15 nodaļa. Kāzas Kānā

(Jāņa 2:1-11)LI 106.1

Savu atklāto kalpošanu Jēzus neuzsāka ar kādu varenu darbu Sinedrija priekšā Jeruzālemē. Viņš savu spēku vispirms parādīja mazā Galilejas pilsētiņā mājas sanāksmē, vairojot prieku kāzu mielastā. Tā Kristus atklāja līdzjūtību cilvēkiem un savu sirsnīgo vēlēšanos kalpot viņu laimei. Kārdināšanās tuksnesī Viņš pats dzēra ciešanu kausu, bet tagad iznāca atklātībā, lai sniegtu ļaudīm svētību kausu, un ar savu klātbūtni iesvētīja cilvēku radniecības saites.LI 106.2

No Jordānas Jēzus atgriezās Galilejā. Tur Kānā, mazā ciematā, netālu no Nācaretes, vajadzēja notikt kāzām. Līgavainis un līgava bija Jāzepa un Marijas radi. Zinādams par šiem ģimenes svētkiem, Jēzus devās uz Kānu, un tur Viņu kopā ar mācekļiem ielūdza kāzās.LI 106.3

Te Viņš atkal satika savu māti, no kuras kādu laiku bija šķirts. Marija bija dzirdējusi par atklāsmi pie Jordānas Viņa kristību brīdī. Šīs ziņas nonāca līdz Nācaretei un no jauna atsauca atmiņā pārdomas, kas tik daudzus gadus glabājās viņas sirdī. Kā visu Israēla tautu, tā arī Mariju dziļi satrauca Jāņa Kristītāja vēsts. Viņai vēl spilgtā atmiņā glabājās pravietojums, kas tika sniegts, Jānim piedzimstot. Tagad viņa attiecības ar Jēzu mātes cerības iekvēlināja no jauna. Mariju bija sasniegušas arī ziņas par Jēzus noslēpumaino aiziešanu tuksnesī, un viņu māca ļaunas nojautas.LI 106.4

No tās dienas, kad Nācaretes būdiņā viņa dzirdēja eņģeļa vēstījumu, Marija augstu vērtēja katru pierādījumu, ka Jēzus ir Mesija. Viņa patīkamā, nesavtīgā dzīve liecināja, ka Viņš nevar būt neviens cits kā Dieva Sūtītais. Bet mātei uzmācās arī šaubas un vilšanās, un tā pastāvīgi ilgojās pēc brīža, kad tiktu atklāta Viņa godība. Nāve to jau bija šķīrusi no Jāzepa, kurš līdz ar viņu bija Jēzus piedzimšanas noslēpuma līdzzinātājs. Tagad vairs nebija neviena, kam Marija varētu uzticēt savas cerības un bailes. Pēdējie divi mēneši bija ļoti skumji. Viņa bija šķirta no Jēzus, kura līdzjūtībā bija atradusi mierinājumu. Marija domās kavējās pie Sīmaņa vārdiem: “Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies.” (Lūk. 2:35) Viņa atcerējās trīs izbaiļu pilnās dienas, kad domāja, ka Jēzus ir zudis uz visiem laikiem, un tagad ar bažām gaidīja Viņa atgriešanos.LI 106.5

Savu laipno un apzinīgo dēlu viņa atkal sastapa kāzās. Tomēr Viņš vairs nebija tas pats. Viņa seja bija pārvērtusies. Tajā bija redzamas tuksnesī izcīnītās cīņas pēdas un jauna spēka un cēluma izteiksme, kas liecināja par Viņa Debesu sūtību. Pie Jēzus bija pulciņš jaunu vīru, kas uz Viņu raudzījās ar godbijību, un sauca par Mācītāju. Tie Marijai pastāstīja, ko bija redzējuši un dzirdējuši kristību vietā un citur, un savu ziņojumu nobeidza ar vārdiem: “Mēs esam atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši.” (Jāņa 1:45)LI 107.1

Kad sapulcējās viesi, šķita, ka daudzus no viņiem nodarbina kāda sevišķi svarīga lieta. Visos kāzu dalībniekos bija jūtams apvaldīts satraukums. Mazos pulciņos tie dedzīgi, bet paklusu kaut ko pārrunāja, un uz Marijas Dēlu vērsās izbrīna pilni skati. Kad Marija dzirdēja mācekļu liecību par Jēzu, viņu saviļņoja pārliecība, ka tik ilgi lolotās cerības nav bijušas veltīgas. Tomēr viņai vajadzēja būt vairāk nekā cilvēkam, lai šis svētais prieks nesajauktos ar mīlošas mātes lepnumu. Redzēdama tik daudzus skatāmies uz Jēzu, Marija ilgojās, kaut Viņš visiem kāzu viesiem parādītu, ka tiešām ir Dieva Izredzētais. Viņa cerēja, ka Jēzum radīsies izdevība kāzu viesu priekšā izdarīt kādu brīnumu.LI 107.2

Tanī laikā bija parasts, ka kāzu svinības turpinājās vairākas dienas. Šoreiz pirms mielasta beigām izrādījās, ka ir izsīcis vīna krājums. Šis atklājums izsauca lielu apjukumu un nožēlu. Svētku gadījumos ar vīnu neskopojās, un tā trūkums liktu domāt par viesmīlības trūkumu. Kā jaunlaulāto radiniece Marija palīdzēja mielasta sagatavošanā, un tagad viņa griezās pie Jēzus, sacīdama: “Tiem nav vīna.” Šie vārdi deva mājienu, lai Viņš šajā vajadzībā palīdzētu, bet Jēzus atbildēja: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.”LI 107.3

Šī atbilde, kas mums šķiet asa un strupa, patiesībā neizteica ne vēsumu, ne nepieklājību. Pestītāja uzrunas veids mātei saskanēja ar austrumu tautu ieradumu. To lietoja, uzrunājot personas, kurām gribēja parādīt cieņu. Katra Kristus rīcība zemes dzīves laikā bija saskaņā ar Viņa paša doto bausli: “Godā savu tēvu un savu māti (..).” (2. Moz. 20:12) Šos vārdus Jēzus lietoja arī pie krusta, pēdējo reizi laipni uzrunādams māti un nododams to sava mīļākā mācekļa aprūpē. Gan kāzu svinībās, gan pie krusta mīlestība, kas izpaudās balss tonī, skatienā un rīcībā, Viņa vārdus padarīja ne-pārprotamus.LI 107.4

Kad Kristum, zēna gados apmeklējot dievnamu, atklājās Viņa dzīves uzdevuma noslēpums, Viņš Marijai sacīja: “(..) Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Mana Tēva lietās?” (Lūk. 2:49) Šie vārdi uzdeva pamattoni visai Viņa dzīvei un darbam. Kristus it visu pakļāva lielajam atpestīšanas nodomam, kuru piepildīt Viņš bija nācis pasaulē. Tagad Viņš šo mācību atkārtoja. Marija bija jāpasargā no iespējama uzskata, ka radniecība ar Jēzu tai dod sevišķas tiesības uz Viņu un zināmas pilnvaras vadīt Viņa darbu. Trīsdesmit gadus Jēzus tai bija bijis mīļš un paklausīgs dēls un Viņa mīlestība nebija mainījusies, bet tagad Viņam vajadzēja uzsākt sava Tēva darbu. Jēzu kā Visaugstākā Dēlu un pasaules Pestītāju no Viņa misijas nedrīkstēja atturēt šīs zemes saites; tās nedrīkstēja ietekmēt Viņa rīcību. Viņam jābūt brīvam, lai darītu Dieva prātu. Tā ir mācība arī mums. Dieva prasības stāv augstāk pat par cilvēku radniecības saitēm. Šīs zemes vilinājumiem nevajadzētu mūsu kājas novērst no takas, pa kuru Viņš mums liek iet.LI 108.1

