Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    28 nodaļa. Levijs Matejs

    (Mat. 9:9-17; Marka2:14-22; Lūk. 5:27-39)LI 216.1

    Nevienu no Romas ierēdņiem Palestīnā neienīda tik loti kā muitniekus. Fakts, ka nodokļus uzlika sveša vara, jūdus nemitīgi kaitināja, jo tas atgādināja, ka viņu neatkarība pagājusi. Bez tam nodokļu ievācēji nekalpoja tikai kā romiešu pārstāvji — tie parasti bija izspiedēji un sava labuma meklētāji, kas iedzīvojās uz tautas rēķina. Ja kādam jūdam romieši uzticēja tādu amatu, tad tas tika uzskatīts par savas nācijas goda nodevēju. Viņu nicināja kā atkritēju un uzskatīja par sabiedrības viszemākās šķiras locekli.LI 216.2

    No tādas vides nāca Levijs Matejs, kas Kristus darbā tika aicināts kā nākamais pēc četriem Ģenecaretes mācekļiem. Farizeji savu spriedumu par Mateju izsacīja, ņemot vērā tikai viņa nodarbošanos, bet Jēzus šajā cilvēkā saskatīja patiesībai atvērtu sirdi. Matejs jau bija dzirdējis Pestītāja mācības. Kad pārliecinošais Dieva Gars tam atklāja viņa grēcīgumu, tas ilgojās rast palīdzību pie Kristus, bet, pieradušam pie rakstu mācītāju noslēgtības, tam ne prātā nenāca, ka šis Lielais Skolotājs varētu viņu ievērot.LI 216.3

    Kādu dienu, sēdēdams pie savas muitas būdas, ierēdnis ieraudzīja tuvojamies Jēzu. Liels bija viņa pārsteigums, kad tas uztvēra sev adresētos vārdus: “Seko Man!”LI 216.4

    Matejs, “visu atstājis, (..) cēlās un gāja Viņam līdzi”. Tur nebija vilcināšanās, izjautāšanas, nekādas domas par ienesīgo dienestu, ko tas apmaina pret nabadzību un grūtībām. Matejam pietika ar to, ka viņš būs kopā ar Jēzu, varēs klausīties Pestītāja vārdus un pievienoties darbā.LI 216.5

    Tā tas bija arī ar iepriekš aicinātajiem mācekļiem. Kad Jēzus Pēterim un viņa biedriem pavēlēja sekot, tie nekavējoties atstāja savas laivas un tīklus. Dažiem no šiem mācekļiem bija draugi, kas baudīja viņu materiālo atbalstu, bet, kad Pestītājs tos aicināja, viņi nevilcinājās un nejautāja: kā es dzīvošu un uzturēšu savu ģimeni? Tie vienkārši paklausīja aicinājumam, un, kad vēlāk Jēzus tiem jautāja: “Kad Es jūs sūtīju bez maka un somas, un kurpēm, vai jums kā trūka?”, tie varēja atbildēt: “Nekā.” (Lūk. 22:35)LI 216.6

    Matejam viņa bagātībā un Andrejam ar Pēteri viņu nabadzībā bija jāiztur vienāds pārbaudījums; tie visi vienādi svētījās un nodevās. Tieši panākumu brīdī, kad tīkli bija pilni ar zivīm un kad visspēcīgāk runāja atmiņas no vecās dzīves, Jēzus ezera krastā aicināja mācekļus atstāt visu Evaņģēlija darba dēļ. Tā tiek pārbaudīta katra dvēsele, kas tajā ir stiprāks — alkas pēc laicīgiem labumiem vai ilgas pēc draudzības ar Kristu.LI 217.1

    Princips vienmēr ir nepielūdzams. Neviens cilvēks nevar būt sekmīgs Dieva darbā, ja viņš tam nenododas ar visu sirdi un Kristus atzīšanas pārākuma dēļ visas lietas neuzskata par zaudējumu. Neviens cilvēks, kas izsaka kādus iebildumus, nevar būt Kristus māceklis un vēl mazāk — Kristus darbabiedrs. Kad cilvēki novērtēs lielo pestīšanas darbu, tad pašuzupurēšanās, kas redzama Kristus dzīvē, kļūs redzama arī viņu dzīvē. Tie priecāsies, ka var sekot Viņam visur, lai arī kur Viņš tos vestu.LI 217.2

    Mateja aicināšana par mācekli izraisīja lielu sašutumu. Tas, ka reliģijas skolotājs par savu sekotāju varēja izvēlēties muitnieku, šķita noziegums pret reliģiskajām, sociālajām un nacionālajām prasībām. Uzkurinādami tautā aizspriedumus, farizeji cerēja tās jūtu izvirdumus vērst pret Jēzu.LI 217.3

    Muitnieku vidū bija radusies plaša interese. Viņu sirdis pievilkta dievišķais Skolotājs. Priecīgs par jaunajiem mācekļa pienākumiem, Matejs ilgojās pie Jēzus atvest arī savus agrākos biedrus. Tādēļ viņš savā namā rīkoja mielastu un saaicināja radus un draugus. Tur bija ne tikai muitnieki, bet arī daudzi citi ļaudis ar apšaubāmu reputāciju, no kuriem vairījās viņu piesardzīgākie, kārtīgākie kaimiņi.LI 217.4

    Mielasts tika sarīkots par godu Jēzum, un Viņš nevilcinājās pieņemt parādīto laipnību. Viņš ļoti labi zināja, ka tas aizvainos farizeju šķiru un Viņu kompromitēs tautas acīs. Bet politiski apsvērumi nespēja ietekmēt Jēzus rīcību. Ārišķīgam godam Viņa acīs nebija nekādas vērtības. Pēc dzīvības ūdens slāpstošas dvēseles vienmēr aizkustināja Viņa sirdi.LI 217.5

    Kā goda viesis Jēzus sēdēja pie muitnieku galda, ar savu līdzjūtību un draudzīgo laipnību rādīdams, ka ciena cilvēci, un arī ļaudis ilgojās kļūt Viņa uzticības cienīgi. Viņu iztvīkušajās sirdīs Jēzus vārdi krita ar svētīgu, dzīvību radošu spēku. Šie sabiedrības izstumtie saņēma jaunus impulsus un iespēju dzīvot jaunu dzīvi.LI 217.6

    Tādās sanāksmēs kā šī Pestītāja mācība ietekmēja vairākas dvēseles, kas Jēzu apliecināja tikai pēc Viņa atgriešanās Debesīs. Kad tika izliets Svētais Gars un vienā dienā atgriezās trīs tūkstoši, tad starp tiem bija daudzi, kas patiesību pirmo reizi dzirdēja pie muitnieku galda, un daži no viņiem kļuva par Evaņģēlija sludinātājiem. Matejam Jēzus paraugs mielasta laikā bija paliekoša mācība. Nicinātais muitnieks kļuva par vienu no visuzticamākajiem evaņģēlistiem, visā kalpošanā cieši sekodams sava Meistara pēdās.LI 218.1

    Uzzinājuši par Jēzus piedalīšanos Mateja mielastā, rabīni izmantoja šo izdevību, lai Viņu apsūdzētu. Šoreiz tie griezās pie mācekļiem, modinot viņos aizspriedumus un cerot tos atsvešināt no Skolotāja. Viņu taktika bija šāda: tie Kristu apsūdzēja mācekļiem un mācekļus Kristum, asās uzbrukuma bultas mērķēdami tur, kur tās vissāpīgāk varētu ievainot. Tas ir tieši tas veids, kādā sātans ir darbojies kopš nemiera Debesīs; un viņa gars vada visus, kas mēģina izraisīt nevienprātību un atsvešināšanos.LI 218.2

    “Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” jautāja skaudīgie rakstu mācītāji.LI 218.3

    Jēzus negaidīja, lai uz šo apsūdzību atbildētu mācekļi, bet atbildēja pats: “Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem. Bet jūs ejiet un mācieties, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” Farizeji paziņoja, ka viņi ir garīgi veseli, un tāpēc tiem ārsta nevajag, kamēr muitniekus un pagānus tie uzskatīja par smagi slimiem ar dažādām dvēseles kaitēm. Vai tad Ārsta pienākums nebija iet pie tās ļaužu šķiras, kurai visvairāk vajadzīga palīdzība?LI 218.4

    Lai gan farizeji bija tik augstās domās par sevi, tie bija sliktākā stāvoklī nekā tie, kurus viņi nicināja. Muitnieki nebija tik liekulīgi un pašapmierināti, tādēļ patiesības gaisma tos spēja ietekmēt vairāk. Rakstu mācītājiem Jēzus sacīja: “Ejiet un mācieties, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris”, ar to uzsvērdams, ka, nosaukdami sevi par Dieva Vārda izskaidrotājiem, tie nemaz neizprata šo Rakstu būtību.LI 218.5

    Tā farizeji tika uz brīdi apklusināti, bet savā ienaidā viņi kļuva vēl apņēmīgāki. Tagad tie sameklēja Jāņa Kristītāja mācekļus, mēģinot tos sakūdīt pret Pestītāju. Šie farizeji nekad nebija atzinuši Jāņa Kristītāja misiju. Ar izsmieklu tie norādīja uz viņa askētisko dzīvi, vienkāršajiem ieradumiem un rupjajām drēbēm, pasludinot viņu par fanātiķi. Kad Jānis norāja šo cilvēku liekulību, tie pretojās viņa vārdiem, cenzdamies izraisīt tautā ienaidu. Dieva Gars gan darbojās šo smējēju sirdīs, pārliecinādams tos par grēku, bet tie atmeta Dieva padomu un paziņoja, ka Jānis ir velna apsēsts.LI 218.6

    Tagad, kad nāca Jēzus, nevairīdamies no ļaudīm un ēzdams pie viņu galdiem, tie savukārt pārmeta Viņam nesātību un vīna dzeršanu. Bet vainīgie bija tieši apsūdzības cēlāji. Kā sātans parāda nelabvēlīgā gaismā Dievu, piedēvēdams Viņam sava rakstura īpašības, tāpat šie ļaunie cilvēki ar viltu nepareizi attēloja Kunga vēstnešus.LI 219.1

    Farizeji neņēma vērā, ka Jēzus ēda kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, lai nestu Debesu gaismu tiem, kas vēl atradās tumsībā. Tie negribēja atzīt, ka katrs dievišķā Skolotāja iesētais vārds ir dzīva sēkla, kas uzdīgs un nesīs augļus Dievam par godu. Tie bija apņēmušies gaismu nepieņemt, un, kaut gan savā laikā viņi pretojās Jāņa Kristītāja misijai, tagad ar glaimiem tie bija gatavi meklēt viņa mācekļu draudzību, cerēdami nodrošināties ar līdzdalībniekiem cīņā pret Jēzu. Atgādinot starpību starp Jāņa Kristītāja skarbo pašaizliedzīgo dievbijību un Jēzus rīcību, dzīrojot ar muitniekiem un grēciniekiem, tie uzsvēra, ka Jēzus iznīcina senās tradīcijas.LI 219.2

    Jāņa mācekļiem tajā laikā bija lielas bēdas. Tad tie vēl nebija griezušies pie Jēzus ar Jāņa vēsti. Viņu mīļotais skolotājs atradās cietumā, un tie savas dienas pavadīja skumjās. Bet Jēzus nedarīja neko, lai viņu atbrīvotu, un pat likās, cēla neslavu Jāņa mācībai. Ja Jānis bija Dieva sūtīts, kāpēc tad Jēzus un Viņa mācekļi gāja pa tik atšķirīgu ceļu?LI 219.3

    Jāņa mācekļiem nebija skaidras izpratnes par Jēzus darbu; tie domāja, ka farizeju apsūdzībām tiešām varētu būt kāds pamats. Tie arī paši ievēroja daudzus rabīnu izdotos likumus un pat cerēja gūt taisnošanu, pildot bauslību. Kā labu darbu, ar ko nopelna taisnību, jūdi uzskatīja gavēšanu, un visstingrākie no tiem gavēja divas dienas nedēļā. Farizeji un Jāņa mācekļi pašlaik gavēja, kad viņi nāca pie Jēzus ar jautājumu: “Kāpēc mēs un farizeji gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?”LI 219.4

    Jēzus tiem atbildēja ļoti smalkjūtīgi. Viņš nemēģināja labot viņu maldīgo uztveri par gavēšanu, bet tikai izskaidroja savu misiju, lietodams to pašu ainojumu, ko pats Jānis Kristītājs bija lietojis, liecinādams par Viņu. Jānis bija sacījis: “Kam pieder līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās Viņa vārdos, no sirds priecājas par līgavaiņa balsi. Šis mans prieks nu ir piepildījies.” (Jāņa 3:29) Jāņa mācekļi nevarēja neatcerēties šos sava skolotāja vārdus, kad, turpinot sarunu, Jēzus tagad atgādināja šo ainojumu, sacīdams: “Kāzu ļaudis jūs nevarat piespiest gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem.”LI 219.5

    Debesu Valdnieks bija nācis pie saviem ļaudīm. Pasaulei tika pasniegta vislielākā Dieva dāvana. Lai līksmojas nabagi, jo Kristus nāca tos darīt par savas valstības mantiniekiem! Lai priecājas bagātie, jo Viņš tos mācīs, kā nodrošināt mūžīgās vērtības! Prieks neskolotiem, jo Viņš tos darīs gudrus pestīšanā! Prieks izglītotiem, jo Viņš tiem atvērs dziļākos noslēpumus, kādus tie nekad nav aptvēruši! Kristus misija cilvēcei atklās patiesības, kas bija apslēptas no pasaules radīšanas.LI 220.1

    Jānis Kristītājs ļoti priecājās, ieraugot Pestītāju. Bet mācekļiem bija daudz vairāk iemeslu priecāties, jo tiem tika piešķirta iespēja būt kopā un sarunāties ar Debesu Majestāti. Tiem tagad nebija laika sērot un gavēt. Tiem savas sirdis vajadzēja atvērt Viņa godības gaismai, lai pēc tam varētu apgaismot tos, kas mīt tumsībā un nāves ēnā.LI 220.2

    Kristus vārdi radīja krāšņu priekšstatu, bet pāri tam tomēr gūlās tumšas ēnas, kuras spēja saskatīt vienīgi Viņa paša acis. “Bet nāks dienas,” Viņš sacīja, “kad līgavainis tiem būs atņemts, tanīs dienās tie gavēs.” Kad mācekļi redzēs, ka Viņu Kungs ir nodots un piesists krustā, tie sēros un gavēs. Savos pēdējos augšistabā runātajos vārdos Jēzus paziņoja: “Mazu brīdi, un jūs Mani vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: Jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā.” (Jāņa 16:19,20)LI 220.3

    Kad Viņš iznāks no kapa, mācekļu bēdas pārvērtīsies priekā. Pēc pacelšanās Debesīs Jēzus vairs personīgi nebūs pie tiem, bet tādēļ Viņa sekotājiem nevajadzēs sērot, jo, pateicoties Aizstāvim (Svētajam Garam), Viņš tomēr būs ar tiem. Sātans gribētu, lai tie sērotu un radītu iespaidu, ka ir maldījušies un ļoti vīlušies, bet mācekļiem ticībā jāraugās uz svētnīcu augstībā, kur Jēzus kalpo viņu labā; tiem jāatver savas sirdis Svētajam Garam, Viņa pārstāvim, un jāpriecājas Viņa klātbūtnes gaismā. Tomēr pienāks kārdināšanu un pārbaudījumu dienas, kad tiem būs nesaskaņas ar šīs pasaules valdniekiem un tumsības valsts vadoņiem, kad Kristus personīgi nebūs pie viņiem un tiem šķitīs, ka tie ir atstāti bez Aizstāvja, un tad būs daudz piemērotu brīžu gavēšanai. Farizeji mēģināja izcelties ar stingru formu ievērošanu, bet viņu sirdis pildīja skaudība un nesaskaņas. “Padomājiet vēl:”, saka Svētie Raksti, “jūs gavējat, lai būtu nesa-skaņas un nevienprātības un lai rupji varētu laist darbā dūres; jūs negavējat tā, ka jūsu balss būtu dzirdama Debesu augstumos. Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēž pelnos, — vai to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas tam Kungam patīk?” (Jes. 58:4,5)LI 220.4

    Patiesa gavēšana nav tikai formāla kalpošana. Svētie Raksti par Dieva paredzēto gavēni saka: “Kad atraisa kalpības jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu,” vai arī “kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli.”(Jes. 58:6,10) Tikai tā atklājas Kristus darba īstā būtība un raksturs. Ar savu dzīvi Viņš upurēja pats sevi, lai glābtu pasauli. Vai gavēdams kārdināšanās tuksnesī, vai ēzdams ar muitniekiem Mateja mielastā, Viņš savu dzīvību nodeva pazudušo dēļ. Ne veltīgi sērojot, ne ārēji redzamā miesas pazemošanā vai daudzās un dažādās ceremonijās izpaužas patiesais dievbijības gars, bet to atklāj sava es pakļaušana labprātīgā kalpošanā Dievam un cilvēkiem.LI 221.1

    Turpinādams atbildēt Jāņa mācekļiem, Jēzus izmantoja salīdzinājumu, sacīdams: “Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz veca apģērba, citādi viņš tikai sagraizīs jauno un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam.” Jāņa Kristītāja vēsti nebija iespējams saaust kopā ar tradīcijām un māņticību. Mēģinājums sajaukt farizeju liekulību ar Jāņa dievbijību plaisu to starpā padarītu tikai vēl redzamāku.LI 221.2

    Arī Kristus mācītos principus nebija iespējams savienot ar fari- zejiskuma formām. Jēzus nenāca izlīdzināt Jāņa mācību radīto plaisu. Atšķirību starp veco un jauno Viņš padarīja tikai vēl noteiktāku. To Viņš uzsvēra, sacīdams: “Neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos; citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā.” Ādas trauki, kurus izlietoja jauna vīna uz- glabāšanai, pēc kāda laika kļuva sausi un viegli plīstoši un šim uzdevumam vairs nederēja. Ar šo pazīstamo piemēru Jēzus attēloja jūdu vadoņu stāvokli. Priesteri, rakstu mācītāji un vadītāji bija sastinguši ceremoniju un tradīciju rutīnā. Viņu sirdis bija kļuvušas šauras kā sakaltušie ādas vīna trauki, kuriem Jēzus tos pielīdzināja. Kamēr tie palika apmierināti ar bauslības darbu reliģiju, tie nevarēja būt dzīvās Debesu patiesības glabātāji. Tie iedomājās, ka viņu pašu taisnība ir pietiekama un neilgojās, lai viņu reliģijā tiktu ienests kāds jauns elements. Dieva labo gribu pret cilvēkiem tie nepieņēma kā kaut ko ārpus sevis esošu. Tie to saistīja ar saviem nopelniem, ar saviem labajiem darbiem. Ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli, nevarēja rast saskaņu ar farizeju reliģiju, kas sastāvēja no ceremonijām un cilvēku pavēlēm. Pūles apvienot Jēzus mācības ar pastāvošo reliģiju būtu veltīgas. Dieva dzīvā patiesība, līdzīgi rūgstošam vīnam, saplēstu farizejisko tradīciju vecos, izdilušos traukus.LI 221.3

    Farizeji sevi uzskatīja par pārāk gudriem, lai tiem būtu nepieciešamas pamācības, par pārāk taisniem, lai ilgotos pēc pestīšanas un par pārāk godājamiem, lai tiem vajadzētu to godu, kas nāk no Kristus. Pestītājs novērsās no viņiem un gāja meklēt citus, kas pieņemtu Debesu vēsti. Neizglītotajos zvejniekos, muitniekā, kuru satika tirgus laukumā, samarietē un vienkāršajā tautā, kas ar prieku klausījās Viņa vārdos, Jēzus savam jaunajam vīnam atrada jaunus traukus. Evaņģēlija darbā izmantojamais spēks būs tās dvēseles, kas priecīgi pieņem Dieva sūtīto gaismu. Tie kļūs par Viņa starpniekiem patiesības atziņu izplatīšanā. Ja Kristus žēlastībā Viņa ļaudis grib kļūt par jauniem traukiem, tad Viņš tos pildīs ar jaunu vīnu.LI 222.1

    Lai gan attēlota ar jaunu vīnu, Kristus sludinātā vēsts nebija jauna mācība, bet atklāsme no tās, kas tika mācīta jau no iesākuma. Bet farizeju uztverē Dieva patiesība bija zaudējusi savu pirmatnējo nozīmīgumu un skaistumu. Tiem Kristus mācība bija jauna gandrīz jebkurā aspektā un tāpēc šķita sveša un neatzīstama.LI 222.2

    Jēzus atklāja arī viltus mācības spējas iznīcināt izpratni par patiesību un ilgas pēc tās. “Neviens,” Viņš sacīja, “kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: vecais ir labāks.” Visas kādreiz pasaulei ar sentēvu un praviešu starpniecību dotās atziņas Kristus vārdos atmirdzēja jaunā skaistumā. Bet rakstu mācītāji un farizeji nejuta slāpes pēc jaunā vīna. Iekams tie nebija atbrīvojušies no vecajām tradīcijām, ieražām un paradumiem, to prātos un sirdīs Kristus mācībām nebija vietas. Tie palika uzticīgi nedzīvajai formai un novērsās no dzīvās patiesības un Dieva spēka.LI 222.3

    Tieši tas atnesa postu jūdiem un kļūs par pamatu daudzu dvēseļu bojāejai arī mūsu dienās. Tūkstoši izdara to pašu kļūdu, ko izdarīja farizeji, kurus Kristus norāja Mateja mielastā. Negribēdami atsacīties no kādas iemīļotas idejas vai arī atmest kādu iedomu elku, daudzi noraida patiesību, kas nāk no Gaismas Tēva. Tie uzticas sev, paļaujas uz savu gudrību un neaptver savu garīgo nabadzību. Tie apgalvo, ka var tikt pestīti, izdarot kādu svarīgu darbu. Bet redzēdami, ka izredzes ieaust savu es šajā darbā nav iespējams piepildīt, tie atraida sagādāto pestīšanu.LI 223.1

    Bauslības darbu reliģija nekad nevar dvēseli aizvest pie Kristus, jo tā ir reliģija bez mīlestības, bez Kristus. Gavēšana vai lūgšana paštaisnības garā ir negantība Dieva acīs. Svinīga dievkalpošanas sanāksme, reliģisku ceremoniju virkne, ārēja pazemošanās un iespaidīgi upuri liecina, ka šo lietu darītāji sevi uzskata par taisniem, par tādiem, kas pelnījuši Debesis, bet viss tas ir maldi. Mūsu pašu darbi nekad nevar nopirkt pestīšanu.LI 223.2

    Kā bija Kristus dienās, tā tas ir arī tagad; farizeji neapzinās savu garīgo nabadzību. Tiem skan vēsts: “Tu saki, es esmu bagāts bagātīgi, un man nav nekāda trūkuma, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos.” (Atkl. 3:17,18) Ugunī pārbaudītais zelts ir ticība un mīlestība. Bet daudzos tas kļuvis nespodrs un lielais dārgums ir zaudēts. Kristus taisnība tiem ir kā neaizskarts avots, kā drēbes, kuras nevalkā. Tiem tiek sacīts: “Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.” (Atkl. 2:4,5)LI 223.3

    Dievam patīkams upuris ir “satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.” (Ps. 51:19) Pirms kāds cilvēks var uzticēties Jēzum, viņam jākļūst brīvam no sava es. Kad ir atmests es, Kungs cilvēku var darīt par savu radījumu. Jauno vīnu var izturēt jauni trauki. Kristus mīlestība rosinās ticīgos jaunai dzīvei. Cilvēkā, kas uzlūko mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju, atklāsies Kristus raksturs.LI 223.4

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents