Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    46 nodaļa. Apskaidrošana

    (Mat. 17:1-8; Marka 9:2-8; Lūk. 9:28-36)LI 344.1

    Jau metās vakars, kad Jēzus paaicināja savrup trīs mācekļus — Pēteri, Jēkabu un Jāni — un veda tos pāri laukiem un tad tālu augšup pa nelīdzenu taku uz vientuļu kalna nogāzi. Pestītājs un mācekļi dienu bija pavadījuši ceļodami un mācīdami, un kāpšana kalnā stipri pavairoja viņu nogurumu. Kristus spēja noņemt nastas daudzu cietēju ķermenim un garam, Viņš raidīja jaunu dzīvības plūsmu šo ļaužu nogurušajos stāvos, bet, ietērpts cilvēka miesā, arī Viņš līdz ar mācekļiem jutās noguris no kalnā kāpšanas.LI 344.2

    Rietošās saules mirdzošie stari vēl kavējās kalna galā, savā aizejošajā godībā, kā ar zeltu pieliedami viņu taku. Bet drīz gaisma nodzisa gan kalnos, gan lejās, saule nogrima aiz rietumu apvāršņa un vientuļos ceļiniekus apņēma nakts tumsa. Apkārtējās dabas drūmās noskaņas, šķiet, saskanēja ar viņu bēdu pilno dzīvi, ap kuru savilkās un sabiezēja mākoņi.LI 344.3

    Mācekļi neuzdrošinājās Kristum jautāt, kādā nolūkā un uz kurieni Viņš dodas. Bieži Viņš veselas naktis bija pavadījis kalnos lūgšanās. Viņš, kura roka veidojusi kalnus un lejas, dabā jutās labi un priecājās par tās klusumu. Mācekļi sekoja Kristum, kurp Viņš tos veda, bet tomēr brīnījās, kāpēc viņu Kungs iet augšup pa šo nelīdzeno taku, kad tie ir noguruši un arī Viņam pašam tik ļoti ir nepieciešama atpūta.LI 344.4

    Pēkšņi Kristus saka, ka tālāk vairs neiešot. Pagājis mazliet sānis, Sāpju Vīrs ar spēcīgu balsi un asarām izlej savas karstās sirds lūgšanas. Viņš lūdz spēku izturēt pārbaudījumu cilvēces labā. Jēzum pašam no jauna jāpieķeras Visspēcīgajam, jo tikai tā Viņš spēj domāt par nākotni. Viņš izsaka savas sirds ilgas par mācekļiem, lai tumsības varas stundā tiem nepietrūktu ticības. Dzestrā rasa slacina ceļos noslīgušo augumu, bet Viņš to nemana. Pār Viņu sāk sabiezēt nakts ēnas, bet Viņš neievēro šo tumsu. Tā lēnām aizrit stundas. Sākumā mācekļi sirsnīgā mīlestībā un pazemībā pievienojas Viņa lūgšanai, bet pēc brīža tos pārvar nogurums un, neraugoties uz ieinteresētību un cenšanos palikt nomodā, tie aizmieg. Jēzus ir stāstījis par savām ciešanām. Viņš tos paņēma līdzi, lai būtu kopā lūgšanās, bet tagad Viņš aizlūdz par tiem. Pestītājs saprot mācekļu nospiestību, tādēļ ilgojas atvieglot viņu bēdas ar apliecinājumu, ka viņu ticība nav bijusi veltīga. Pat ne visi no divpadsmit vīriem var piedalīties šajā pasākumā — tikai tie trīs, kam būs jābūt par Viņa moku lieciniekiem Ģetzemanē, ir aicināti kopā ar Viņu kalnā. Tagad Jēzus lūgšanas galvenā doma ir, lai tiem tiktu parādīta tā godība, kas Viņam bija pie Tēva pirms pasaules radīšanas, lai Viņa valstība tiktu atklāta cilvēku acīm un lai tie spētu šo skatu izturēt. Viņš sirsnīgi lūdz, lai tie būtu aculiecinieki Viņa dievišķās dabas izpausmei, kas ciešanu skaudrākajā stundā mierinātu tos ar atziņu, ka Viņš tiešām ir Dieva Dēls un ka Viņa kauna pilnā nāve ir daļa no pestīšanas plāna.LI 344.5

    Jēzus lūgšana ir uzklausīta. Kamēr Viņš vēl pazemībā ir nometies ceļos uz klints akmeņiem, Debesis piepeši atveras, plaši atveras Dieva pilsētas vārti, un pār kalnu nolaižas svēts spožums, apņemdams Pestītāja augumu. Cilvēkā atklājas Dieva klātbūtne, savienodamās ar godību, kas nāk no augšienes. Piecēlies no zemes, Kristus nostājas Dieva varenībā. Dvēseles mokas ir pagājušas. Viņa “vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma”.LI 345.1

    Atmodušies mācekļi redz godības plūdus, kas apņem visu kalnu. Izbailēs un pārsteigumā tie raugās uz sava Mācītāja starojošo augumu. Kad tie pierod un kļūst spējīgi izturēt brīnišķo gaismu, tie redz, ka Jēzus nav viens. Līdzās stāv divas Debesu būtnes, kas sarunājas ar Viņu. Viens no tiem ir Mozus, kas Sinajā stāvēja Dieva priekšā, un otrs ir Elija, kam tika dota lielā priekšrocība nekad nenonākt nāves varā, kādu baudījis tikai vēl viens no Ādama dēliem.LI 345.2

    Pirms piecpadsmit gadsimtiem Mozus bija stāvējis uz Pizgas kalngala, raudzīdamies uz apsolīto zemi, bet paša grēka dēļ viņam nebija ļauts tajā ieiet. Viņam nebija lemts prieks ievest Israēla pulkus viņu tēvu mantojumā. Viņa sāpju pilnais lūgums: “Ļauj, lūdzams, man iet pāri un redzēt to labo zemi, kas ir viņpus Jor- dānas, tos jaukos kalnus un Libānu” (5. Moz. 3:25*) tika noraidīts. Pravietim bija jāatsakās no cerības, kas četrdesmit gadus darīja gaišu viņa tuksneša ceļojuma tumsu. Kaps tuksnesī bija gals šiem grūto pūļu un sirdi mokošu rūpju gadiem. Bet Tas, “kas spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam” (Ef. 3:20), pārpārim atbildēja uz sava kalpa lūgšanu. Mozus gan nonāca nāves varā, bet viņam nebija jāpaliek kapā. Kristus pats viņu no turienes izsauca dzīvībā. Kārdinātājs sātans Mozus ķermeni viņa grēka dēļ pieprasīja sev, bet Kristus — Pestītājs izveda Mozu no kapa. (Jūd. 9)LI 345.3

    Apskaidrošanas kalnā Mozus liecināja par Kristus uzvaru pār grēku un nāvi. Viņš pārstāvēja tos, kas iznāks no kapa taisno augšāmcelšanās laikā. Elija, kas tika uzcelts Debesīs, nāvi neredzējis, savukārt, pārstāvēja tos, kas virs zemes dzīvos Kristus otrās atnākšanas dienās un kas tiks “pārvērsti piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot”, kad tam, “kas šeit iznīcīgs”, būs “jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā”. (1. Kor. 15:51-53) Jēzu bija apņēmusi Debesu gaisma, kā tad, kad Viņš nāks, kad “neatkarīgi no grēka tiks otrreiz redzams par pestīšanu.” Jo “Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.” (Ebr. 9:28; Marka 8:38) Mācekļiem dotais solījums bija izpildīts. Kalnā miniatūrā tika pārstāvēta nākotnes godības valstība: Kristus — Ķēniņš, Mozus — uzmodināto svēto pārstāvis un Elija — pārvērsto svēto pārstāvis.LI 346.1

    Mācekļi gan vēl neizprata šo skatu, bet tie priecājās, ka pacietīgo Mācītāju, lēnprātīgo un pazemīgo, kas ceļojis kā neatzīts svešinieks, pagodina Debesu izredzētie. Tie domāja, ka Elija ieradies izsludināt Mesijas valdīšanu un tūlīt virs zemes tiks uzcelta Kristus valstība. Atmiņas par savām bailēm un vilšanos tie tagad varēs padzīt uz visiem laikiem. Tādēļ šeit, kur atklāta tāda Dieva godība, tie ilgojās uzkavēties pēc iespējas ilgāk. Pēteris izsaucās: “Mācītāj, šeit mums labi; taisīsim trīs teltis — vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Mācekļi bija pārliecināti, ka Mozus un Elija ir sūtīti apsargāt viņu Kungu un nostiprināt Viņa valdnieka autoritāti.LI 346.2

    Bet pirms kroņa jānāk krustam. Kopējo pārrunu temats bija nevis Kristus iesvētīšana par Ķēniņu, bet Jeruzālemē paredzētā nāve. Nesdams cilvēces vājības un tās bēdu un grēku nastu, Jēzus cilvēku vidū bija vientuļš. Kad Viņu nomāca gaidāmo pārbaudījumu tumsa, Pestītājs jutās viens un atstāts pasaulē, kas Viņu nepazina. Pat mīļotie mācekļi, aizņemti ar šaubām, bēdām un godkārīgajām cerībām, nebija izpratuši Viņa misijas noslēpumu. Viņš bija mitis Debesu mīlestībā un sadraudzībā, bet paša radītajā pasaulē dzīvoja kā svešinieks. Tagad Debesis pie Jēzus bija atsūtījušas savus sūtņus, ne eņģeļus, bet cilvēkus, kas kādreiz panesuši ciešanas un bēdas un spēja just līdzi Pestītājam. Viņa zemes dzīves pārbaudījumos Mozus un Elija bija Kristus darbabiedri. Tie dalījās Kristus slāpēs pēc cilvēku pestīšanas. Mozus aizlūdza par Israēlu: “Bet nu tad, piedod viņiem viņu grēkus; bet, ja ne, tad izdzēs mani no savas grāmatas, kuru Tu esi rakstījis.” (2. Moz. 32:32) Elija bija izbaudījis gara vientulību, trīsarpus bada gadus nesdams tautas ienaida un posta nastu. Viens pats viņš bija iestājies par Dievu Karmela kalnā, viens bailēs un izmisumā bēdzis tuksnesī. Šie cilvēki, izredzēti pāri visiem ap Debesu troni stāvošajiem eņģeļiem, bija atnākuši runāt ar Jēzu par Viņa gaidāmajām ciešanām un mierināt mūsu Kungu ar Debesu līdzjūtības apliecinājumu. Viņu sarunu temats bija pasaules vienīgā cerība un ikviena cilvēka atpestīšana.LI 346.3

    Būdami miega pārņemti, mācekļi maz dzirdēja no tā, ko Kristus pārrunāja ar Debesu sūtņiem. Nepalikdami nomodā lūgšanās, tie nesaņēma to, ko Dievs tiem gribēja dot — atziņu par Kristus ciešanām un izpratni par tām sekojošo godību. Tie zaudēja svētības, ko viņi iegūtu, dalīdamies Viņa upurī. Šie mācekļi bija kūtri ticēt un pārāk maz vērtēja bagātību, ar kādu Debesis tos vēlējās apveltīt.LI 347.1

    Tomēr viņi saņēma lielu gaismu. Tiem tika apstiprināts, ka visas Debesis zina jūdu tautas grēku, ko tie dara, atsakoties no Kristus. Viņi guva skaidrāku ieskatu Pestītāja darbā. Tie savām acīm skatīja un savām ausīm dzirdēja lietas, kas pārsniedz cilvēku saprašanu. Tie bija “kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki” (2. Pēt. 1:16) un saprata, ka Jēzus tiešām ir Mesija, par kuru liecinājuši sentēvi un pravieši, un ka Viņu par tādu atzīst Debesu Visums.LI 347.2

    Kamēr tie vēl raudzījās uz skatu kalnā, “spožs padebesis tos apēnoja un, redzi, balss no padebeša sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” Kad mācekļi uzlūkoja godības padebesi, spožāku par to, kas gāja pa priekšu Israēla ciltīm tuksnesī, kad tie izdzirda Dieva balsi runājam baismā varenībā, kas lika kalniem nodrebēt, viņi pakrita pie zemes un paslēpa savas sejas, līdz Jēzus, tiem piegājis, aizskāra viņus un ar savu tik pazīstamo balsi, bailes izkliedēdams, sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Kad tie atkal uzdrošinājās atvērt acis, viņi ieraudzīja, ka Debesu godība bija izgaisusi, Mozus un Elija — pazuduši. Kalnā kopā ar viņiem vairs bija tikai Jēzus.LI 347.3

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents