Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    37 nodaļa. Pirmie evaņģēlisti

    (Mat. 10. nod.; Marka 6:7-11; Lūk. 9:1-6)LI 281.1

    Apustuļi bija Jēzus ģimenes locekļi, un tie Viņu pavadīja, kad Viņš kājām ceļoja pa Galileju. Tie dalījās ar Viņu rūpēs un grūtībās, kuras bija jāpiedzīvo. Tie klausījās Viņa uzrunas, kopā gāja un sarunājās ar Dieva Dēlu, un ik dienas mācījās, kā strādāt cilvēces labā. Kad Jēzus kalpoja milzīgajam ļaužu pulkam, kas sanāca ap Viņu, mācekļi vienmēr bija klāt, enerģiski cenzdamies izpildīt Viņa pavēles un atvieglot darbu. Viņi palīdzēja, organizēdami ļaudis, atvedot pie Pestītāja neveselos un rūpējoties par visu klātesošo labklājību. Viņi vēroja ieinteresētos klausītājus, izskaidroja tiem Svētos Rakstus un dažādos veidos pūlējās sniegt garīgu palīdzību. Viņi mācīja to, ko paši no Jēzus bija mācījušies un katru dienu guva bagātīgus piedzīvojumus. Bet bija nepieciešama pieredze patstāvīgā darbā. Viņiem joprojām bija vajadzīgas daudzas pamācības, liela pacietība un smalkjūtība. Tāpēc, kamēr Jēzus pats personīgi bija pie viņiem, lai norādītu uz viņu kļūdām, sniegtu padomus un aizrādītu, Pestītājs tos izsūtīja kā savus pārstāvjus.LI 281.2

    Kamēr mācekļi bija kopā ar Jēzu, tos bieži mulsināja priesteru un farizeju mācības, bet ar savu neziņu tie griezās pie Meistara. Pretī tradīcijām Jēzus nolika Svēto Rakstu patiesības. Tā Viņš stiprināja mācekļu uzticēšanos Dieva Vārdam un lielā mērā izkliedēja šo vīru bailes no rakstu mācītājiem un tradīciju žņaugiem. Mācekļu audzināšanā nesalīdzināmi ietekmīgāks par teorētiskām pamācībām bija Pestītāja dzīves piemērs. Kad tie bija šķirti no Viņa, tie atcerējās katru Viņa skatu, toni un vārdu. Bieži vien, kad mācekļi nonāca pretrunās ar Evaņģēlija ienaidniekiem, tie atkārtoja Viņa vārdus un, redzot to ietekmi ļaudīs, ļoti priecājās.LI 281.3

    Pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, Jēzus lika tiem iziet pa divi un pārstaigāt pilsētas un ciemus. Neviens netika sūtīts viens pats, bet brālis bija saistīts ar brāli un draugs ar draugu. Tā tie varēja palīdzēt un cits citu iedrošināt, kopīgi apspriezdamies un lūgdami — ikviens ar savu spēku aizpildīdams otra nespēku. Tādā pašā veidā Viņš vēlāk izsūtīja septiņdesmit citus mācekļus. Pestītāja plāns bija, lai Evaņģēlija vēstneši sadarbotos. Arī tagad mūsu laikā evaņģelizācija būtu daudz sekmīgāka, ja darbinieki vairāk sekotu šim paraugam.LI 281.4

    Mācekļi sludināja to pašu vēsti, ko Jānis Kristītājs un Kristus. “Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.” Tiem nebija jāstrīdas ar ļaudīm par to, vai Jēzus no Nācaretes ir Mesija, bet Viņa vārdā vajadzēja darīt tos pašus žēlastības darbus, ko Viņš bija darījis. Jēzus pavēlēja: “Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.”LI 282.1

    Savas kalpošanas laikā Jēzus vairāk laika veltīja slimo dziedināšanai nekā sludināšanai. Viņa brīnumdarbi liecināja par izteikto vārdu patiesīgumu, ka Viņš nav nācis iznīcināt, bet atpestīt. Taisnība gāja Viņa priekšā un Kunga godība To pavadīja. Lai kurp Jēzus arī neietu, vēsts par Viņa žēlastību gāja pa priekšu. Un, kur Viņš bija gājis, tur, izmēģinādami atgūtos spēkus, žēlastības un līdzjūtības saņēmēji priecājās par veselību. Ap viņiem pulcējās daudz ļaužu, lai dzirdētu no viņu lūpām, kādas lielas lietas Kungs ir darījis. Jēzus balss bija pirmā skaņa, ko daudzi jebkad bija dzirdējuši, Viņa vārds — pirmais, ko tie izrunāja, Viņa seja pirmā, kuru tie vispār bija redzējuši. Kādēļ lai viņi nemīlētu Jēzu un nepaustu Viņa slavu? Kad Jēzus gāja cauri pilsētām un ciemiem, Viņš bija kā dzīvības straume, kas visur savā ceļā izplatīja dzīvību un prieku.LI 282.2

    Kristus sekotājiem ir jāstrādā tā, kā strādāja Viņš. Mums jāpaēdina izsalkušie, jāapģērbj kailie un jāiepriecina cietēji un bēdīgie. Mums jākalpo izmisušajiem un jāiedveš cerība bezcerībā. Tad arī mūsu dzīvē piepildīsies apsolījums: “Tava taisnība ies tavā priekšā, un tā Kunga godība tevi pavadīs.” (Jes. 58:8) Nesavtīgā kalpošanā atklāta Kristus mīlestība, atgriežot grēciniekus, būs daudz sekmīgāka nekā zobens vai tiesa. Tie ir nepieciešami, lai likuma pārkāpējiem iedvestu bailes, bet misionārs ar mīlestību sirdī var panākt vairāk. Bieži vien sirds no pārmetumiem nocietinās, bet Kristus mīlestībā tā atkūst. Misionārs var atvieglināt ne tikai fiziskās kaites, viņš grēcinieku var atvest pie Lielā Ārsta, kas spēj šķīstīt dvēseli no grēka spitālības. Dieva nodoms ir, lai slimie, nelaimīgie un ļauno garu nomāktie Kunga balsi sadzirdētu ar Viņa kalpu starpniecību. Ar cilvēku starpniecību Viņš sevi vēlas atklāt kā Aizstāvi, kādu pasaule nepazīst.LI 282.3

    Mācekļiem pirmajā misijas ceļojumā vajadzēja iet tikai “pie Israēla cilts pazudušajām avīm”. Ja viņi jau tagad sludinātu Evaņģēliju cittautiešiem vai samariešiem, tad zaudētu ietekmi jūdu vidū. Izraisīdami farizeju aizspriedumus, tie iesaistītos strīdos, kas atņemtu drosmi jau pašā darbības sākumā. Pat apustuļi tikai pamazām saprata, ka Evaņģēlijs jāsludina visām tautām. Pirms viņi paši vēl nebija aptvēruši šo patiesību, tie nebija gatavi darboties citu tautu vidū. Ja Evaņģēliju pieņemtu jūdi, Dievs viņus varētu darīt par saviem vēstnešiem pagānu tautās. Tādēļ viņiem pirmajiem vajadzēja iepazīties ar šo vēsti.LI 283.1

    Visur, kur Kristus darbojās, bija atmodinātas dvēseles, kas apzinājās savu vajadzību, kas alka un slāpa pēc taisnības. Bija pienācis laiks šīm tvīkstošajām sirdīm nest vēsti par Viņa mīlestību. Pie visām tām mācekļiem bija jāiet kā Kristus pārstāvjiem. Ticīgajiem bija jāpārliecinās, ka viņi ir Dieva iecelti skolotāji, lai nepaliktu bez pamācītājiem tad, kad Kristus vairs nebūs starp tiem.LI 283.2

    Šajā pirmajā ceļojumā mācekļiem vajadzēja iet tikai tur, kur Jēzus jau bija gājis un ieguvis draugus. Sagatavošanās ceļam bija visvienkāršākā. Nedrīkstēja pieļaut neko, kas viņu prātus novērstu no lielā uzdevuma vai kaut kā izraisītu pretestību un aizvērtu durvis tālākam darbam. Viņiem nevajadzēja tērpties ne reliģijas skolotāju tērpos, ne drēbēs, kas tos izceltu vienkāršo zemnieku vidū. Viņiem nevajadzēja iet sinagogās un pulcināt ļaudis atklātiem dievkalpojumiem; savas pūles tiem vajadzēja veltīt darbam, dodoties no mājas uz māju. Tie nedrīkstēja tērēt laiku ar nevajadzīgu sasveicināšanos vai ciemošanos ik mājā, lai izklaidētos, bet katrā vietā viņiem vajadzēja pieņemt to cilvēku viesmīlību, tādu, kas viņus uzņēma tikpat sirsnīgi, it kā būtu uzņēmuši pašu Kristu. Ļaužu mājokļos tiem vajadzēja ieiet ar sirsnīgo sveicienu: “Miers šim namam!” (Lūk. 10:5) Tāds nams tika svētīts ar viņu lūgšanām, slavas dziesmām un Svēto Rakstu atvēršanu ģimenes lokā.LI 283.3

    Šiem mācekļiem vajadzēja būt patiesības vēstnešiem, kas sagatavo ceļu sava Mācītāja nākšanai. Viņi pasludināja mūžīgās dzīvības Vārdu, un cilvēku liktenis bija atkarīgs no tā, vai tie to pieņēma, vai no tā atteicās. Lai ļaudīm ietekmīgi parādītu vēsts svinīgumu, Jēzus mācekļus pamācīja: “Un, ja kas jūs negrib uzņemt, nedz klausīt jūsu vārdus, izejiet no tāda nama vai tādas pilsētas un nokratiet pīšļus no savām kājām. Patiesi Es jums saku: Sodomas un Gomoras zemei būs vieglāk soda dienā nekā tādai pilsētai.”LI 283.4

    Tad Pestītāja domas pievērsās nākotnei, un Viņš garā skatīja tos misijas laukus, kuros pēc Viņa nāves mācekļiem būs āliecina par Viņu. Pravietiskā skatījumā Viņš vēroja savu kalpu gūto pieredzi cauri visiem gadsimtiem līdz tam brīdim, kad Viņš nāks otrreiz. Tā Jēzus saviem sekotājiem rādīja sadursmes, ar kurām tiem būs jāsastopas, un atklāja cīņas īpatnības un stratēģiju. Viņš runāja par gaidāmajām briesmām un nepieciešamo sevis aizliegšanu. Viņš gribēja, lai tie jau tagad pārdomā, ko tas viss prasīs, lai ienaidnieks tos pēkšņi nepārsteigtu. Viņiem nebūs jākaro “pret miesu un asinīm”, bet “pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā”. (Ef. 6:12) Tiem būs jācīnās pret pārdabiskiem spēkiem, bet tiem būs nodrošināta arī pārdabiska palīdzība. Šajā armijā tiek iesaistītas visas Debesu saprātīgās būtnes. Ierindā ir ne tikai eņģeļi. Kauju vada Debesu karapulku Virspavēlnieka pārstāvis Svētais Gars. Mums var būt daudz vājību, var būt smagi grēki un kļūdas, bet Dieva žēlastība paredzēta visiem, kas to meklē grēku nožēlā. Tiem, kas uzticas Dievam, ir pieejams Visvarenā spēks.LI 284.1

    “Redzi,” sacīja Jēzus, “Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.” Kristus pats nenoklusēja nevienu vārdu no patiesības, bet Viņš to vienmēr sacīja mīlestībā. Saskarē ar cilvēkiem Viņš parādīja vislielāko smalkjūtību un apdomīgu, laipnu uzmanību. Viņš nekad nebija rupjš, nekad bez vajadzības neizteica nevienu skarbu vārdu, nekad nevajadzīgi nesāpināja kādu jūtīgu dvēseli. Viņš nenopēla cilvēka vājumu. Kungs visai bezbailīgi norāja liekulību, neticību un grēku, bet, izsakot šos asos rājienus, Viņa balsī bija jūtamas skumjas un asaras. Viņš raudāja par Jeruzālemi, mīļoto pilsētu, kas atteicās pieņemt Viņu — Ceļu, Patiesību un Dzīvību. Tie atteicās no sava Pestītāja, bet Viņš tos uzlūkoja ar tādu līdzjūtības pilnu labsirdību un tik dziļām sāpēm, ka tās salauza Viņa sirdi. Viņa acīs katra dvēsele bija dārga. Kaut gan Jēzus allaž izturējās ar dievišķu cieņu, Viņš tomēr ar vissirsnīgāko uzmanību noliecās pie katra Dieva ģimenes locekļa. Visos cilvēkos Viņš redzēja kritušas dvēseles, kuras glābt bija Viņa tiešais uzdevums.LI 284.2

    Kristus kalpi nedrīkst rīkoties pēc miesīgās sirds pavēles. Tiem jābūt ciešā savienībā ar Dievu; citādi izaicinājuma priekšā saceļas paša es, un tie izgāž veselu straumi nepiemērotu vārdu, kuri nelīdzinās ne rasai, ne arī lēnajam lietum, kas atveldzē vīstošos augus. Sātans gan vēlas, lai viņi tā dara, jo tie ir viņa paņēmieni. Pūķis ir saniknots, un dusmās un apsūdzībās atklājas sātana gars. Bet Dieva kalpiem jābūt Viņa pārstāvjiem. Dievs grib, lai tie lietotu tikai Debesu valūtu — patiesību, kas nes Viņa attēlu un uzrakstu. Spēks, ar kuru tiem jāuzvar ļaunums, ir Kristus spēks. Kristus godība ir viņu stiprums. Tiem nepārtraukti jāpatur prātā Kristus rakstura skaistums, tad tie spēs pasludināt prieka vēsti ar dievišķu smalkjūtību un laipnību. Izaicinājuma brīdī saglabātais miers un laipnība runās patiesībai par labu daudz vairāk nekā jebkurš arguments, lai cik spēcīgs tas arī nebūtu.LI 284.3

    Tiem, kas nonāk pretrunās ar patiesības ienaidniekiem, jāstājas pretī ne tikai cilvēkiem, bet arī sātanam un viņa aģentiem. Lai tie vienmēr atceras Pestītāja vārdus: “Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā.” (Lūk. 10:3) Lai tie paliek Dieva mīlestībā, tad viņi spēs saglabāt mieru, dzirdot pat personiskus apvainojumus. Kungs pats tos ietērps dievišķā apbruņojumā. Svētais Gars ietekmēs prātu un sirdi, lai viņu valoda nekļūtu rupja un nesavaldīga.LI 285.1

    Turpinādams pamācīt mācekļus, Jēzus vēl sacīja: “Bet sargieties no cilvēkiem!” Mācekļiem nevajag neierobežoti uzticēties tiem, kas Dievu nepazīst, nedz arī atklāt tiem savus plānus, jo tā tiek dota izdevība sātana pārstāvjiem. Cilvēku izdomājumi bieži ir pretrunā ar Dieva plāniem. Tiem, kas ceļ Kunga svētnīcu, tā jābūvē saskaņā ar kalnā rādīto paraugu — dievišķo līdzību. Ja Kunga kalpi balstās uz tādu cilvēku padomiem, kurus nevada Svētais Gars, tad tas ir apkaunojums Dievam un nodevība pret Evaņģēliju. Pasaules gudrība Dievam ir muļķība. Tie, kas uz to paļaujas, nomaldīsies no ceļa.LI 285.2

    “Tie jūs nodos savās tiesās (..) un jūs vedīs Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un pagāniem par liecību.” (Mat. 10:17,18) Vajāšanas izplatīs gaismu. Dieva kalpus vedīs šīs pasaules vareno priekšā, kam citādi nekad nebūtu iespējas dzirdēt Evaņģēliju. Patiesība tiem daudzkārt ir atstāstīta sagrozītā veidā. Tie ir uzklausījuši nepatiesas apsūdzības par Kristus mācekļu ticību. Bieži vienīgā iespēja iepazīties ar tās īsto būtību ir to liecības, kas savas ticības dēļ tiek vesti tiesas priekšā. Nopratināšanā viņi tiek uzaicināti atbildēt, un tiesneši ir spiesti uzklausīt izteikto liecību. Kritiskos brīžos Dieva kalpiem tiek piešķirta Viņa žēlastība. “Tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos runā.” Kad Dieva Gars apgaismos savu kalpu prātus, patiesība tiks izcelta visā tās dievišķajā spēkā un skaistumā. Patiesības noraidītāji uzstāsies, lai apsūdzētu un apspiestu mācekļus. Bet zaudējumos un ciešanās pat līdz nāvei Dieva bērniem jāparāda sava dievišķā Parauga lēnprātība. Tad būs redzams kontrasts starp sātana spēkiem un Kristus pārstāvjiem. Pestītājs tiks paaugstināts valdnieku un tautas priekšā.LI 285.3

    Mocekļu bezbailība un gara spēks mācekļiem tika piešķirti tikai tad, kad šī žēlastība bija vajadzīga. Tad arī piepildījās Pestītāja apsolījums. Pēterim un Jānim liecinot Sinedrija priekšā, cilvēki “brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu”. (Ap. d. 4:13) Par Stefanu ir sacīts, ka “visi, kas sēdēja Sinedrijā, skatījās uz viņu un redzēja viņa vaigu līdzināmies eņģeļa vaigam”. Cilvēki “nespēja pretoties gudrībai un garam, ar kādu viņš runāja”. (Ap. d. 6:15,10) Pāvils, rakstīdams par savu pārbaudi ķeizara galmā, saka: “Man pirmo reizi aizstāvoties, neviens nebija klāt, bet visi bija mani atstājuši (..). Bet tas Kungs stāvēja man klāt un iedeva man spēku, lai caur mani sludināšana būtu pilnīga un visas pagānu tautas dzirdētu to. Un es esmu izrauts no lauvas rīkles”. (2. Tim. 4:16,17)LI 286.1

    Kristus kalpiem nav jāgatavo īpašas runas, ar ko uzstāties, kad tos aicinās tiesas priekšā. Lai viņu sagatavošanās notiek dienu no dienas, uzkrājot Dieva Vārda dārgās patiesības un lūgšanās stiprinot savu ticību. Kad tos vedīs tiesas priekšā, Svētais Gars tiem atgādinās tieši tās patiesības, kas būs vajadzīgas.LI 286.2

    Dvēselei spēku un prasmi atnesīs nopietnas pūles katru dienu arvien vairāk iepazīties ar Dievu un Viņa sūtīto Jēzu Kristu. Īstajā laikā atmiņā atausīs zināšanas, kas iegūtas čaklā Svēto Rakstu pētīšanā. Bet, kas būs izturējies nevērīgi pret iepazīšanos ar Kristus mācību un nekad grūtībās nebūs pārbaudījis Viņa žēlastības spēku, tas arī nevarēs cerēt, lai Svētais Gars tam atgādina Dieva vārdus. Viņiem vajadzēja kalpot Dievam ik dienas ar nedalītu mīlestību un tad paļauties uz Viņu.LI 286.3

    Ienaids pret Evaņģēliju būs tik rūgts, ka nesaudzēs pat visciešākās šīs zemes saites. Kristus mācekļus sodīšanai ar nāvi nodos pat viņu pašu ģimenes locekļi. “Visi jūs ienīdīs Mana vārda dēļ,” sacīja Kristus, piebilzdams, “bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.” (Marka 13:13) Tomēr Viņš tos lūdza nevajadzīgi nepakļaut sevi vajāšanām. Lai izbēgtu no tiem, kas tīkoja pēc Viņa dzīvības, Jēzus pats bieži vien vienu darbības lauku pārmainīja pret kādu citu. Kad Nācaretē no Kristus atteicās, un Viņa dzimtās pilsētas iedzīvotāji Viņu gribēja nogalināt, Viņš aizgāja uz Kapernaumu, kur ļaudis bija pārsteigti par Viņa mācību, “jo Viņa vārdi bija vareni”. (Lūk. 4:32) Arī mācekļiem nevajadzētu zaudēt drosmi vajāšanu dēļ, bet meklēt tādu vietu, kur vēl var strādāt dvēseļu glābšanai.LI 286.4

    Kalps nav augstāks par savu Kungu. Debesu Valdnieks tika nosaukts par Belcebulu, un tāpat nelabvēlīgā gaismā tiks nostādīti arī Viņa mācekļi. Bet visos pārbaudījumos Kristus sekotājiem jāpaliek uzticīgiem saviem principiem. Tiem vajadzētu ar nicinājumu izturēties pret slēpšanos. Kamēr vien ir atļauts par patiesību liecināt, tie nevar nesludināt. Viņi ir nolikti par sargiem, lai brīdinātu cilvēkus no briesmām. No Kristus saņemtā patiesība brīvi un atklāti jāpasniedz visiem. Jēzus sacīja: “Ko Es jums saku tumsā, to runājiet gaismā; un, kas jums sacīts ausī, to sludiniet uz jumtiem.”LI 287.1

    Jēzus nekad nepirka mieru ar kompromisu. Viņa sirds pāri plūda mīlestībā pret visu cilvēci, bet Viņš nekad nebija iecietīgs pret viņu grēkiem. Viņš bija pārāk patiess cilvēku Draugs, lai klusētu, kad tie izvēlējās virzienu, kur varēja aiziet bojā viņu dvēseles — dvēseles, ko Viņš bija atpircis ar savām asinīm. Viņš pielika pūles, lai cilvēks kļūtu patiess pret sevi, patiess pret savām augstajām un mūžīgajām interesēm. Kristus kalpi ir aicināti tam pašam darbam, un tiem jāsargas, lai, cenzdamies novērst nesaskaņas, nenodotu patiesību. Tiem jātiecas pēc tā, “pēc miera” (Rom. 14:19*), bet īsts miers nekad nav iegūstams ar piekāpšanos principos. Neviens cilvēks nevar būt uzticīgs principiem, neizraisījis opozīciju. Nepaklausības bērni apkaros kristietību, jo tā ir garīga. Bet Jēzus saviem mācekļiem pavēlēja: “Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut.” Tiem, kas uzticas Dievam, nav jābīstas ne no cilvēku varas, nedz arī no sātana dusmām. Tiem ir nodrošināta mūžīga dzīvība Kristū. Tiem vajadzētu baidīties vienīgi atteikties no patiesības un tādā veidā pievilt uzticību, ar kādu Dievs tos ir pagodinājis.LI 287.2

    Sātans cilvēku sirdis cenšas pildīt ar šaubām. Viņš tos pavedina raudzīties uz Dievu kā uz bargu soģi. Viņš tos kārdina grēkot un tad uzskatīt sevi par pārāk nekrietniem, lai tuvotos savam Debesu Tēvam vai modinātu Viņā līdzjūtību. To visu Kungs saprot. Jēzus saviem mācekļiem skaidri apliecināja, ka Dievs jūt līdzi viņu vajadzībās un vājībās. Nav nevienas tādas nopūtas, sāpju vai dvēseles moku, kas nesasniegtu Tēva sirdi.LI 287.3

    Bībele mums rāda Dievu Viņa augstajā un svētajā vietā ne bezdarbībā, ne klusumā un vientulībā, bet desmittūkstoš reiz desmit- tūkstošu un tūkstoš reiz tūkstošu svētu, saprātīgu būtņu vidū, kuras visas gaida, lai izpildītu Viņa gribu. Pa kanāliem, kurus mēs nevaram redzēt, Viņš uztur dzīvu saikni ar katru savas valstības daļu. Bet Viņa un visu Debesu intereses ir koncentrētas ap mūsu niecīgo pasauli, ap dvēselēm, kuru glābšanai Kungs nodeva savu vienpiedzimušo Dēlu. Dievs noliecas no sava troņa, lai dzirdētu apspiesto saucienus. Uz katru sirsnīgu lūgšanu Viņš atbild: “Še Es esmu!” Viņš paceļ apbēdināto un pīšļos samīto. Visās mūsu bēdās Viņš bēdājas kopā ar mums. Ikvienā kārdinājumā vai pārbaudījumā Viņa eņģelis ir tuvumā, lai izglābtu.LI 288.1

    Bez Tēva ziņas pat zvirbulis nenokrīt zemē. Sātana ienaids pret Dievu liek tam neieredzēt ikvienu, par kuru rūpējas Pestītājs. Velns cenšas sagandēt Dieva roku darbu, un viņam ir prieks iznīcināt arī mēmos radījumus. Vienīgi pateicoties Dieva sargājošajām rūpēm, tiek uzturēti putni, kas mūs iepriecina ar savām līksmajām dziesmām. Tiešām, Viņš neaizmirst pat zvirbuļus. “Tāpēc nebīstieties, jo jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļu.”LI 288.2

    Tālāk Jēzus turpināja: Kā jūs Mani apliecināsit cilvēku priekšā, tā Es jūs apliecināšu Dieva un svēto eņģeļu priekšā. Jums jākļūst par Maniem lieciniekiem virs zemes, par kanāliem, pa kuriem Mana žēlastība var plūst par svētību pasaulei. Es gribu būt jūsu pārstāvis Debesīs. Tēvs neuzlūkos jūsu kļūdaino raksturu, bet skatīs jūs ietērptus Manā pilnībā. Es esmu Starpnieks, caur kuru Debesu svētības nonāks pie jums. Tāpēc ikviens, kas Mani apliecinās un piedalīsies Manā Upurī pazudušo glābšanai, tiks atzīts par cienīgu atpestīto godībai un priekam.LI 288.3

    Tam, kas apliecina Kristu, ir nepieciešams, lai viņā pašā mājotu Kristus. Neviens nevar sniegt tālāk to, ko pats nav saņēmis. Mācekļi var veikli runāt par doktrīnām, viņi var atkārtot paša Kristus vārdus, bet, ja tiem nebūs Kristum līdzīgas lēnprātības un mīlestības, tie nebūs Viņa liecinieki. Kristus garam pretējs gars Viņu noteikti aizliegs, lai kā arī neskanētu vārdos izteiktā apliecība. Cilvēki Kristu var aizliegt ar ļaunu un muļķīgu valodu, kā arī ar nelaipniem un nepatiesiem vārdiem. Tie Viņu var aizliegt, izvairoties no dzīves nastām un pakļaujoties grēcīgām izpriecām. Tie var aizliegt Viņu, pieskaņojoties pasaulei, nepieklājīgi uzvedoties, mīlot savus uzskatus, sevi attaisnojot, lolojot sevī šaubas, uzņemoties nevajadzīgas grūtības un mājojot tumsā. Ar to visu cilvēki skaidri parāda, ka viņos nav Kristus. “Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā,” saka Jēzus, “to Es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs.”LI 288.4

    Pestītājs saviem mācekļiem lūdza necerēt uz to, ka pasaules ienaids pret Evaņģēliju tiks uzvarēts un ka ar laiku tās pretošanās izbeigsies. Viņš sacīja: “Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” Ne Evaņģēlijs rada šķelšanos un cīņu, bet pretošanās glābšanas vēstij. No visām vajāšanām visgrūtāk ir panesamas nesaskaņas pašu mājās, vistuvāko draugu atsvešināšanās. Bet Jēzus paziņo: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts. Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.”LI 289.1

    Kristus kalpu misija ir augsts gods un svēts pienākums. “Kas jūs uzņem,” saka Kristus, “tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.” Neviens Viņa mācekļiem darītais mīlestības pakalpojums nepaliks neievērots un neatalgots. Šādu mīlestības pilnu atzinību Kungs paredz arī visvājākajiem un vismazākajiem Dieva ģimenē: “Un, kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem” — tos, kuri savā ticībā un zināšanās par Kristu ir kā bērni — “tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi Es jums saku, tam sava alga nezudīs.” (Mat. 10:42)LI 289.2

    Tā Pestītājs pabeidza savas pamācības. Divpadsmit izraudzītie izgāja Kristus vārdā, tāpat kā Viņš bija izgājis “sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu”. (Lūk. 4:18,19)LI 289.3

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents