87 nodaļa. “Pie sava Tēva un jūsu Tēva”

(Lūk. 24:50-53; Ap. d. 1:9-12)LI 692.1

Kristum bija pienācis laiks doties uz Tēva troni. Kā dievišķs iekarotājs Viņš Debesu pagalmos tagad varēja atgriezties ar uzvaras trofejām. Pirms miršanas Viņš Tēvam apliecināja: “Es esmu padarījis to darbu, ko Tu Man esi devis, lai Es to daru.” (Jāņa 17:4*) Pēc augšāmcelšanās Viņš vēl kādu laiku uzkavējās virs zemes, lai mācekļi varētu iepazīties ar savu Pestītāju, kāds Viņš ir augšāmceltajā un pagodinātajā miesā, bet tagad bija laiks atvadīties. Viņš teicami bija pierādījis, ka ir dzīvs Pestītājs. Domājot par Kristu, mācekļiem vairs nebija jādomā par kapu. Tie zināja, ka Viņš ir paaugstināts Visuma priekšā.LI 692.2

Vietu, no kuras Jēzus pacēlās Debesīs, Viņš bieži bija svētījis ar savu klātbūtni zemes dzīves laikā. Šādi pagodināts netika ne Ciānas kalns — Dāvida pilsēta, nedz arī Morijas kalns, kur atradās dievnams. Tur Kristus tika izsmiets un atmests. Tur Viņa arvien spēcī-gākā mīlestībā raidītos žēlastības viļņus klintscietās sirdis atkal un atkal bija atraidījušas. No turienes Jēzus noguris un ar smagu sirdi arvien bija gājis meklēt mieru Eļļas kalnā. Kā Dieva godības padebesis, pārceldamies no pirmā dievnama, kādu laiku bija kavējies virs austrumu kalna, it kā negribēdams atstāt izredzēto pilsētu, tā Kristus stāvēja Eļļas kalnā, ar atpestīšanas ilgās slāpstošu sirdi raudzīdamies uz Jeruzālemi. Kalna birztalas un gravas bija Viņa lūgšanu un asaru iesvētītas. Tā kraujas bija atbalsojušas ļaužu pulku gaviles, pasludinot Viņu par ķēniņu. Eļļas kalna klusajā nogāzē Jēzus bija atradis mājvietu Lācara namā, Betānijā. Tā pakājē, Ģetzemanes dārzā, Viņš viens bija lūdzis un cīnījies. Tādēļ arī Debesīs Viņš vēlējās pacelties tieši no šī kalna; un tā virsotnē Viņš atkal stāvēs, atnākdams otrreiz, — ne vairs kā Sāpju Vīrs, bet kā godības Ķēniņš un Uzvarētājs. Tad Viņš stāvēs Eļļas kalnā, daudzu ebreju “Alelūja!” saucieniem saplūstot kopā ar visu tautu “Ozianna!” gavilēm, kad atpestītie kā varens karapulks vienā balsī aicinās: “Kronējiet Viņu, mūsu Kungu!”LI 692.3

Tagad Jēzus ar saviem vienpadsmit mācekļiem devās ceļā uz kalnu. Tiem izejot pa Jeruzālemes vārtiem, daudzas acis izbrīnā noraudzījās mazajā pulciņā, ko vadīja Tas, kuru pirms dažām nedēļām rakstu mācītāji bija piesituši krustā. Mācekļi nezināja, ka tā būs viņu pēdējā tikšanās ar Mācītāju. Jēzus šo brīdi izmantoja, sarunās ar tiem atkārtodams savas agrākās pamācības. Kad tie tuvojās Ģetzemanei, Kungs apstājās, lai tiem atmiņā uzaustu lielajā cīņas naktī izteiktās atziņas. Vēlreiz Viņš noraudzījās uz vīna koku, ar kuru toreiz bija ainojis savas draudzes ciešo vienību ar sevi un savu Tēvu, un vēlreiz atkārtoja patiesību, kuru toreiz bija uzsvēris. Visa apkārtne liecināja par to, ka Viņa mīlestība nebija saņēmusi pretmīlestību. Pat sirdij tik dārgie mācekļi tajā pazemojuma stundā bija Viņam pārmetuši un savu Kungu atstājuši.LI 693.1

Kristus šajā pasaulē bija nodzīvojis trīsdesmit trīs gadus. Viņš bija panesis tās izsmieklu, apvainojumus un zaimus; Viņš tika noraidīts un piesists krustā. Vai tagad, paceļoties pie godības troņa un atskatoties uz to ļaužu nepateicību, kurus Viņš bija nācis pestīt, Kristus neatņems tiem savu līdzjūtību un mīlestību? Vai visa Viņa mīlestība netiks ziedota tikai tai valstībai, kura Viņu godā un kuras bezgrēcīgie eņģeļi gaidīt gaida, lai izpildītu Viņa pavēles? Nē! Atvadoties Viņa apsolījums mīļotajiem virs zemes skan: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:20)LI 693.2

Sasniedzis Eļļas kalnu, Jēzus tos veda pa ceļu pāri virsotnei, uz Betānijas pusi. Tur Viņš apstājās, un visi mācekļi sanāca kopā. Tagad, kad Viņš tos mīlestībā uzlūkoja, likās, ka Viņa seja izstaro sevišķu gaismu. Jēzus tos vairs nerāja par kļūdām un neveiksmēm, bet pēdējie no Kunga lūpām nākušie vārdi, kurus uztvēra viņu ausis, bija dziļas sirsnības pilni. Ar svētīšanai izstieptām rokām, it kā nodrošinot savu apsardzību un gādību, Jēzus lēni pacēlās no viņu vidus; Viņu augšup cēla spēks, kurš ir daudz stiprāks par jebkuru zemes pievilkšanas spēku. Viņam dodoties augšup, mācekļi, bijības pārņemti, ilgu pilniem skatiem centās uztvert vēl katru pēdējo sava Kunga kustību. Kad godības padebesis Jēzu aizklāja viņu skatiem un kad Viņu uzņēma eņģeļu pulki, līdz tiem atskanēja vārdi: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” Tajā pašā brīdī visapkārt atskanēja eņģeļu koru visjaukākā un vislīksmākā dziedāšana.LI 693.3

Kamēr mācekļi arvien raudzījās augšup, tie izdzirda balsi, kas skanēja kā visbrīnišķīgākā mūzika. Pagriezušies tie ieraudzīja divus eņģeļus cilvēku izskatā, kas tos uzrunāja un teica: “Galilejieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.”LI 693.4

Eņģeļi bija no tā pulka, kas mirdzošā padebesī gaidīja, lai Jēzu pavadītu uz Viņa Debesu Tēva mājām. Šie divi visaugstākie eņģeļu pārstāvji bija tie paši, kas atnācā pie kapa, Kristum augšāmceļoties, un tie Viņu bija pavadījuši visu zemes dzīves laiku. Visas Debesis ar karstām ilgām gaidīja, kad Viņš atstās grēka lāsta sabojāto pasauli. Tagad bija pienācis brīdis Debesu Visumam atkal uzņemt savu Ķēniņu. Vai šie divi eņģeļi nevēlējās pievienoties apsveicēju pulkam? Tomēr aiz līdzjūtības un mīlestības pret tiem, no kuriem Viņš šķīrās, tie vēl uzkavējās, lai mācekļus iepriecinātu. “Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana?” (Ebr. 1:14) Kristus aizgāja uz Debesīm kā cilvēks. Mācekļi redzēja, kā padebesis Viņu uzņēma. Tas pats Jēzus, kas kopā ar tiem bija ceļojis, runājis un lūdzis, kas ar viņiem bija lauzis maizi, kas viņu laivās bija braucis jūrā un vēl tikko līdz ar viņiem kāpis Eļļas kalnā — tas pats Jēzus nu bija aizgājis, lai apsēstos līdzās Tēvam godības krēslā. Arī eņģeļi apstiprināja, ka tas pats, kuru tie bija redzējuši debesīs uzkāpjam, atkal atgriezīsies tādā pašā veidā, kā no tiem bija aizgājis. Viņš atnāks “uz padebešiem”, un “Viņu redzēs katra acs.” “Pats Kungs nāks no Debesīm (..), atskanot ercenģeļa balsij un Dieva bazūnei; tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši.” “Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā, un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz sava godības krēsla.” (Atkl. 1:7; 1. Tes. 4:16; Mat. 25:31) Tādā veidā piepildīsies mācekļiem dotais solījums: “Kad Es būšu aizgājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” (Jāņa 14:3) Mācekļi tiešām varēja priecāties un gaidīt sava Kunga atnākšanu.LI 694.1

Kad mācekļi atgriezās Jeruzālemē, ļaudis tos uzlūkoja ar izbrīnu. Pēc Kristus notiesāšanas un krustā sišanas daudzi iedomājās, ka tie tagad staigās nospiesti un nokaunējušies. Viņu ienaidnieki cerēja ieraudzīt bēdīgas un nomāktas sejas, bet tā vietā tur bija saskatāms vienīgi prieks un gaviles. Viņu sejas staroja laimē, kas nav dzimusi šajā pasaulē. Tie nesēroja par pieviltajām cerībām, bet bija slavas un pateicības pārņemti. Ar milzīgu prieku tie atstāstīja notikumus par Kristus augšāmcelšanos un pacelšanos Debesīs, un daudzi pieņēma viņu liecību.LI 694.2

Mācekļi vairs nebaidījās no nākotnes. Tie zināja, ka Jēzus ir Debesīs un ka Viņš tos joprojām mīl. Tie zināja, ka tiem ir Draugs pie Dieva troņa, tādēļ savas lūgšanas tie Tēvam pienesa Viņa vārdā. Svētā bijībā tie locīja ceļus lūgšanā, atkārtodami drošo apsolījumu: “Patiesi, patiesi, Es jums saku, ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā vārdā, lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” Augstāk un augstāk tie pacēla ticības rokas, pieminot spēcīgo argumentu: “Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?” (Jāņa 16:23,24; Rom. 8:34) Vasarsvētku diena līdz ar Aizstāvi tiem atnesa neizsakāmu prieku — tieši tā, kā Kristus to bija apsolījis.LI 696.1

Viss plašais Visums gaidīja, lai apsveiktu Pestītāja atgriešanos Debesu pagalmos. Ierodoties Viņš gāja visiem pa priekšu, un Viņam sekoja augšāmcelšanās laikā atbrīvoto gūstekņu pulks. Debesu būtnes šo līksmo procesiju pavadīja ar slavas un pateicības dziesmām.LI 696.2

Kad tie tuvojās svētajai pilsētai, pavadošie eņģeļi aicināja: “Jūs, vārti, paceliet savas palodas, un topiet augstākas, jūs, mūžīgās durvis, lai godības Ķēniņš ieiet!” Uz to priecīgi atsaucās gaidošā sardze: “Kas ir šis godības Ķēniņš?” To viņi teica ne tādēļ, ka nezināja, kas Viņš ir, bet tādēļ, lai dzirdētu slavas pilno atbildi: “Tas Kungs, stiprs un spēcīgs, tas Kungs, varens cīņā!”LI 696.3

“Jūs, vārti, paceliet savas palodas, un topiet augstākas, jūs, mūžīgās durvis, lai godības Ķēniņš ieiet!” No jauna atskan aicinājums: “Kas ir šis godības Ķēniņš?”, jo eņģeļiem nekad neapnīk klausīties Viņa vārda cildināšanu. Pavadoie eņģeļi atbild: “Tas Kungs Cebaots, tas ir šis godības Ķēniņš!” (Ps. 24:7-10)LI 696.4

Tad Dieva pilsētas vārti tiek plaši atvērti, un, skanot neizsakāmi jaukai mūzikai, pa tiem ieiet eņģeļu pulki.LI 696.5

Tur atrodas godības krēsls un ap to godības varavīksne. Tur ir ķerubi un serafi. Tur ir sanākuši kopā eņģeļu pulku pavēlnieki, Dieva dēli, nekritušo pasauļu pārstāvji. Apsveikt Pestītāju ir ieradusies visa Debesu padome, pārstāvji no tām bezgrēcīgajām valstībām, pār kurām sātans bija iecerējis nodibināt savu virskundzību un kurām tas apsūdzēja Dievu un Viņa Dēlu. Tie lielā dedzībā steidzās pagodināt savu Ķēniņu, atzīmējot Viņa lielo uzvaru.LI 696.6

Bet Viņš tos aicina mazliet pagaidīt. Vēl ne! Viņš vēl nevar saņemt godības vainagu un Ķēniņa tērpu. Viņš ieiet pie sava Tēva. Kristus rāda savu ievainoto galvu, caurdurtos sānus un caururbtās kājas, Viņš paceļ savas rokas, kurās redzamas naglu atstātās rētas. Viņš norāda uz savas uzvaras pierādījumiem un pienes Dievam līgojamo kūlīti — tos, kas līdz ar Viņu augšāmcēlušies. Tie pārstāv neskaitāmo pulku, kas atstās savus kapus, Kungam atnākot otrreiz. Viņš tuvojas Tēvam, kurš priecājas un līksmo par ikkatru atgriezušos grēcinieku. Pirms zemei tika likti pamati, Tēvs ar Dēlu jau bija vienojušies un noslēguši derību, apņemoties glābt cilvēku, ja gadījumā sātans to uzveiktu. Viņi bija spieduši viens otram roku svinīgā solījumā, ka Kristus kļūs par cilvēces Galvotāju. Šo apņemšanos Kristus ir izpildījis. Piesists krustā, Viņš sacīja Tēvam: “Viss piepildīts!” Vienošanās bija īstenota visā pilnībā. Tagad Viņš stāsta: “Tēvs, tas ir piepildīts! Es esmu rīkojies pēc Tava prāta, Mans Dievs, un pestīšanas darbs ir pabeigts. Ja Tavai taisnībai ir dots gandarījums, tad “Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis.” ” (sk. Jāņa 19:30; 17:24)LI 696.7

Tad atskan Dieva balss, pasludinādama, ka taisnības prasība ir apmierināta. Sātans ir uzvarēts. Tie, kas pieder Kristum un kas strādā un cīnās uz zemes, ir pieņemti “mīļotajā Dēlā” (Ef. 1:6). Debesu eņģeļu un visu nekritušo pasauļu pārstāvju klātbūtnē tie tiek pasludināti par taisniem. Un, kur ir Kristus, tur būs arī Viņa draudze. “Žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās.” (Ps. 85:11) Tēva rokas apskauj Dēlu, un atskan vārdi: “Visi Dieva eņģeļi Viņu lai pielūdz!” (Ebr. 1:6)LI 697.1

Ar neizteicamu prieku Debesu valdnieki, valdības un varas atzīst dzīvības Lielkunga virsvaldību. Eņģeļu pulki metas ceļos Viņa priekšā, un visus Debesu pagalmus piepilda prieka sauciens: “Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!” (Atkl. 5:12)LI 697.2

Atskan uzvaras dziesmas, saplūzdamas ar eņģeļu mūzikas instrumentu pavadījumu, līdz visas Debesis, šķiet, viļņojas no gavilēm un līksmības. Mīlestība ir uzvarējusi. Pazudušais ir atrasts. Debesis skanēt skan no balsīm, kas brīnišķās slavas dziesmās pasludina: “Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos.” (Atkl. 5:13)LI 697.3

No šī Debesu līksmības skata līdz mums šīs zemes dzīves takās atbalsojas Kristus iedrošinošie vārdi: “Es aizeju pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva.” (Jāņa 20:17) Debesu un zemes ģimenes ir atkal apvienotas. Mūsu dēļ Kungs ir pacēlies Debesīs, un mūsu dēļ Viņš dzīvo. “Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (Ebr. 7:25)LI 698.1