Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    4 nodaļa. “Jums Pestītājs dzimis”

    (Lūk. 2:1-20)

    Kļūdams cilvēks, Godības Ķēniņš dziļi pazemojās. Viņa zemes dzīves apstākļi bija primitīvi un nepievilcīgi. Lai par pievilkšanas objektu nekļūtu āriene, Viņa godība tika aizplīvurota. Kristus izvairījās no katra ārējā spožuma. Bagātība, gods sabiedrībā un cilvēciskā varenība nekad nevarētu glābt dvēseli no nāves, tāpēc Jēzus gribēja, lai šīs pasaules vērtības nebūtu tās, kas aicina ļaudis nostāties Viņa pusē. Vienīgi Debesu patiesības skaistums drīkstēja pievilkt sekotājus. Pravietojumos jau sen iepriekš bija atklāts Mesijas raksturs, un Viņš vēlējās, lai cilvēki Viņu pieņemtu uz Dieva Vārda liecības pamata.LI 27.1

    Eņģeļi brīnījās par godības pilno pestīšanas plānu. Viņi ar interesi vēroja, kā Dieva ļaudis uzņems cilvēka miesā tērpto Dieva Dēlu. Šie eņģeļi ieradās izredzētās tautas zemē. Citas tautas nodarbojās ar teikām un pielūdza neīstus dievus. Eņģeļi ieradās tajā zemē, kur bija atklājusies Dieva godība un atspīdējusi pravietojumu gaisma. Viņi neredzami atnāca uz Jeruzālemi pie tur ieceltajiem Svēto Rakstu izskaidrotājiem un Dieva nama kalpiem. Priesterim Cakarijam, kalpojot altāra priekšā, jau bija pasludināts, ka Kristus nākšana ir tuvu. Arī ceļa sagatavotājs jau bija ieradies, un viņa sūtību apliecināja brīnumi un pravietojumi. Tālu bija izplatījusies vēsts par viņa dzimšanu un sevišķi svarīgo misiju. Tomēr Jeruzāleme negatavojās uzņemt savu Pestītāju.LI 27.2

    Debesu sūtņi ar izbrīnu vēroja vienaldzību tautā, kuru Dievs aicināja nest pasaulei svētās patiesības gaismu. Jūdus Dievs saglabāja kā lieciniekus tam, ka Kristum jāpiedzimst no Ābrahāma sēklas un no Dāvida cilts, tomēr tie nezināja, ka Viņa atnākšanas laiks ir tik tuvu. Rīta un vakara upuri dievnamā ik dienas norādīja uz Dieva Jēru, taču arī šeit neviens negatavojās Viņu uzņemt. Priesteri un tautas skolotāji nesaprata, ka visdrīzākajā laikā jāpiepildās visu laikmetu lielākajam notikumam. Viņi skaitīja nenozīmīgas lūgšanas un ļaužu acu priekšā izpildīja dievkalpojumu rituālus, bet Mesijas atklāsmei šie garīdznieki nebija gatavi, jo tie tiecās pēc bagātības un goda pasaulē. Šī vienaldzība valdīja visā Israēla zemē. Prieks, kas saviļņoja visas Debesis, neskāra patmīlīgās un pasaulīgās sirdis. Tikai nedaudzi ilgojās skatīt Neredzamo. Pie tiem arī tika sūtīti Debesu vēstneši.LI 27.3

    Eņģeļi pavadīja Jāzepu un Mariju, kad tie no savām mājām Nācaretē ceļoja uz Dāvida pilsētu. Ķeizariskās Romas pavēle par milzīgās valsts ļaužu skaitīšanu bija aizsniegusi arī Galilejas pakalnu iedzīvotājus. Kā senos laikos Kīrs tika aicināts uz pasaules impērijas troņa, lai atbrīvotu Kunga gūstekņus, tā tagad ķeizars Augusts kļuva par līdzekli Dieva nodomu izpildīšanai, lai uz Betlēmi aizvestu Jēzus māti. Viņa bija no Dāvida cilts, un Dāvida Dēlam bija jāpiedzimst Dāvida pilsētā. No Betlēmes, sacīja pravietis, “nāks Tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kā izcelsme meklējama sensenajos laikos, mūžības pirmlaikos.” (Mih. 5:1) Tomēr Jāzepu un Mariju viņu ķēnišķās cilts pilsētā nepazīst un negodā. Noguruši un bez pajumtes tie izstaigā šauro ielu visā tās garumā no pilsētas vārtiem līdz austrumu malai, velti meklēdami naktsmājas. Tās viņi neatrod arī pārpildītajā iebraucamajā vietā. Beidzot Jāzeps un Marija apmetas vienkāršā kūtī, kur ir sadzīti lopi, un šeit piedzimst pasaules Pestītājs.LI 28.1

    Cilvēki vēl to nezina, bet vēsts ar gavilēm piepilda Debesis. Ar vēl dziļāku un uzmanīgāku interesi svētās būtnes no gaismas pasaules tuvojas šai zemei. Viņu klātbūtnē visa pasaule kļūst gaišāka. Virs Betlēmes pakalniem ir sapulcējies neskaitāms eņģeļu pulks. Tie gaida zīmi, lai pasludinātu pasaulei prieka vēsti. Ja Israēla vadoņi būtu uzticīgi savam aicinājumam, tie varētu piedalīties līksmajā notikumā, pasludinot Jēzus piedzimšanu. Bet nu viņiem tas paiet garām.LI 28.2

    Dievs saka: “Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi.” “Dievbijīgiem Viņš tumsībā uzaust kā gaisma.” (Jes. 44:3; Ps. 112:4) Spožie stari no Dieva troņa atspīdēs tiem, kas meklē gaismu un to ar prieku pieņem.LI 28.3

    Klajumos, kur Dāvids zēna gados veda tēva avis, arī šajā laikā naktīs palika nomodā gani. Klusajās stundās tie runāja par apsolīto Pestītāju un lūdza par Ķēniņu, kam jāieņem Dāvida tronis. “Un tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs.”LI 28.4

    Līdz ar šiem vārdiem ganus aizsniedz godības atklāsme. Israēlā ieradies Atbrīvotājs! Šis notikums saistās ar spēku, paaugstināšanu un uzvaru. Bet eņģelim gani ir jāsagatavo, lai tie pazītu Pestītāju, neskatoties uz Viņa nabadzību un vienkāršību. “Un to ņemieties par zīmi,” saka eņģelis, “jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Debesu sūtnis nomierināja izbijušos ganus. Viņš tiem pastāstīja, kā Jēzu atrast. Līdzjūtīgi, ievērodams viņu cilvēcisko vājumu, eņģelis tiem deva laiku pierast pie dievišķā spožuma. Tad gaviles un Dieva slavēšanu ilgāk aizturēt vairs nebija iespējams. Visu klajumu apgaismoja Dieva pulku spožais mirdzums. Zeme apklusa, un Debesis noliecās, lai ieklausītos dziesmā: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”LI 29.1

    Ak, kaut šodien cilvēce spētu to sadzirdēt! Toreiz izsacītais vēstījums, toreiz uzsāktā dziesma pieaugs spēkā līdz laika beigām un izskanēs līdz pasaules galiem. Kad Taisnības Saule uzlēks ar dziedināšanu zem saviem spārniem, šo dziesmu atbalsos neskaitāms pulks; tas būs kā lielu ūdeņu šalkas: “Allelūja! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, visuvaldītājs.” (Atkl. 19:6)LI 29.2

    Kad eņģeļi pazuda, nodzisa arī gaisma un Betlēmes pakalnus atkal klāja nakts ēnas. Bet ganu atmiņā palika viskrāšņākā aina, kādu cilvēka acs jebkad redzējusi. “Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz Debesīm, tad gani runāja savā starpā: “Iesim tad nu uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko tas Kungs mums licis paziņot. Un tie steigda-mies nāca un atrada ir Mariju, ir Jāzepu un bērniņu, silē gulošu.”LI 29.3

    Liela prieka pārņemti, tie aizgāja un pasludināja, ko bija redzējuši un dzirdējuši. “Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu.”LI 29.4

    Šodien Debesis nav tālāk no zemes kā toreiz, kad gani klausījās eņģeļu dziesmā. Vēl arvien Debesis rūpējas par cilvēci tāpat kā tad, kad vienkāršie ļaudis savos ikdienas darbos sastapās ar eņģeļiem dienas vidū un sarunājās ar godības sūtņiem vīna kalnos un laukos. Debesis mums var būt ļoti tuvu pat ikdienas gaitās. Debesu galma eņģeļi pavadīs to ļaužu soļus, kas visas lietas dara saskaņā ar Dieva pavēli.LI 29.5

    Betlēmes stāsts ir neizsmeļams temats. Tajā ir apslēpts “Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums”. (Rom. 11:33) Pestītāja pašaizliedzība ir apbrīnojama — Debesu troni Viņš apmainīja pret silīti, bet eņģeļu sabiedrību, kas Viņu pielūdza, — pret lopiem kūtī. Tas ir pārmetums cilvēku augstprātībai un iedomībai. Tomēr tas bija tikai sākums Viņa apbrīnojamajai pazemībai. Pieņemt cilvēka dabu Dieva Dēlam būtu bijis bezgala pazemojoši pat toreiz, kad Ādams savā bezvainībā vēl atradās Ēdenes dārzā. Bet Jēzus kļuva cilvēks tad, kad cilvēci jau četrus tūkstošus gadu bija postījis grēks. Viņš pieņēma lielā iedzimtības likuma sekas, kurām bija pakļauts jebkurš Ādama bērns. Kādas bija šīs sekas, to uzskatāmi parāda Kristus šīs zemes senču vēsture. Ar šo iedzimtības nastu Viņš uzņēmās mūsu sāpes un kārdināšanas, lai rādītu bezgrēcīgas dzīves piemēru.LI 29.6

    Debesīs sātans Kristu ienīda Viņa augstā stāvokļa dēļ Dieva galmā. Kad Luciferam tika atņemta vara, tas Kristu ienīda vēl vairāk. Viņš neieredzēja To, kurš sevi atdeva kā galvojumu grēcinieku izpirkšanai. Tomēr šajā pasaulē, ko sātans uzskatīja par savu valstību, Dievs savam Dēlam ļāva ienākt kā bezpalīdzīgam bērnam, kurš pakļauts cilvēces vājībām. Dievs pieļāva, ka Viņa Dēls kā jebkurš cilvēks sastopas ar dzīves briesmām un izcīna cīņu tāpat, kā tā jāizcīna katram no mums, zinot, ka pastāv risks zaudēt un mūžīgi pazust.LI 31.1

    Pat šīs zemes tēva sirds ir pieķērusies dēlam. Viņš raugās mazajā sejiņā un nodreb, iedomājoties, ka bērna dzīvība varētu tikt apdraudēta. Viņš ilgojas savu dārgumu pasargāt no sātana varas, kārdināšanām un cīņas. Bet Dievs nodeva savu vienpiedzimušo Dēlu daudz sīvākām cīņām un lielākam riskam, lai pasargātu mūsu bērnu dzīves taku. “Šī ir tā mīlestība.” Brīnieties, Debesis! Esi pārsteigta, zeme!LI 31.2

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents