Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    3 nodaļa. “Kad laiks bija piepildījies...”

    “Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, (..) lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības. ” (Gal. 4:4,5)LI 21.1

    Pestītāja nākšana tika sludināta jau Ēdenē. Kad Ādams un Ieva pirmo reizi dzirdēja šo apsolījumu, tie cerēja, ka tas piepildīsies pavisam drīz. Viņi priecājās par savu pirmdzimto dēlu, cerēdami, ka tas varētu būt Pestītājs. Tomēr apsolījuma piepildījums kavējās, un pirmie apsolījuma saņēmēji to savā mūžā nepiedzīvoja. Kopš Ēnoha dienām, uzturēdami dzīvu Kristus atnākšanas cerību, apsolījumu atkārtoja sentēvi un pravieši. Tomēr Viņš nenāca. Daniēla pravietojumi atklāja Viņa atnākšanas laiku, bet ne visi šo vēsti saprata pareizi. Pagāja daudzi gadsimti, praviešu balsis apklusa. Pār Israēlu smagi gūlās apspiedēju roka, un daudzi bija gatavi izsaukties: “Laiks ilgi velkas, un visa parādīšana būs nieki.” (Ec. 12:22*)LI 21.2

    Bet līdzīgi zvaigžņu gaitai nospraustajās orbītās Dieva nodomi nepazīst nedz steigu, nedz kavēšanos. Ar lielās tumsības un kūpošā cepļa simboliem Dievs Ābrahāmam atklāja Israēla verdzību Ēģiptē un paziņoja, ka viņu svešniecības laiks ilgs četrsimt gadus. “Pēc tam,” Viņš sacīja, “tie izies ar lielu mantu”. (1. Moz. 15:14*) Pret šiem vārdiem velti cīnījās visi lepnās faraona valsts spēki. Pēc dievišķā apsolījuma noliktajā “dienā viss tā Kunga pulks izgāja no Ēģiptes zemes”. (2. Moz. 12:4*) Tāpat Debesu padomē bija noteikta arī Kristus nākšanas stunda. Kad lielais pulkstenis atzīmēja šo brīdi, Betlēmē piedzima Jēzus.LI 21.3

    “Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu.” Dieva gādība vadīja tautu kustības un cilvēcisko impulsu un ietekmju viļņus, kamēr pasaule bija nobriedusi Atbrīvotāja nākšanai. Tautas bija apvienotas zem vienas valdības. Plaši tika lietota viena valoda, kas visur tika atzīta par literatūras valodu. No visām zemēm izkaisītie jūdi pulcējās uz gadskārtējiem svētkiem Jeruzālemē. Atgriezušies savās dzīves vietās, tie pa visu pasauli varēja aiznest vēsti par Mesijas ierašanos.LI 21.4

    Šajā laikā pagāniskie rituāli zaudēja savu ietekmi tautā. Cilvēki bija noguruši no svinīgajām procesijām un teikām. Tie ilgojās pēc reliģijas, kas sniegtu apmierinājumu sirdij. Kaut gan likās, ka patiesības gaisma jau gandrīz ir izdzisusi, tomēr bija dvēseles, kas to meklēja un kuru sirdis pildīja neziņa un skumjas. Tās slāpa pēc dzīvā Dieva atziņas un pēc kādas drošas cerības par dzīvi pēc nāves.LI 22.1

    Kad jūdi atkāpās no Dieva, ticība aptumšojās un cerība gandrīz pārtrauca apgaismot nākotni. Praviešu vārdi palika nesaprasti. Ļaužu masām nāve šķita baigs noslēpums, aiz kura stāvēja neziņa un tumsa. Tās nebija tikai Betlēmes māšu vaimanas, bet no cilvēces sirds dziļumiem izskanējis kliedziens, kas cauri gadsimtiem sasniedza pravieti, kad viņš rakstīja: “Brēkšana bija dzirdama Ramā, daudz raudu un vaimanu; Rahele apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav.” (Mat. 2:18) Bez kāda mierinājuma ļaudis mita “nāves ēnas ielejā”. Ilgu pilniem skatiem tie gaidīja Pestītāju, kas izkliedētu tumsu un atklātu nākotnes noslēpumu.LI 22.2

    Arī ārpus jūdu tautas bija vīri, kas iepriekš paredzēja kāda dievišķa skolotāja nākšanu. Tie meklēja patiesību un saņēma praviešu garu. Kā zvaigznes pie tumšajām debesīm viens pēc otra parādījās šādi atsevišķi skolotāji. Viņu pravietiskie vārdi aizdedza cerību tūkstoš sirdīs pagānu pasaulē.LI 22.3

    Jau pirms vairākiem gadsimtiem Svētie Raksti bija pārtulkoti grieķu valodā, ko toreiz plaši lietoja Romas impērijā. Jūdi bija izkaisīti it visur, un viņu Mesijas gaidīšanā zināmā mērā piedalījās arī cittautieši. Starp tiem, kurus viņi sauca par pagāniem, bija vīri, kas Svēto Rakstu pravietojumus par Mesiju izprata labāk nekā Israēla skolotāji. Daži pat cerēja, ka Viņš nāks kā Atbrīvotājs no grēka. Filozofi centās iedziļināties ebreju upuru sistēmas noslēpumos. Bet jūdu neiecietība pret atšķirīgiem uzskatiem kavēja gaismas izplatīšanos. Vēlēdamies norobežoties no citām tautām, tie nelabprāt dalījās atziņās par ceremoniālo dievkalpošanu. Bija jānāk īstajam Izskaidrotājam. Tam, uz ko visi šie simboli norādīja, pašam bija jāatklāj to nozīme.LI 22.4

    Dievs uzrunāja pasauli ar dabas, līdzību, simbolu, sentēvu un praviešu starpniecību. Cilvēkiem vajadzēja sniegt mācības cilvēku valodā. Bija jārunā Derības Eņģelim. Tā balsij vajadzēja atskanēt Viņa paša dievnamā. Kristum bija jānāk, lai teiktu skaidri un noteikti saprotamus vārdus. Viņam, patiesības Autoram, šo patiesī bu tagad vajadzēja atšķirt no cilvēku izteicienu sēnalām, kas to padarīja neiedarbīgu. Skaidri bija jāparāda Dieva plāna un pārvaldes principi. Cilvēkiem bija pilnībā jāpasniedz Vecās Derības mācības.LI 22.5

    Starp jūdiem joprojām bija saglabājušās neatlaidīgas dvēseles, — tie bija tās svētās cilts pēcnācēji, kurai pateicoties vēl saglabājās Dieva atziņa. Tie vēl arvien domāja par viņu tēviem sniegto cerību. Savu ticību šie ļaudis stiprināja, atcerēdamies apsolījumu, kas bija saņemts ar Mozus starpniecību: “Dievs Kungs iecels jums pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani; Tam klausiet visās lietās, ko Tas uz jums runās.” (Ap. d. 3:22) Tāpat viņi lasīja, ka Kungs sev izredzēs Kalpu, kura uzdevums būs “sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, (..) dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu (..)”. (Jes. 61:1,2) Tie lasīja, ka Viņš “iecels tiesu virs zemes un salas cerēs uz Viņa bauslību”, ka tautas staigās Viņa gaismā un ķēniņi tajā spožumā, kas uzlēcis pār Viņu. (Jes. 42:4*; 60:3)LI 23.1

