Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    68 nodaļa. Ārējā pagalmā

    (Jāņa 12:20-43)LI 508.1

    “Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, bija daži grieķi. Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: “Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!” Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum.”LI 508.2

    Tobrīd izskatījās, ka Kristus darbs ir nežēlīgi izpostīts. Viņš gan bija uzvarējis strīdos ar priesteriem un farizejiem, tomēr bija skaidrs, ka tie Viņu nekad nepieņems par Mesiju. Bija pienākusi galīgā izšķiršanās. Mācekļiem situācija šķita bezcerīga. Bet Kristus tuvojās sava darba piepildījumam. Drīz vajadzēja norisināties lielajam notikumam, kam būs nozīme ne tikai jūdu tautā, bet arī visā pasaulē. Kad Kristus dzirdēja sirsnīgo lūgumu: “Mēs gribam Jēzu redzēt”, kurā atbalsojās alkstošās pasaules kliedziens, Viņa seja kļuva gaiša, un Viņš sacīja: “Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls tiek pagodināts.” Grieķu lūgumā Viņš saskatīja sava lielā upura panākumu ķīlu.LI 508.3

    Šie cilvēki nāca no rietumiem, lai meklētu Pestītāju Viņa dzīves noslēgumā, tāpat kā sākumā bija nākuši gudrie no Austrumiem. Kristus dzimšanas laikā jūdu tauta bija tā aizņemta ar saviem godkārīgajiem plāniem, ka nemaz nezināja par Viņa ierašanos. Tikai gudrie no pagānu zemes atnāca pie silītes ar dāvanām, lai pielūgtu Pestītāju. Tāpat tagad šie grieķi, pārstāvēdami pasaules tautas, ciltis un valodas, nāca, lai sastaptu Jēzu. Līdzīgā veidā Pestītāja krusts saistīs pie sevis visu zemju un laikmetu ļaudis. Tā “daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā.” (Mat. 8:11)LI 508.4

    Grieķi bija dzirdējuši par Kristus triumfālo iejāšanu Jeruzālemē. Daži iedomājās un pat izplatīja ziņas, ka Viņš ir padzinis priesterus un rakstu mācītājus no dievnama un ieņēmis Dāvida troni, lai valdītu kā Israēla ķēniņš. Grieķi gribēja zināt patiesību par Viņa sūtību, tādēļ vaicāja: “Mēs gribam Jēzu redzēt.” Viņu vēlēšanās piepildījās. Kad Jēzum pateica šo lūgumu, Viņš atradās tajā tempļa daļā, kurā drīkstēja ieiet vienīgi jūdi, bet Viņš iznāca pie grieķiem ārējā pagalmā un sarunājās ar viņiem.LI 508.5

    Bija pienākusi Kristus pagodināšanas stunda. Viņš jau stāvēja krusta ēnā, un grieķu lūgums liecināja, ka upuris, kuru Viņš gatavojās pienest, atvedīs pie Dieva daudz dēlu un meitu. Jēzus zināja, ka grieķi drīz Viņu ieraudzīs tādā stāvoklī, kāds tiem pat sapņos nebija rādījies. Tie redzēs, ka Viņš tiek pielīdzināts laupītājam un slepkavam Barabam, kuru izvēlēsies atbrīvošanai Dieva Dēla vietā. Tie dzirdēs, ka priesteru un rakstu mācītāju sakūdītā tauta izkliedz šo prasību. Uz jautājumu: “Ko tad es lai daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” skanēs atbilde: “Sit Viņu krustā!” (Mat. 27:22) Pienesdams salīdzinošo upuri par cilvēku grēkiem, Kristus zināja, ka Viņa valstība kļūs pilnīga un aptvers visu pasauli. Viņš darbosies kā Atjaunotājs, un Viņa Gars uzvarēs. Uz mirkli Viņš ieskatījās nākotnē un dzirdēja balsis visās pasaules daļās sludinām: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29) Šajos svešiniekos Viņš redzēja garantiju lielajai pļaujai, kad šķīrējsiena starp jūdiem un pagāniem būs noārdīta un visas tautas, ciltis un valodas dzirdēs pestīšanas vēsti. Priekšnojautas par to, kā arī Viņa cerību piepildījums izteikts vārdos: “Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts.” Bet veidu, kādā jānotiek pagodināšanai, Kristus nekad nav aizmirsis. Pēc Viņa drīzās nāves tiks sapulcinātas pagānu tautas. Pasaule var tikt atpestīta tikai caur Viņa nāvi. Kā kviešu graudam Cilvēka Dēlam ir jātiek iemestam zemē, jāmirst, jātiek apraktam un atkal jākļūst dzīvam.LI 509.1

    Lai mācekļi spētu saprast, Kristus savu nākotni ilustrēja ar dabas norisēm. Viņa misijas panākumi bija sasniedzami tikai caur nāvi. “Patiesi, patiesi Es jums saku,” Viņš uzsvēra, “ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” Kad kviešu grauds iekrīt zemē un mirst, tas uzdīgst un nes augļus. Tādā veidā Kristus ar savu nāvi iegūst augļus Dieva valstībai. Saskaņā ar augu valsts likumiem, Viņa nāves rezultāts ir dzīvība.LI 509.2

    Zemkopjiem, kas apstrādā zemi, šī līdzība ir labi saprotama. Gadu no gada cilvēks savu graudu krājumu saglabā, šķietami aizsviezdams prom tā labāko daļu, kas uz laiku jānoglabā tīrumā Kunga apsardzībā. Tad parādīsies stiebrs, vārpa un vēlāk arī graudi vārpā. Bet šī attīstība nevar notikt, ja grauds netiek noslēpts, aprakts un šķietami zaudēts.LI 509.3

    Zemē apraktā sēkla nes graudus, kas savukārt atkal tiek iesēti. Tā vairojas raža. Arī Kristus nāve pie Golgātas krusta nesīs augļus mūžīgai dzīvībai. Pārdomas par šo upuri būs godība tiem, kas kā upura augļi dzīvos mūžīgi.LI 510.1

    Tas kviešu grauds, kas dzīvību patur pats sev, nevar nest augļus. Tas paliek viens. Ja Kristus to būtu gribējis, Viņš varētu sevi pasargāt no nāves, bet, to darot, Viņš paliktu viens. Viņš nevarētu Dievam pievest ne dēlus, ne meitas. Tikai, ziedodams savu dzīvību, Pestītājs varēja dot dzīvību cilvēcei. Tikai, iekrītot zemē, lai nomirtu, Viņš varēja kļūt par sēklu tā neskaitāmā pulka milzīgajai pļaujai, kas no katras tautas, cilts un valodas tiks izglābti Dievam.LI 510.2

    Ar šo patiesību Kristus saista pašuzupurēšanās mācību, kas jāmācās visiem: “Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvei.” Visiem, kas kā Kristus darbinieki grib nest augļus, vispirms ir jāiekrīt zemē un jāmirst. Viņu dzīvei jātiek iemestai pasaules vajadzību vagā. Patmīlībai un savtībai ir jāpazūd. Pašuzupurēšanās likums ir pašsaglabāšanās likums. Zemkopis graudus saglabā, tos izsējot. Tāpat tas ir arī cilvēka dzīvē. Dzīvot nozīmē dot. Dzīve, kas tiks izglābta, ir tāda dzīve, kas tiek labprātīgi atdota kalpošanai Dievam un cilvēkiem. Tie, kas Kristus dēļ upurē savu dzīvi šinī pasaulē, to paturēs mūžībā.LI 510.3

    Savām vajadzībām patērētā dzīve līdzinās graudam, ko apēd. Tas pazūd, nevis vairojas. Cilvēks var sakrāt daudzko tikai sev, viņš var dzīvot, domāt un iecerēt sev, tomēr dzīve paiet, un viņam nekā nav. Kalpošana sev ir sevis iznīcināšana.LI 510.4

    “Ja kāds Man grib kalpot,” sacīja Jēzus, “tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.” Visi, kas ar Jēzu nesuši upura krustu, dalīsies ar Pestītāju Viņa godībā. Kristus prieks pazemojumos un ciešanās bija tas, ka mācekļi tiks pagodināti kopā ar Viņu. Tie būs Viņa pašuzupurēšanās augļi. Kristus rakstura un Gara izpausme tajos ir Viņa atalgojums un būs prieks visā mūžībā. Šajā priekā tie dalīsies ar Viņu, jo viņu pūliņu un upuru augļi būs redzami citu cilvēku sirdīs un dzīvē. Tie ir Kristus darbabiedri, un Tēvs tos pagodinās tāpat, kā Viņš pagodina savu Dēlu.LI 510.5

    Grieķu domas par nejūdu tautu sapulcināšanu atgādināja Jēzum visu Viņa misiju. Viņa skatam garām slīdēja pestīšanas darbs no tā brīža, kad šis plāns Debesīs tika izstrādāts, līdz pat nāvei, kas tagad jau bija tik tuvu. Šķita, ka Dieva Dēlu apņēma noslēpumains mākonis, kura tumsu izjuta visi Viņa tuvumā esošie. Jēzus sēdēja, nogrimis pārdomās. Beidzot klusumu pārtrauca Viņa skumjā balss: “Tagad Mana dvēsele ir satriekta; ko lai Es saku? Tēvs, izpestī Mani no šās stundas?” Kristus jau priekšlaikus dzēra rūgto kausu. Viņa cilvēciskajai dabai lika sarauties doma par atmešanas stundu, kad liksies, ka Viņu būs atstājis pat Dievs, kad visi Viņu uzskatīs par sodītu un Dieva sasistu. Viņam lika sarauties tas, ka notiekošo redzēs visi, tas, ka pret Viņu izturēsies kā pret visļaunāko noziedznieku, un tas, ka Viņu gaida apkaunojoša un negoda pilna nāve. Priekšnojauta par cīņu ar tumsības spēkiem, apziņa par šausmīgo cilvēces grēku nastu un Dieva dusmas grēka dēļ lika Jēzus garam justies nespēcīgam, un Viņa seju pārklāja nāves bālums.LI 510.6

    Tad dievišķā spēkā Viņš padevās Tēva prātam. “Bet tāpēc jau,” Viņš sacīja, “šai stundā esmu nācis.” “Tēvs, pagodini savu vārdu!” Vienīgi ar Jēzus Kristus nāvi varēja satriekt sātana valstību. Tikai tā varēja atbrīvot cilvēku un pagodināt Dievu. Jēzus piekrita ciešanām, Viņš piekrita upurim. Debesu Valdnieks bija ar mieru ciest kā Grēku Nesējs. Viņš sacīja: “Tēvs, pagodini savu vārdu!” Kad Kristus izteica šos vārdus, nāca atbilde no padebeša, kas atradās virs Viņa galvas: “Es Viņu esmu pagodinājis un atkal Viņu pagodināšu!” Visa Kristus dzīve no silītes līdz tam brīdim, kad šie vārdi atskanēja, bija pagodinājusi Dievu, un arī gaidāmajā pārbaudījumā Viņa dievišķi cilvēciskajām ciešanām tiešām bija jāpagodina Tēva vārds.LI 511.1

    Atskanot balsij, no padebeša izšāvās gaisma un apņēma Kristu, it kā Mūžīgā Spēka rokas apskautu Viņu līdzīgi ugunīgai sienai. Izbailēs un pārsteigumā ļaudis vēroja šo skatu. Neviens neuzdrošinājās runāt. Klusu ciešot un ar aizturētu elpu tie visi stāvēja, skatus pievērsuši Jēzum. Kad Tēva liecība bija izskanējusi, mākonis pacēlās un izklīda debesīs. Uz laiku bija beigusies redzamā saikne starp Tēvu un Dēlu.LI 511.2

    “Tad ļaudis, kas tur stāvēja un to bija dzirdējuši, sprieda, ka pērkons ir rūcis, bet citi sacīja: “Eņģelis ar Viņu ir runājis.” ” Bet grieķi, kas pēc Viņa bija vaicājuši, redzēja padebesi, dzirdēja balsi, saprata tās nozīmi un tiešām atzina Kristu; tiem Viņš bija atklāts kā Dieva Sūtītais.LI 511.3

