2 nodaļa. Izredzētā tauta

Vairāk nekā tūkstoš gadus jūdu tauta bija gaidījusi Pestītāja nākšanu. Uz šo notikumu viņi lika savas visgaišākās cerības. Mesijas vārdu tie ietvēra dziesmās un pravietojumos, dievnama ceremonijās un ģimenes lūgšanās. Tomēr, kad Pestītājs atnāca, ļaudis Viņu nepazina. Debesu Mīļotais tiem šķita “kā sakne no izkaltušas zemes. Viņam nebija nekāda jaukuma, nedz skaistuma”, kas tiem būtu paticis. (Jes. 53:2,3*) “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (Jāņa 1:11)LI 17.1

Tomēr Dievs bija izredzējis Israēlu. Viņš to aicināja cilvēku vidū saglabāt atziņu par Viņa likumiem, kā arī par simboliem un pravietojumiem, kas norādīja uz Pestītāju. Dievs vēlējās, lai Israēls kļūtu par pestīšanas avotu visai pasaulei. Kas Ābrahāms bija zemē, kurā viņš dzīvoja, kas Jāzeps Ēģiptē un Daniēls Bābeles galmā, par to ebreju tautai vajadzēja kļūt pārējo tautu vidū. Tiem bija jāatklāj cilvēkiem Dievs.LI 17.2

Aicinādams Ābrahāmu, Kungs sacīja: “Es tevi svētīšu (..), un tu būsi par svētību. (..) Tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Moz. 12:2,3) Šo pašu mācību atkārtoja pravieši. Pat tad, kad Israēlu bija izpostījis karš un gūsts, tiem joprojām piederēja apsolījums: “Un pārpalikušie no Jēkaba nama būs citu tautu starpā kā tā Kunga rasa un kā lietus pilieni uz zāles, kas nekā nesagaida no cilvēkiem un nepaļaujas uz cilvēku bērniem.” (Mih. 5:6) Attiecībā uz Jeruzālemes templi Kungs pravietim Jesajam lika sacīt: “(..) Mans nams būs lūgšanas nams visām tautām.” (Jes. 56:7)LI 17.3

Bet israēlieši tiecās pēc varenuma pasaules izpratnē. No tā laika, kad viņi iegāja Kanaānas zemē, tie atkāpās no Dieva baušļiem un staigāja pagānu ceļos. Velti Kungs ar saviem praviešiem tiem sūtīja brīdinājumus. Velti viņi cieta citu tautu apspiedēju pārmācību. Pēc katras reformācijas sekoja vēl dziļāka atkrišana.LI 17.4

Ja Israēls būtu palicis uzticīgs Dievam, Kungs noteikti īstenotu savu nodomu viņu pagodināšanā un paaugstināšanā. Ja Israēls būtu staigājis paklausības ceļos, Dievs tos paceltu augstu “pār visām tautām, ko Viņš ir radījis, (..) cieņā, godā un slavā”. “Visas zemes tautas”, sacīja Mozus, redzētu, ka tie ir nosaukti “pēc tā Kunga vārda” un bītos no tiem. “Kad tās [citas tautas] dzirdēs visus šos likumus, [tās] teiks: “Tiešām, gudri un izpratīgi ļaudis ir šī lielā tauta!” ” (5. Moz. 26:19; 28:10; 4:6) Bet viņu neuzticības dēļ Dievs savu nodomu varēja īstenot, tikai pieļaujot pastāvīgas neveiksmes un pazemojumus.LI 17.5

Jūdu tauta tika pakļauta Bābelei un izkaisīta pagānu zemēs. Bēdās daudzi atjaunoja uzticību Dieva derībai. Kad tie savas kokles kāra vītolos un apraudāja svēto dievnamu, tie kļuva par patiesības gaismas avotu un tautu starpā izplatījās Dieva atziņa. Pagānu upurēšana bija tikai Dieva ieceltās upuru sistēmas sagrozījums, un dažs labs pagānu ceremoniju izpildītājs tagad no ebrejiem varēja mācīties Kunga paredzētās dievkalpošanas nozīmi, lai ticībā pieņemtu apsolījumu par Pestītāju.LI 18.1

Daudzi trimdā aizvestie piedzīvoja vajāšanas. Ne mazums zaudēja dzīvību tāpēc, ka atteicās pārkāpt sabatu un svētīt pagānu svētkus. Kad elku pielūdzēji cēlās, lai iznīcinātu patiesību, Kungs savus kalpus nostādīja aci pret aci ar ķēniņiem un valdniekiem, lai arī tie kopā ar saviem pavalstniekiem varētu saņemt gaismu. Laiku pa laikam lielie valdnieki bija spiesti atzīt un apliecināt tā Dieva visaugstāko varu, kuru pielūdza viņu gūstekņi ebreji.LI 18.2

Bābeles gūsts iespaidīgā veidā dziedināja israēliešus no nedzīvu tēlu pielūgšanas. Nākamajos gadsimtos viņi cieta pagānu ienaidnieku vardarbības dēļ, kamēr pārliecinājās, ka viņu labklājība ir atkarīga no paklausības Dieva likumiem. Tomēr daudzus israēliešus uz paklausību neskubināja mīlestība, bet savtīgi motīvi. Viņi izpildīja ārēju dievkalpošanas formu, uzskatot to par līdzekli nacionālās varenības sasniegšanai. Tie nekļuva pasaulei par gaismu, bet norobežojās, lai izbēgtu no kārdinājuma kalpot elkiem. Ar Mozus starpniecību dotajās pamācībās Dievs gan uzlika ierobežojumus viņu attiecībām ar elku kalpiem, bet šīs pamācības tika nepareizi izskaidrotas. Šo mācību mērķis bija pasargāt no pagānu ieradumu pārņemšanas, bet israēlieši tās izmantoja, lai uzceltu šķīrējsienu starp sevi un pārējām tautām. Jūdi uzskatīja Jeruzālemi par savām debesīm un ar greizsirdību vēroja, vai Kungs neparādīs žēlastību pagāniem.LI 18.3

Pēc atgriešanās no Bābeles liela uzmanība tika veltīta reliģiskajai izglītībai. Visā zemē uzcēla sinagogas, kurās priesteri un rakstu mācītāji skaidroja bauslību. Tika ierīkotas skolas, kas papildus humanitārajām un eksaktajām zinātnēm bija paredzētas arī taisnības principu mācīšanai. Tomēr šie līdzekļi nebija tīri. Gūstniecības laikā daudzi bija pieņēmuši pagānisma idejas un paražas, kuras tagad ienesa savā reliģiskajā kalpošanā. Daudzās lietās tie pieskaņojās elku pielūdzēju ieradumiem.LI 18.4

Atkāpjoties no Dieva, jūdi lielā mērā zaudēja izpratni par ceremoniālās dievkalpošanas būtību. Šo kalpošanu bija nodibinājis pats Kristus. Katra tās daļa norādīja uz Viņu. Tā bija dzīvinoša spēka un garīga skaistuma pilna. Bet jūdi pazaudēja savu ceremoniju garīgo dzīvību un paļāvās uz nedzīvo formu, uz pašiem upuriem un ceremonijām, bet neraudzījās uz To, ko tie simbolizēja. Lai kompensētu zaudēto, priesteri un rabīni vairoja savas pašizveidotās prasības, un, jo stingrākas tās kļuva, jo mazāk atklājās Dieva mīlestība. Savu svētumu tie mēroja ar ceremoniju daudzumu, bet tajā pašā laikā viņu sirdis pildīja augstprātība un liekulība.LI 19.1

Ar sīkumainajiem un apgrūtinošajiem priekšrakstiem apkrauto bauslību vairs nebija iespējams ievērot. Tos, kuri vēlējās kalpot Dievam un pūlējās izpildīt rakstu mācītāju noteikumus, nospieda smaga nasta. Viņi nespēja rast mieru no satrauktās sirdsapziņas pārmetumiem. Tā sātans darbojās, lai ļaudis padarītu mazdūšīgus, lai viņos mazinātu izpratni par Dieva raksturu un radītu nicināšanu pret Israēla ticību. Viņš cerēja uzturēt spēkā apgalvojumu, ka Dieva prasības ir netaisnas un tām nav iespējams paklausīt. Sātans pārmeta, ka pat Israēls netur baušļus.LI 19.2

Kaut gan jūdi ilgojās pēc Mesijas nākšanas, tie tomēr neizprata Viņa misiju. Tie nemeklēja pestīšanu no grēkiem, bet atbrīvošanu no romiešiem. Viņi gaidīja Mesiju, kas nāks kā uzvarētājs, sakaus apspiedējus un piešķirs Israēlam varu pār visu pasauli. Tā israēlieši tika noskaņoti atteikties no Pestītāja.LI 19.3

Kristus dzimšanas laikā tautu smagi nospieda svešu kungu vara un plosīja iekšējās nesaskaņas. Jūdiem bija atļauts saglabāt savu valdības formu, tomēr nekas nevarēja noslēpt faktu, ka tie bija Romas jūgā, un nekas tos nespēja samierināt ar šiem ierobežojumiem. Romieši sev paturēja tiesības iecelt un atcelt augsto priesteri, tādēļ šis amats bieži tika iegūts ar krāpšanu, kukuļiem un pat slepkavībām. Tas veicināja arvien dziļāku priesteru kārtas pagrimumu. Tomēr priesteriem bija liela vara, un tie to izmantoja savtīgiem un mantkārīgiem nolūkiem. Ļaudis bija pakļauti viņu nežēlīgajām prasībām un bez tam tika apkrauti ar smago Romas nodokļu nastu. Šāds stāvoklis radīja vispārēju neapmierinātību. Bieži notika tautas sacelšanās. Tautu postīja alkatība, vardarbība, neuzticība un garīga vienaldzība.LI 19.4

Romiešu naids, kā arī nacionālais un reliģiskais lepnums lika jūdiem joprojām stingri ievērot dievkalpojumu formas. Sava svētuma reputāciju priesteri centās uzturēt ar sīkumainu reliģisko ceremoniju ievērošanu. Gan tauta savā tumsā un apspiestībā, gan varaskārie vadītāji ilgojās pēc kāda, kurš padzītu viņu ienaidniekus un atjaunotu Israēla valsti. Viņi bija pētījuši pravietojumus, bet bez garīgas izpratnes. Tāpēc tie atstāja neievērotas rakstvietas, kas stāsta, cik necilai jābūt Kristus pirmajai atnākšanai, un nepareizi pielietoja tekstus, kas runā par Viņa otrās atnākšanas godību. Viņu skatienu aptumšoja lepnums, un pravietojumus tie izskaidroja saskaņā ar savām savtīgajām vēlmēm.LI 20.1