    Cerību iedvesa mirstošā Jēkaba vārdi: “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekams tas Šilo (miers) nāks.” (1. Moz. 49:10) Israēla varas izsīkums liecināja, ka Mesijas nākšana ir ļoti tuvu. Daniēla pravietojums ainoja Dieva valstības godību, kas sekos visām pasaules valstīm; pēc pravieša vārdiem šī valstība “pastāvēs mūžīgi”. (Dan. 2:44) Kaut arī tikai nedaudzi saprata Kristus misijas īsto būtību, visā tautā gaidīja varenu vald-nieku, kurš uzcels savu valsti Israēlā un kurš nāks kā tautu Atbrīvotājs.LI 23.2

    Laiks bija piepildījies. Gadsimtiem ilgi pārkāpumos grimusī cilvēce bija izslāpusi pēc Pestītāja. Sātans bija centies radīt dziļu un nepārejamu bezdibeni starp zemi un Debesīm. Ar savu viltību viņš cilvēkus iedrošināja grēkot. Viņa nolūks bija izvest Dievu no pacietības, izdzēst Viņa mīlestību pret cilvēci, lai beidzot Radītājs atstātu šo pasauli sātana pārvaldē.LI 23.3

    Ienaidnieks centās atņemt cilvēkiem dievatziņu, novērst ļaužu uzmanību no svētnīcas un nodibināt pats savu valstību. Šķita, ka cīņā par varu tam gandrīz visā pilnībā ir veicies. Ir taisnība, ka Dievam katrā paaudzē ir bijuši savi pārstāvji. Pat starp pagāniem bija vīri, kurus Kristus izmantoja, lai paceltu ļaudis no grēka un pagrimuma. Taču viņus nicināja un ienīda. Daudzi no tiem mira mocekļu nāvē. Sātans pasauli ietina arvien dziļākā tumsā.LI 23.4

    Ar pagānisma ideju palīdzību sātans gadsimtiem ilgi atturēja cilvēkus no Dieva, bet savu lielāko uzvaru tas guva, izkropļodams Israēla ticību. Kavēdamies paši savās iecerēs un pielūgdami savas domas, pagāni bija pazaudējusi dievatziņu un kļuva arvien ļaunāki. Tāpat tas notika ar Israēlu. Katras pagānu reliģijas pamatā esošais pieņēmums, ka cilvēks var sevi izglābt pats ar saviem labajiem darbiem, tagad bija kļuvis arī par jūdu ticības pamatlikumu. Šo principu ir izveidojis sātans. Kur vien cilvēki to ievēro, tiem zūd aizsegs pret grēku.LI 24.1

    Pestīšanas vēsts tiek pasniegta ar cilvēku starpniecību. Bet no patiesības, kas ir mūžīgā dzīvība, jūdi centās izveidot monopolu. Viņi paslēpa dzīvības mannu, un tā pārvērtās ļaunumā. Reliģija, kuru tie cerēja paturēt tikai sev, kļuva par klupšanas akmeni. Viņi laupīja Dievam godu un krāpa pasauli ar Evaņģēlija viltojumu. Tie atteicās sadarboties ar Dievu pasaules glābšanā un kļuva par sātana pārstāvjiem pasaules iznīcināšanā.LI 24.2

    Tauta, kuru Dievs aicināja būt par patiesības balstu un pamatu, bija kļuvusi par sātana pārstāvi. Tā pakļāvās Luciferam, izpildot viņa nodomu. Nepareizi attēlodama Dieva raksturu, tā pamudināja ļaudis uzskatīt Viņu par tirānu. Pat dievnamā kalpojošie priesteri aiz simbola nespēja saskatīt īsto būtību. Pienesot upuru dāvanas, viņi darbojās kā aktieri lugā. Dieva ieceltie rituāli kļuva par prāta aptumšošanas un sirds nocietināšanas līdzekli. Tādēļ Kungs šos kanālus vairs nevarēja izlietot cilvēku labā. Vajadzēja atmest visu sistēmu.LI 24.3