    Dieva balss bija dzirdama Jēzus kristību brīdī, Viņa atklātās darbības sākumā un vēlreiz Apskaidrošanas kalnā. Tagad, kalpošanas darba nobeigumā, tā skanēja trešo reizi, sevišķos apstākļos un lielāka ļaužu pulka klātbūtnē. Jēzus tikko bija izteicis visnopietnāko patiesību par jūdu stāvokli. Viņš bija izteicis savu pēdējo aicinājumu un pasludinājis viņu likteni. Dievs vēlreiz uzlika zīmogu sava Dēla sūtībai; Dievs atzina To, ko Israēls noraidīja: “Nevis Manis dēļ šī balss skanējusi,” sacīja Jēzus, “bet jūsu dēļ.” Tas bija galīgais Viņa sūtības pierādījums, zīme no Tēva, ka Jēzus runāja patiesību un bija Dieva Dēls.LI 511.4

    “Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda,” turpināja Kristus, ” “šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā. Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” Bet to Viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē Viņam bija mirt.” Tā ir pasaules krīze. Ja Es kļūšu par grēku salīdzinātāju, pasaule tiks apgaismota. Tiks lauzta sātana vara pār cilvēku dvēselēm. Cilvēcē tiks atjaunota izpostītā Dieva līdzība, un ticīgo svēto cilts beidzot iemantos Debesu mājas. Tāds būs Kristus nāves nopelns. Pestītājs nogrimst pārdomās par Viņam parādīto triumfa ainu. Arī krustu — smago, kaunpilno krustu — ar visām tā šausmām Viņš redz atmirdzam godībā.LI 512.1

    Bet cilvēces pestīšanas darbs nav vienīgais, ko paveic krusts. Tas atklāj Dieva mīlestību visam plašajam Visumam. Šīs pasaules valdnieks tiek izdzīts ārā. Ir atspēkotas sātana apsūdzības pret Dievu. Viņa pārmetumi pret Debesīm ir izkliedēti uz mūžīgiem laikiem. Pestītājs velk pie sevis gan eņģeļus, gan cilvēkus. Viņš ir teicis: “Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.”LI 512.2

    Kristum runājot šos vārdus, ap Viņu bija daudz ļaužu, un kāds sacīja: “Mēs bauslībā esam mācījušies, ka Kristus paliek uz mūžu mūžiem; kā tad Tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?” Tad Jēzus viņiem sacīja: “Vēl mazu brīdi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem. Jo, kas tumsā staigā, nezina, kurp viņš iet. Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bērniem!”LI 512.3

    “Bet, lai gan Viņš tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja Viņam.” Kādreiz tie Pestītājam bija jautājuši: “Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs, to redzēdami, Tev ticam?” (Jāņa 6:30) Bija dotas neskaitāmas zīmes, bet tie bija aizvēruši savas acis un apcietinājuši savas sirdis. Tagad, kad Tēvs pats runāja un vairs nevarēja prasīt vēl kādu zīmi, tie tāpat atteicās ticēt.LI 512.4

    “Tomēr arī daudzi valdības vīri bija sākuši Viņam ticēt, bet farizeju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, lai tos neizslēgtu no draudzes.” Gods cilvēku priekšā tiem nozīmēja vairāk nekā Dieva at-zinība. Lai izsargātos no pārmetumiem un nievām, tie aizliedza Kristu un atraidīja mūžīgās dzīvības piedāvājumu. Cik daudzi visos turpmākajos gadsimtos izturējušies tieši tāpat! Uz visiem tiem attiecas Pestītāja brīdinājuma vārdi: “Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs.” “Kas Mani nievā,” sacīja Jēzus, “un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.” (Jāņa 12:48)LI 513.1

    Vai tiem, kas nezina savu piemeklējumu laiku! Lēni un ar nožēlu Kristus uz visiem laikiem atstāja tempļa pagalmus.LI 513.2

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents