienkāršā dzīve, kristības Jordānas upē, Viņa gavēnis un kārdinājumi tuksnesī, kalpošana, kas nesa Debesu svētības cilvēcei, ar žēlastības darbiem pārpildītās dienas, lūgšanu naktis kalnos, skaudīgās un nenovīdīgās intrigas kā atlīdzība par Viņa svētībām, Viņa noslēpumainās mokas Ģetzemanē zem pasaules grēku smaguma, Viņa nodošana slepkavnieciski noskaņotajam pūlim, notikumi tajā šausmu naktī, kad Viņš bija mācekļu pamests cietumnieks, kurš nepretojas, pratināts augstā priestera pilī, Pilāta tiesas zālē un gļēvā Hēroda priekšā, izsmiets, ievainots, mocīts un nosodīts uz nāvi — dzīvi tiek atainoti visi šie notikumi.Lc 261.1

Satrauktais pūlis skatās pēdējās ainas- pacietīgo Cietēju ejam uz Golgātu, Debesu valdnieku karājamies pie krusta, priesterus un rabīnus izsmejam Viņa nāves mokas, pārdabisko tumsu, kas iezīmēja brīdi, kad pasaules Glābējs atdeva dzīvību.Lc 261.2

Briesmīgais skats atklājas tieši tāds, kāds tas bija. Sātanam un viņa pavalstniekiem nav spēka, lai novērstos no ainas. Katrs aktieris atceras savu lomu. Hērods, kurš nogalināja nevainīgos Betlēmes bērnus, ļaunā Hērodija, kas vainīga pie Jāņa Kristītāja asinīm, vājais, politiskais Pilāts, izsmejošie kareivji, atriebīgais pūlis, kas sauca: „Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!” Visi cenšas, bet nespēj paslēpties no Viņa dievišķi majestātiskā skata, bet atpestītie nomet savus kroņus pie Pestītāja kājām, izsaucoties: „Viņš nomira par mani!”Lc 261.3

Cietsirdīgais un netikumīgais varmāka Nērons vēro to kristiešu pagodināšanu, kuru nāves šausmās viņš bija atradis sātanisku prieku. Viņa māte ierauga, kāds ir bijis viņas darbs — kā kaislības, ko viņas ietekme un priekšzīme bija iedrošinājusi, ir nesušas noziegumu augļus, kas likuši drebēt visai pasaulei.Lc 261.4

Tur ir katoļu priesteri un ierēdņi, kas sevi sauc par Kristus vēstniekiem, tomēr izmanto moku rīkus, pazemes cietumus un sārtus, lai valdītu pār Viņa ļaudīm. Tur ir lepnie pāvesti, kuri paaugstinājuši sevi pāri Dievam un uzdrošinājušies mēģināt izmainīt Visaugstākā svēto likumu. Šiem liekuļotajiem tēviem ir jānokārto rēķins ar Dievu. Pārāk vēlu viņi ieraudzījuši, ka Tas, kurš visu zina, ir sīkumains attiecībā uz Savu likumu. Tagad viņi uzzina, ka Kristus un Viņa intereses ir Viņa ļaužu, kuri cieš, pusē.Lc 261.5

Visa ļaunā pasaule stāv apsūdzēta visaugstākajā nodevībā pret Debesu valdību. Pazudušajiem vairs nav neviena, pie kā vērsties ar savu lietu. Viņiem nav attaisnojuma, un Dievs izsaka mūžīgās nāves spriedumu pret viņiem.Lc 261.6

Ļaunie redz, ka viņi ir zaudējuši savas sacelšanās dēļ. „Tas viss,” kliedz pazudušais grēcinieks, „tas viss varēja būt mans! Kāpēc es biju tik akls! Es apmainīju mieru, laimi un godu pret apkaunojumu, negodu un izmisumu.” Visi redz, ka Dievs rīkojas taisnīgi, izslēdzot viņus no Debesīm. Ar savu dzīvi viņi ir teikuši: „Šis Jēzus nevaldīs pār mums.” (Sk. Lūkas 19:14.)Lc 261.7