Kritušās cilvēces vienīgā atpestīšanas cerība ir Kristus. Arī Marija pestīšanu varēja atrast tikai caur Dieva Jēru. Viņai pašai nebija nekādu nopelnu. Viņas radniecība to nenostādīja savādākās garīgās attiecībās ar Jēzu kā visus citus cilvēkus. Uz to norāda šeit lietotie Pestītāja vārdi. Viņš darīja zināmu, kādas Viņam ir attiecības ar Mariju kā Cilvēka Dēlam un kā Dieva Dēlam. Starp viņiem pastāvošās radniecības saites Mariju nekādā ziņā nenostādīja vienā līmenī ar Viņu.LI 108.2

Vārdi: “Mana stunda vēl nav nākusi” liecināja, ka katra darbība Kristus zemes dzīvē bija ietverta jau no mūžības pastāvošajā plānā. Pirms Viņš nāca uz šo zemi, visās detaļās tika izstrādāts pilnīgs cilvēces glābšanas plāns. Mājojot cilvēku vidū, Kristu soli pa solim vadīja Tēva griba. Viņš nevilcinājās darboties noteiktā laikā. Ar tādu pašu padevību Viņš gaidīja, kamēr pienāks šis noteiktais laiks.LI 108.3

Sacīdams Marijai, ka Viņa stunda vēl nav nākusi, Jēzus atbildēja uz mātes vārdos neizteiktajām domām — cerībām, ko tā loloja kopā ar savu tautu. Viņa gaidīja, ka Jēzus atklāsies kā Mesija un sēdīsies Israēla tronī. Bet laiks vēl nebija pienācis. Jēzus cilvēces likteni uzņēmās nevis kā Ķēniņš, bet kā Sāpju Vīrs.LI 108.4

Kaut gan Marijai nebija pareiza priekšstata par Kristus misiju, tā tomēr Viņam uzticējās pilnīgi. Uz šo ticību Jēzus atsaucās. Lai godātu Marijas uzticību un stiprinātu mācekļu pārliecību, Jēzus izdarīja pirmo brīnumdarbu. Mācekļiem nākotnē vajadzēja sastapties ar daudzām un lielām kārdināšanām. Pravietojumi skaidri rādīja, ka Jēzus ir Mesija. Tādēļ tie cerēja, ka reliģiskie vadoņi Viņu pieņems ar vēl lielāku uzticību un drošību nekā paši mācekļi. Viņi ļaudīm stāstīja par Kristus brīnumdarbiem un savu uzticēšanos Viņa misijai, bet bija pārsteigti un rūgti vīlušies par neticību, dziļi iesakņotiem aizspriedumiem un naidu, ko izrādīja priesteri un rabīni. Pestītāja pirmie brīnumdarbi deva mācekļiem spēku izturēt šo opozīciju.LI 109.1

Nemaz neapmulsusi no Jēzus vārdiem, Marija viesu apkalpotājiem sacīja: “Ko Viņš jums teiks, to dariet!” Tā viņa paveica visu iespējamo, lai sagatavotu ceļu Kristus darbam.LI 109.2

Pie ieejas stāvēja seši lieli akmens ūdens trauki, un Jēzus pavēlēja sulaiņiem tos piepildīt ar ūdeni. Tas tika izdarīts. Kad tūlītējai lietošanai vajadzēja vīnu, Viņš sacīja: “Smeliet un nesiet galda uzraugam!” Ūdens vietā, ar ko trauki bija piepildīti, no turienes tagad smēla vīnu. Ne galda uzraugs, ne viesi nebija pamanījuši, ka vīna krājums būtu izsīcis. Nobaudījis sulaiņu atnesto vīnu, galda uzraugs saprata, ka tas ir labāks par visu, ko viņš iepriekš bija dzēris, un pavisam savādāks nekā tas, ko pasniedza mielasta sākumā. Griezdamies pie līgavaiņa, viņš sacīja: “Ikviens cilvēks papriekšu ceļ priekšā labo vīnu un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.”LI 109.3

Kā cilvēki vispirms pasniedz labāko vīnu un pēc tam sliktāko, tā arī pasaule rīkojas ar savām dāvanām. Viss, ko tā piedāvā, var gan patikt acīm un valdzināt prātu, bet tomēr izrādās neapmierinošs. Vīns pārvēršas rūgtumā, jautrība sērās. Tas, ko iesāk ar dziesmu un līksmību, beidzas ar nogurumu un vieš riebumu. Bet Jēzus dāvanas vienmēr ir svaigas un jaunas. Viņa sagatavotais mielasts dvēselei vienmēr sniedz apmierinājumu un prieku. Katra jauna dāvana vairo saņēmēja spējas vērtēt Kunga svētības un par tām vairāk priecāties. Viņš arvien no jauna piedāvā savas žēlastības veltes. Šis krājums nekad nevar izsīkt. Ja jūs paliekat Viņā, tad šodien, saņemot kādu bagātu dāvanu, varat būt droši, ka rīt saņemsit vēl vairāk. Nātanaēlam teiktie Jēzus vārdi izsaka likumu, kas pauž Dieva attieksmi pret saviem ticības bērniem. Ar katru jaunu savas mīlestības atklāsmi Viņš atsaucīgajai sirdij saka: “Tici, (..) un tu redzēsi lielākas lietas par šīm.” (Jāņa 1:50)LI 109.4

Kristus dāvana kāzu svinībās bija simbols. Ūdens ainoja kristību Viņa nāvē, vīns — par pasaules grēkiem izlietās asinis. Traukos iepildīto ūdeni atnesa cilvēku rokas, bet vienīgi Kristus vārds šim ūdenim varēja dot dzīvinošu spēku. Tā ir arī ar dievkalpojumu rituāliem, kas norāda uz Pestītāja nāvi. Tikai Kristus spēkā, kas darbojas caur ticību, tie spēj sniegt atveldzi dvēselei.LI 110.1

Kristus vārds nodrošināja bagātu krājumu svētku mielastam. Tikpat bagātīgs ir Viņa žēlastības krājums, lai dzēstu cilvēku noziegumus un atjaunotu un uzturētu dvēseli.LI 110.2

Pirmajā svētku mielastā Jēzus piedalījās kopā ar saviem mācekļiem un pasniedza tiem kausu, kas simbolizēja Viņa pestīšanas darbu. Pēdējā Vakarēdienā Viņš to pasniedza atkal, nodibinādams svēto dievkalpojuma rituālu, ar ko tiek pasludināta Kristus nāve, “iekams Viņš nāk”. (1. Kor. 11:26) Mācekļu bēdas, šķiroties no Kunga, tika remdētas ar atkalredzēšanās apsolījumu, kad Viņš sacīja: “Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.” (Mat. 26:29)LI 110.3

Vīns, ko Kristus sagādāja kāzu mielastam, un tas, ko Viņš deva mācekļiem kā savu asiņu simbolu, bija tīra vīnogu sula. Uz to norāda pravietis Jesaja, runādams par jauno vīnu “ķekarā” un sacīdams: “Neposti to! Jo tur svētība iekšā.” (Jes. 65:8)LI 110.4

Tas bija Kristus, kas Vecajā Derībā brīdināja Israēlu: “Vīns ir zobgalis (..); stiprs dzēriens ir trakulis, kas no tiem streipuļo, nav gudrs.” (Sal. pam. 20:1) Viņš pats tādu dzērienu negādāja. Sātans kārdina cilvēkus ļaut vaļu savām iegribām, kas aptumšo prātu un notrulina garīgo uztveri, bet Kristus mūs māca savas zemākās tieksmes savaldīt. Visa Viņa dzīve bija viens vienīgs pašaizliedzības piemērs. Lai lauztu iekāres varu, Viņš mūsu dēļ izturēja visgrūtāko pārbaudījumu, kādu vien cilvēka daba spēj izturēt. Tas bija Kristus, kas Jānim Kristītājam noteica nelietot ne vīnu, ne stipru dzērienu. Tas bija Viņš, kas Manuas sievai piekodināja ievērot atturību. Viņš arī izsacīja lāstu pār cilvēku, kas liek pudeli pie sava kaimiņa lūpām. Kristus nerīkojās pretēji savām mācībām. Neraudzētais vīns, ko Viņš sagādāja kāzu viesiem, bija veselīgs un atspirdzinošs dzēriens. Tā iedarbībai vajadzēja garšu saskaņot ar veselīgu ēstgribu.LI 110.5

Kad svētku viesi sāka slavēt vīnu, izraisījās pārrunas, un no sulaiņiem visi uzzināja par notikušo brīnumu. Uz brīdi sabiedrība bija par daudz pārsteigta, lai domātu par To, kas šo brīnumdarbu izdarījis. Kad beidzot tie sāka Viņu meklēt, izrādījās, ka Viņš jau bija aizgājis, turklāt tik klusu, ka pat mācekļi to nepamanīja.LI 111.1

Pēc tam visas sabiedrības uzmanība pievērsās mācekļiem. Pirmo reizi viņiem bija izdevība apliecināt savu ticību Jēzum. Viņi pastāstīja, ko bija redzējuši un dzirdējuši pie Jordānas, un dažā sirdī uzausa cerība, ka Dievs savai tautai ir sūtījis Pestītāju. Vēsts par brīnumdarbu izplatījās pa visu apgabalu un nonāca līdz Jeruzālemei. Ar jaunu interesi priesteri un vecākie pētīja pravietojumus, kas norādīja uz Kristus nākšanu. Radās karsta vēlēšanās iepazīties ar šī jaunā mācītāja misiju, kurš tik neuzkrītošā veidā bija nācis atklātībā tautas vidū.LI 111.2

Kristus kalpošana bija spilgts pretstats jūdu vecāko darbībai, kuri galveno vērību pievērsa tradīcijām un formām, tā iznīcinot patieso domu un rīcības brīvību. Viņi dzīvoja pastāvīgās bailēs no apgānīšanās. Lai izvairītos no saskares ar “nešķīstajiem”, tie turējās tālu nost ne tikai no pagāniem, bet arī no savu ļaužu vairākuma, necenzdamies tiem palīdzēt, nedz arī iegūt to draudzību. Pastāvīgi ar šīm domām aizņemti, tie sakropļoja savu prātu un sašaurināja savas dzīves darbības loku. Viņu piemērs veicināja egoisma un neiecietības izplatīšanos visos tautas slāņos.LI 111.3

Jēzus savu reformas darbu iesāka, siltā līdzjūtībā tuvodamies cilvēkiem. Parādīdams vislielāko godbijību Dieva likumam, Viņš norāja farizeju liekulīgo dievbijību un centās ļaudis atbrīvot no bezjēdzīgiem priekšrakstiem, kas tos saistīja. Viņš mēģināja salauzt barjeras, kas šķīra dažādās sabiedrības šķiras, lai visus cilvēkus varētu apvienot kā vienas ģimenes locekļus. Viņa klātbūtne kāzu svinībās bija solis pretī šim mērķim.LI 111.4

Jānim Kristītājam Dievs deva norādījumu dzīvot tuksnesī, lai izsargātos no priesteru un rabīnu ietekmes un sagatavotos sevišķam uzdevumam. Bet šī dzīves atturība un nošķirtība nebija domāta kā piemērs tautai. Pats Jānis saviem klausītājiem nepavēlēja atstāt savus agrākos dzīves pienākumus. Viņš lika tiem pierādīt savu nožēlu ar uzticību Dievam tajā vietā, kur Dievs tos aicināja.LI 111.5

Jēzus norāja jebkura veida nesātību un pārmērības, tomēr pēc savas dabas Viņš bija sabiedrisks. Viņš pieņēma dažādo ļaužu šķiru viesmīlību, apmeklēdams bagāto un trūcīgo, mācīto un neizglītoto mājokļus, cenšoties viņu domas no ikdienas dzīves jautājumiem vērst uz garīgām un mūžīgām lietām. Pestītājs neatzina uzdzīvi, un Viņa rīcībā nebija saskatāmas ne mazākās vieglprātības pazīmes, tomēr Viņš priecājās par nevainīgu patiesas laimes izpausmi un ar savu klātbūtni apstiprināja saviesīgus pasākumus. Kāzas jūdiem bija ievērojams notikums, un to līksmība nebija nepatīkama Cilvēka Dēlam. Piedalīdamies šajos svētkos, Jēzus pagodināja laulību kā dievišķu institūciju.LI 111.6

Kā Vecajā, tā arī Jaunajā Derībā laulības attiecības tiek lietotas, lai attēlotu sirsnīgo un svēto savienību, kas valda starp Kristu un Viņa ļaudīm. Kāzu svinības un to līksmība Jēzus domas pievērsa tās dienas gavilēm, kad Viņš savu līgavu pārvedīs Tēva mājās un at-pestītie kopā ar savu Pestītāju sēdīsies pie Jēra kāzu mielasta. Viņš saka: “Kā līgavainis priecājas par savu līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi. Tevi nesauks vairs “Atstātā” (..), bet tevi sauks “Pie kā Man labs prāts”. Jo tam Kungam būs labs prāts pie tevis.” (Jes. 62:5,4) “Viņš priecāsies par tevi ar līksmību, Viņš cietīs klusu savā mīlestībā, Viņš priecāsies par tevi ar gavilēšanu.” (Cef. 3:17*) Apustulis Jānis, skatot atklāsmē Debesu ainas, rakstīja: “Es dzirdēju balsi, tā bija kā liela ļaužu pulka kliegšana, kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana, kas teica: “Alelūja! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, Visuvaldītājs! Priecāsimies, gavilēsim un dosim Viņam godu, jo atnākušas Jēra kāzas un Viņa līgava sataisījusies.” (..) Svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā!” (Atkl. 19:6,7,9)LI 112.1

Katru dvēseli Jēzus uzskatīja par būtni, kurai jāsaņem ielūgums uz Viņa valstību. Viņš ļaudis aizsniedza, mājodams to vidū ar vēlēšanos darīt labu. Viņš tos uzmeklēja ielu drūzmā, mājas klusumā, laivās, sinagogās, ezera krastos un kāzu svinībās. Kristus ar tiem sastapās viņu ikdienas darbā un interesējās par viņu laicīgo dzīvi. Mājās Viņš ienesa pamācības un padomus, ietekmēdams ģimenes ar savas klātbūtnes dievišķo iespaidu. Viņa spēcīgā personīgā ieinteresētība palīdzēja mantot sirdi. Bieži Viņš aizgāja kalnos, vientuļā vietā, lai pielūgtu Dievu, tā sagatavodamies aktīvam dzīves darbam starp cilvēkiem. No šiem lūgšanu brīžiem Viņš atgriezās, lai palīdzētu slimajiem, pamācītu nezinošos un salauztu važas sātana gūstekņiem.LI 112.2

Savus mācekļus Jēzus audzināja personiskā saskarē un sadarbībā. Dažreiz Viņš mācot sēdēja ar tiem kopā kalnu nogāzē, citreiz pie jūras vai arī vienkārši gāja pa ceļu. Tā Viņš tiem atklāja Dieva valstības noslēpumus. Kristus nesprediķoja, kā cilvēki to dara mūsdienās. Kur vien sirdis atvērās uzņemt dievišķo vēsti, Viņš atklāja pestīšanas ceļa patiesības. Viņš saviem mācekļiem nepavēlēja darīt to vai ko citu, bet sacīja: “Sekojiet Man!” Ceļojot pa laukiem vai pilsētām, Viņš tos visur ņēma līdzi, lai tie varētu redzēt, kā Jēzus pats māca ļaudis. Kristus viņu intereses saistīja ar savējām, un tie vienojās kopīgā darbā.LI 113.1

Ikvienam, kas ir pieņēmis Viņa žēlastības Evaņģēliju un sludina Viņa Vārdu, vajadzētu sekot Kristus piemēram, iekļaujot Viņu cilvēku interešu sfērā. Mums nav jāatsakās no sabiedrības. Mums nevajadzētu noslēgties. Lai aizsniegtu visas ļaužu šķiras, ar tiem jāsastopas tur, kur tie atrodas. Cilvēki reti mūs apmeklēs paši. Dievišķā patiesība skar cilvēku sirdis ne tikai, runājot no kanceles. Ir vēl kāds cits darba lauks, varbūt vienkāršāks, bet tikpat daudzsološs. Tas atrodams vienkāršo ļaužu mītnēs un augsti stāvošo savrupmājās, pie viesmīlīga galda un tur, kur ļaudis pulcējušies nevainīgam priekam sabiedrībā.LI 113.2

Kā Kristus mācekļi mēs nedrīkstam izpriecu dēļ savienoties ar pasauli un piedalīties neprātīgās kaislībās. Šādas attiecības var atnest tikai postu. Mums nekad nevajadzētu atbalstīt grēku nedz ar vārdiem, nedz ar darbiem, nedz ar klusēšanu, nedz ar savu klātbūtni. Visur, kur vien mēs ejam, mums jāņem līdzi Jēzus un jāatklāj citiem mūsu Pestītāja vērtība. Bet tie, kas savu reliģiju mēģina paglābt, paslēpdami to aiz akmens sienām, zaudē dārgas izdevības darīt labu. Kristietība ar pasauli nāk saskarē cilvēku savstarpējās attiecībās. Ikvienam, kas saņēmis dievišķo apgaismojumu, ir jādara gaišāka taka tiem, kuri vēl nepazīst dzīvības Gaismu.LI 113.3

Mums visiem jākļūst par Jēzus lieciniekiem. Cilvēku atstātā ietekme, Kristus žēlastības svētīta, jāizlieto, lai mantotu dvēseles Pestītājam. Lai pasaule redz, ka mēs neesam patmīlīgi, iegrimuši tikai paši savās interesēs, bet ka visās svētībās un priekšrocībās vēlamies dalīties ar citiem. Lai cilvēki redz, ka mūsu reliģija mūs nepadara nejūtīgus un bargus. Lai visi, kas apliecina, ka ir atraduši Kristu, kalpo cilvēku labklājībai tā, kā to darīja Viņš.LI 113.4

Nekad nevajadzētu sniegt pasaulei nepareizu priekšstatu, ka kristieši ir drūmi, nelaimīgi ļaudis. Ja mūsu skati būs pievērsti Jēzum, tad mēs līdzināsimies līdzjūtīgajam Pestītājam un saņemsim gaismu no Viņa klātbūtnes. Visur, kur valda Kristus Gars, mājo miers. Tur ir arī prieks, jo tur pastāv klusa, svēta uzticēšanās Dievam.LI 113.5

Kristus ir apmierināts ar saviem sekotājiem, kad tie sevi atzīst par dievišķās dabas dalībniekiem, kaut arī ir tikai cilvēki. Viņi nav statujas, bet dzīvi cilvēki. Dievišķās žēlastības spirdzinātas, viņu sirdis atveras un uzplaukst Taisnības Saulei. Gaismu, kas tos apspīd, tie atstaro uz citiem Kristus mīlestības apmirdzētos darbos.LI 114.1