    Grēka viltus bija sasniedzis savu virsotni. Tika izmantoti visi cilvēka dvēseli degradējošie līdzekļi. Dieva Dēls, uzlūkodams šo pasauli, redzēja vienīgi ciešanas un postu. Ar nožēlu Viņš vēroja, kā cilvēki bija kļuvuši par sātana nežēlības upuriem. Viņš juta līdzi tiem, kas tika sabojāti, noslepkavoti un pazudināti. Tie bija izvēlējušies valdnieku, kas tos kā gūstekņus pieķēdēja pie saviem triumfa ratiem. Apmāti un pievilti, tie devās drūmajā gājienā pretī bojāejai, pretī nāvei, aiz kuras nav dzīvības cerības, pretī naktij, pēc kuras vairs neuzausīs rīts. Cilvēkos bija iemiesojušies sātaniskie spēki. Cilvēka ķermenis, radīts Dieva mājvietai, bija pārvērties par dēmonu mājokli. Pārdabiski spēki kairināja un ierosināja ļaužu prātus, nervus un locekļus nodoties viszemākajiem netikumiem. Cilvēku sejās bija redzams pašu dēmonu zīmogs. Tās liecināja par ļaunuma leģio- niem, kas tos bija apsēduši. Tāda bija aina, kurā noraudzījās pasaules Pestītājs. Kāds skats Bezgalīgās Skaidrības acīm!LI 24.4

    Grēks kļuva par zinātni, un netikums — par reliģijas sastāvdaļu. Sirdīs bija dziļi iesakņojies sacelšanās gars, un cilvēku naids pret Debesīm arvien pieauga. Tas Visumam uzskatāmi pierādīja, ka neviens, izņemot Dievu, nevar paaugstināt cilvēces tikumisko līmeni. Jaunu dzīvību un spēku varēja dot tikai Tas, kas to bija radījis.LI 25.1

    Ar sasprindzinātu interesi nekritušās pasaules gaidīja, ka Jehova celsies, lai iznīcinātu zemes iedzīvotājus. Ja Dievs to darītu, sātans jau bija sagatavojies īstenot kādu plānu, lai panāktu sev Debesu būtņu uzticību. Viņš bija paziņojis, ka Dieva pārvaldes principi dara neiespējamu piedošanu. Ja pasauli iznīcinātu, sātans apgalvotu, ka viņa apsūdzības izrādījušās pareizas. Viņš bija gatavs apvainot Dievu un sacelšanos pārnest uz visām pārējām pasaulēm. Taču Dievs nevis iznīcināja cilvēci, bet sūtīja savu Dēlu, lai glābtu to. Kaut gan pagrimšana un nepaklausība bija pārņēmusi visas mūsu tālās planētas vietas, tomēr bija sagatavots arī ceļš tās dziedināšanai. Visizšķirošākajā brīdī, kad likās, ka tūlīt triumfēs sātans, kā dievišķās žēlastības sūtnis nāca Dieva Dēls. Visos laikmetos un ikkatru brīdi pār kritušo cilvēci ir plūdusi Dieva mīlestība. Neskatoties uz cilvēku ļaunumu, pastāvīgi ir atklājušās dievišķās žēlastības zīmes. Kad bija piepildījies laiks, Dievu pagodināja varenas dziedinošās žēlastības straumes izliešanās, ko nekad un nekas nespēs ne atņemt, ne aizturēt, līdz visā pilnībā tiks īstenots pestīšanas plāns.LI 25.2

    Sātans gavilēja, ka viņam izdevies izkropļot Dieva līdzību cilvēcē. Bet tad nāca Jēzus, lai atjaunotu Radītāja attēlu. Grēka izpostīto raksturu nevarēja pārveidot neviens cits kā tikai Kristus. Viņš nāca, lai padzītu dēmonus, kas pārvaldīja cilvēka gribu. Viņš nāca, lai mūs paceltu no putekļiem, lai no jauna izveidotu mūsu sakropļoto raksturu pēc sava dievišķā rakstura līdzības un piešķirtu tam savu brīnišķo godību.LI 25.3

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents