Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    86 nodaļa. Ejiet un māciet visas tautas!

    (Mat. 28:16-20)LI 681.1

    Kad Kristum līdz Debesu tronim bija atlicis tikai viens solis, Viņš saviem mācekļiem uzticēja uzdevumu. “Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes,” Kungs sacīja, “tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” (Marka 16:15) Šie vārdi tika atkal un atkal atkārtoti, lai mācekļi saprastu, cik tas ir svarīgi. Pār visiem zemes iedzīvotājiem — augstiem un zemiem, bagātiem un nabagiem — skaidros un spožos staros vajadzēja atspīdēt Debesu gaismai. Mācekļiem bija jākļūst par Pestītāja darbabiedriem pasaules glābšanā.LI 681.2

    Tuvākajiem sekotājiem šis uzdevums jau tika dots, kad Kristus ar tiem satikās augšistabā, bet tagad to vajadzēja nodot lielākam skaitam. Sanāksmē, kas notika kādā Galilejas kalnā, bija sapulcējušies visi ticīgie, kurus vien bija iespējams uzaicināt. Jau pirms savas nāves Kristus šai sanāksmei bija nolicis laiku un vietu. Eņģelis pie kapa mācekļiem atgādināja Viņa solījumu satikties ar tiem Galilejā. Tālāk šie vārdi tika pateikti Jeruzālemē uz Pasā svētkiem sanākušajiem ticīgajiem un caur tiem šī ziņa nonāca pie daudziem, kas vientulībā apraudāja sava Kunga nāvi. Ar neatslābstošu interesi visi gaidīja satikšanos. Norunātajā vietā tie ieradās pa visdažādākajiem ceļiem, sanākdami no visām pusēm, lai naidīgi noskaņotajiem jūdiem nerastos aizdomas. Tie nāca ar skaidrām, alkstošām sirdīm, nopietni pārrunādami visu jau līdz šim par Kristu dzirdēto.LI 681.3

    Noteiktajā laikā kalna nogāzē mazos pulciņos bija sanākuši kopā apmēram pieci simti ticīgo, ilgodamies uzzināt visu, ko vien varēja uzzināt no tiem, kas Kristu bija redzējuši pēc Viņa augšāmcelšanās. Mācekļi staigāja no vienas grupas pie otras, stāstīdami par visu, ko tie no Jēzus bija redzējuši un dzirdējuši, un izskaidrodami Svētos Rakstus tā, kā Jēzus tos bija izskaidrojis. Toms vēlreiz pārstāstīja savu neticības piedzīvojumu un to, kā viņa šaubas tika izklīdinātas. Tad piepeši viņu vidū nostājās pats Jēzus. Neviens nevarēja pateikt, no kurienes un kā Viņš ieradies. Daudzi no klātesošajiem Viņu vēl nekad agrāk nebija redzējuši, bet tie Viņa rokās un kājās ievēroja krustā sišanas zīmes; Viņa seja līdzinājās Dieva sejai, un, ieraudzījuši Kungu, tie Viņu pielūdza.LI 681.4

    Daži šaubījās, bet tā tas būs vienmēr. Ir ļaudis, kas uzskata, ka ticībā dzīvot ir grūti, un tādēļ nostājas šaubu pusē, līdz ar to daudz zaudējot savas neticības dēļ.LI 682.1

    Tā bija vienīgā reize, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās vienlaicīgi satikās ar daudziem ticīgajiem. Viņš nāca un runāja ar tiem, sacīdams: “Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes.” Mācekli viņu pielūdza, pirms Jēzus kaut ko bija sacījis, bet Viņa vārdi, nākdami no nesen nāvē slēgtajām lūpām, saviļņoja ar sevišķu spēku. Tagad Viņš bija kapu uzvarējušais Pestītājs. Daudzi no tiem bija redzējuši, kā Viņš savu varu izmantoja, dziedinādams slimos un uzvarēdams sātana spēkus. Tie ticēja, ka Viņam ir vara uzcelt valstību Jeru- zālemē, spēks pieveikt ikvienu pretestību un savaldīt dabu. Viņš bija apklusinājis trakojošos ūdeņus, staigājis pa putojošām bangām un uzmodinājis mirušos. Tagad Jēzus paziņoja, ka Viņam ir dota “visa vara”. Šie vārdi spārnoja klausītāju prātus, liekot tiem domās pacelties pāri zemes iznīkstošajām lietām, tuvāk Debesīm un mūžībai un sasniegt Jēzus godības un varenības visaugstāko izpratni.LI 682.2

    Kristus vārdi kalna nogāzē vēstīja, ka Viņa upuris cilvēku labā ir pilnīgs un pabeigts, ka atpirkšanas nosacījumi tagad ir piepildīti un darbs, kura dēļ Viņš nāca šajā pasaulē, padarīts. Jēzus bija ceļā uz Dieva troni, lai saņemtu godu no eņģeļiem, valdībām un varām Debesīs. Viņš bija uzņēmies Starpnieka amatu. Saņēmis absolūtu varu, Viņš mācekļiem pavēlēja: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:19,20)LI 682.3

    Jūdu tautai bija uzticēta svētās patiesības glabāšana, bet farize- jiskums viņus pārvērta par visnorobežotāko un visfanātiskāko nāciju cilvēcē. Viss, kas vien bija saistīts ar priesteriem un rakstu mācītājiem — viņu apģērbs, ieradumi, ceremonijas un tradīcijas — tos padarīja nepiemērotus būt par gaismu pasaulei. Tādēļ Kristus saviem mācekļiem uzdeva sludināt ticību un Dieva pielūgšanu, kurā nav sabiedrības šķiru vai atsevišķu tautu reliģijas, — tā ir piemērota visiem cilvēkiem, visām tautām un ļaužu šķirām.LI 682.4

    Pirms Kristus šķīrās no mācekļiem, viņš nepārprotami izskaidroja savas valstības raksturu. Viņš atgādināja tiem visu, ko jau agrāk par to bija runājis un apliecināja, ka nav nācis, lai šajā pasaulē uzceltu laicīgu valsti, bet gan garīgu, un ka Viņš nekad uz Dāvida troņa nevaldīs kā šīs zemes kēninš. Viņš vēlreiz tiem atvēra Svētos Rakstus, norādīdams, ka par Viņa ciešanām jau agrāk bija izlemts Debesu apspriedēs starp Tēvu un Dēlu. Par to jau iepriekš bija pravietojuši Svētā Gara iedvesmoti vīri. Jēzus sacīja: “Redziet, kā ir piepildījies viss, ko esmu teicis par to, ka Es kā Mesija tikšu noraidīts. Viss, ko Es jums esmu stāstījis par ciešanām, pazemojumu un nāvi, kādā Man jāmirst, — tas viss tā arī ir noticis. Trešajā dienā Es esmu uzcēlies. Pētiet rūpīgāk Svētos Rakstus, un jūs redzēsit, ka šajās lietās ir piepildījusies katra detaļa, kas pravietojumos par Mani minēta.”LI 683.1

    Kristus aicināja mācekļus darīt uzticēto darbu, iesākot no Jeruzālemes. Jeruzāleme bija tā vieta, kur notika Viņa apbrīnojamā pazemošanās cilvēces labā. Tur Viņš cieta, tika atmests un notiesāts uz nāvi. Jūdu zeme bija Viņa dzimtene. Tur, ietērpts cilvēka miesā, Viņš staigāja starp citiem cilvēkiem, un tikai nedaudzi nojauta, cik tuvu zemei bija pienākušas Debesis, kad Jēzus atradās viņu vidū. Mācekļu darbam vajadzēja iesākties Jeruzālemē.LI 683.2

    Ņemot vērā visas Kristus ciešanas un to, ka netika atzītas Viņa pieliktās pūles, mācekļi varēja izlūgties citu, daudzsološāku darba lauku, bet tie tomēr tā nedarīja. Mācekļiem tagad vajadzēja apstrādāt tieši to zemi, kurā Jēzus bija kaisījis patiesības sēklu, lai tā varētu uzdīgt un nest bagātīgus augļus. Jūdu ienaida un skaudības dēļ viņiem savā darbā būs jāsastopas ar vajāšanām, bet to pašu bija cietis viņu Mācītājs, tādēļ arī tie nedrīkstēja izvairīties. Pirmos žēlastības piedāvājumus vajadzēja sniegt Pestītāja slepkavām.LI 683.3

    Turklāt Jeruzālemē bija daudzi, kas klusībā ticēja Jēzum un daudzi, kurus bija maldinājuši priesteri un rakstu mācītāji. Arī tiem bija jāpasludina Evaņģēlijs. Šos ļaudis vajadzēja aicināt atgriezties. Sevišķi skaidri bija jāuzsver brīnišķā patiesība, ka grēku piedošana iegūstama vienīgi no Kristus. Kamēr Jeruzālemi vēl saviļņoja iepriekšējo nedēļu notikumi, Evaņģēlija pasludināšanai tur vajadzēja būt visdziļākajam iespaidam.LI 683.4

    Bet darbam nav jāapstājas Jeruzālemē. Tam jāizplatās līdz pasaules vistālākajām vietām. Kristus saviem mācekļiem sacīja: “Jūs bijāt liecinieki Manai uzupurīgajai dzīvei šajā pasaulē. Jūs redzējāt Manas pūles Israēla labā. Kaut gan tie negribēja nākt pie Manis, lai tiem būtu dzīvība, kaut gan priesteri un rakstu mācītāji rīkojās pēc sava prāta un no Manis atteicās, kā Svētajos Rakstos jau iepriekš bija norādīts, tiem vēl tiks dota viena izdevība pieņemt Dieva Dēlu. Jūs esat redzējuši, ka Es labprāt pieņemu visus, kas nāk pie Manis, izsūdzot savus grēkus. Tos, kas pie Manis nāk, Es neizdzīšu ārā. Visi, kas grib, var tikt salīdzināti ar Dievu un var saņemt mūžīgu dzīvību. Šo žēlastības vēsti Es uzticu jums, saviem mācekļiem. Tā vispirms jāpasniedz Israēlam un tad visām tautām, valodām un ļaudīm. To sludiniet jūdiem un pagāniem. Visiem, kas tic, jātiek savienotiem vienā draudzē.”LI 683.5

    Ar Svētā Gara dāvanu mācekļiem bija jāsaņem varens spēks. Zīmēm un brīnumiem bija jāapstiprina viņu liecība. Brīnumdarbus darīja nevien apustuļi, bet arī tie, kas pieņēma viņu vēsti. Jēzus apsolīja: “Manā vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” (Marka 16:17,18)LI 684.1

    Tajos laikos bieži tika izmantota inde. Cilvēki, kam nekas nebija svēts, nevilcinājās šādā veidā atbrīvoties no tiem, kas aizšķērsoja ceļu viņu savtīgajiem plāniem. Jēzus zināja, ka arī Viņa mācekļu dzīvībai kādreiz draudēs tādas briesmas. Daudzi domās, ka, nogali-nādami Jēzus lieciniekus, tie izdara pakalpojumu Dievam. Tādēļ Viņš apsolīja pasargāt tos no šīm briesmām.LI 684.2

    Mācekļiem vajadzēja saņemt to pašu spēku, kāds bija Jēzum — dziedināt “visas slimības un sērgas tautā”. (Mat. 4:23; 9:6) Kristus vārdā dziedinādami fiziskās kaites, tie liecinās par Viņa spēku dziedināt dvēseli. Tika apsolītas arī jaunas spējas. Tā kā mācekļiem būs jāsludina citām tautām, tad tie saņems spējas runāt citās valodās. Apustuļi un viņu biedri bija neizglītoti cilvēki, tomēr pēc Svētā Gara izliešanas Vasarsvētku dienā viņu runa, neatkarīgi no tā, vai tā tika teikta savā dzimtajā vai svešas tautas valodā, kļuva tīra, vienkārša un pareiza gan formas, gan satura ziņā.LI 684.3

    Tā Kristus saviem mācekļiem uzticēja noteiktu uzdevumu. Viņš visā pilnībā nodrošināja darba iespējas un pats uzņēmās atbildību par tā sekām. Kamēr tie paklausīs Viņa norādījumiem un darbosies vienoti ar Viņu, tie nepiedzīvos neveiksmi. “Ejiet pie visām tautām”, Viņš pavēlēja. “Ejiet līdz vistālākajām pasaules apdzīvotajām vietām un ziniet, ka Es arī tur būšu pie jums. Strādājiet ticībā un pilnā paļāvībā, jo nekad nevar pienākt tāds laiks, kad Es jūs pamestu.”LI 684.4

    Mācekļiem dotais uzdevums attiecas uz visiem ticīgajiem, uz visiem Kristum uzticīgajiem līdz pat laika beigām. Ir liktenīga kļūda domāt, ka dvēseļu glābšanas darbs jāveic vienīgi iesvētītiem sludinātājiem. Prieka vēsts ir uzticēta visiem, kurus skāris Svētā Gara iedvesmojošais spēks. Visi, kas saņem dzīvību no Kristus, ir aicināti darboties, lai glābtu līdzcilvēkus. Šī darba dēļ tika dibināta draudze, un visi, kas uzņemas tās svētos solījumus, līdz ar to ir solījušies kļūt par Kristus darbabiedriem.LI 685.1

    “Gars un līgava saka: “Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: “Nāc!” ” (Atkl. 22:17) Ikvienam, kas to dzird, jāatkārto šis aicinājums. Lai kāda arī nebūtu katra atsevišķa cilvēka nodarbošanās ikdienas dzīvē, vairāk par visu tam jācenšas mantot dvēseles Kristum. Varbūt viņš nav spējīgs runāt draudzē, bet var darboties ar atsevišķiem cilvēkiem. Arī tā viņš var pasniegt no Kunga saņemtās mācības. Kalpošana nepastāv vienīgi sludināšanā. Kalpot var, atvieglojot stāvokli slimiem un ciešanu nomāktajiem, palīdzot trūcīgiem un mierinot izmisušos un šaubu nomāktos. Visapkārt ir grēka apziņas nospiestas dvēseles. Tās nav grūtības, darbs vai nabadzība, kas pazemo cilvēci; to pazemo un gremdē netaisnība un noziegumi. Tie ir juku un nemiera izraisītāji. Tādēļ Kristus vēlas, lai Viņa kalpi pūlētos grēkiem slimo dvēseļu labā.LI 685.2

    Darbu mācekļiem vajadzēja iesākt tur, kur viņi atradās. Tie nedrīkstēja paiet garām pat visgrūtākajam un vismazāk perspektīvajam laukam. Tādēļ ikvienam Kristus darbiniekam strādāt jāsāk tur, kur viņš atrodas. Mūsu ģimenēs var būt dvēseles, kas izsalkušas pēc līdzjūtības, kas alkst dzīvības maizes. Tur var būt bērni, kas jāaudzina Kristum. Pagāni ir pie pašām mūsu namdurvīm. Darīsim uzticīgi to darbu, kas ir vistuvāk, un tad lai mūsu pūles sniedzas tālāk, tik tālu, cik tālu mūs aizved Dieva roka. Var šķist, ka daudziem darbu ierobežo apstākļi, bet, lai arī kā tas būtu, ja kāds pienākums tiek veikts čakli un ticībā, tas būs jūtams vistālākajās pasaules daļās. Arī Kristus darbs virs zemes šķita ieslēgts šaurā darbības laukā, bet Viņa vēsti dzirdēja milzīgi ļaužu pulki no visām zemēm. Lai panāktu vislabvēlīgākos rezultātus, Dievs bieži pielieto visvienkāršākos līdzekļus. Tas ir Viņa plāns, lai katra lielā darba daļa būtu atkarīga no kādas citas daļas, lai tās nonāktu sazobē kā zobrats zobratā, kur visi darbojas pilnīgā saskaņā. Svētā Gara vadībā visneievērojamākais darbinieks var aizskart neredzamas stīgas, kuru rezonanse aizsniegs pasaules galus, izraisot melodiju cauri nebeidzamiem laikmetiem.LI 685.3

    Tomēr nekad nevajadzētu aizmirst pavēli “Ejiet pa visu pasauli!” Mēs tiekam aicināti domāt par tālajiem apgabaliem. Kristus nojauc starpsienas un aizspriedumus, kas šķir tautas; Viņš māca mīlēt visu cilvēces ģimeni. Pestītājs cilvēkus paceļ pāri viņu šaurajam egoisma lokam. Viņš atceļ visas zemes robežas un mākslīgi radītās sabiedriskās atšķirības. Viņš neatzīst starpību starp kaimiņiem un svešiniekiem, draugiem un ienaidniekiem. Katru dvēseli Viņš māca uzlūkot kā savu brāli un visu pasauli — kā mūsu darba lauku.LI 686.1

    Kad Pestītājs pavēlēja: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas!”, Viņš vēl piebilda: “Manā vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Apsolījums bija tikpat tālejošs kā uzdevums. Visas spējas netiks piešķirtas katram ticīgajam, bet Dieva Gars tās izdalīs, “piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams”. (1. Kor. 12:11) Svētā Gara dāvanas ir apsolītas ikvienam ticīgajam pēc viņa vajadzības Kunga darbā. Apsolījums mūsu dienās ir tikpat drošs un uzticams kā apustuļu laikā. “Šīs zīmes ticīgajiem ies līdz.” Tā ir Dieva bērnu priekšrocība, tādēļ ticībā cieši jāsatver viss, ko vien iespējams iegūt.LI 686.2

    “Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Mūsu pasaule ir kā milzīga slimnīca, bet Kristus nāca slimos dziedināt un pasludināt atbrīvošanu sātana cietumniekiem. Viņš pats bija pilnīgs veselības un spēka iemiesojums, kas izdala dzīvības enerģiju neveseliem, vājiem un velna apsēstiem. Viņš neatraidīja nevienu, kas nāca, lai saņemtu dziedināšanu, kaut arī labi zināja, ka lūdzēji paši bija vainīgi slimības izcelsmē; Viņš neatteicās tos dziedināt. Kad spēks no Kristus ieplūda šajās nabaga dvēselēs, tās tika pārliecinātas arī par grēku, un tā daudzi tika dziedināti gan no fiziskām, gan garīgām kaitēm. Evaņģēlijam joprojām piemīt tas pats spēks; tad kādēļ mēs šodien nevarētu piedzīvot tādus pašus rezultātus?LI 686.3

    Kristus jūt katra cietēja sāpes. Kad ļaunie gari plosa cilvēka miesu, Kristus cieš līdzi. Kad drudzis draud izžāvēt dzīvības straumi, Viņš jūt līdzi šajās mokās. Šodien dziedināt slimos Viņš vēlas tāpat kā tad, kad pats bija uz zemes. Savukārt, Kristus kalpi ir kā pārstāvji, kā kanāli, caur kuriem Viņš grib darboties. Viņš ilgojas sniegt savu dziedinošo spēku.LI 686.4

    Pestītāja veiktajā dziedināšanā bija mācības Viņa sekotājiem. Reiz Viņš svaidīja neredzīgā cilvēka acis ar dubļiem un tam pavēlēja: ” “Ej, mazgājies Ziloas dīķī.” Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs.” (Jāņa 9:7) Dziedināšanu varēja panākt tikai ar Lielā Ārsta spēku, tomēr Kristus izmantoja vienkāršus dabas līdzekļus. Viņš nevienu nemudināja ārstēties ar ķīmiskajām zālēm, tomēr nenoniecināja vienkāršu dabas dziedniecības līdzekļu izmantošanu.LI 687.1

    Daudziem izdziedinātajiem Kristus sacīja: “Negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.” (Jāņa 5:14) Ar to Viņš mācīja, ka slimība ir fizisko un garīgo Dieva likumu pārkāpšanas sekas. Pasaulē nebūtu tā lielā posta un nelaimes, ja cilvēki dzīvotu saskaņā ar Radītāja plānu.LI 687.2

    Kristus bija senā Israēla Vadonis un Skolotājs, un Viņš israēlie- šiem mācīja, ka veselība ir atalgojums par paklausību Dieva likumiem. Lielais Ārsts, kas dziedināja sirgstošos ļaudis Palestīnā, kādreiz senatnē uz savu tautu bija runājis no padebeša staba, norādot, kas tai pašai jādara un ko viņu labā darīs Dievs. “Ja jūs klausīdami klausīsit tā Kunga, sava Dieva, balsij,” Viņš sacīja, “un darīsit, kas ir taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa pavēles, un izpildīsit visus Viņa likumus, tad Es tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, nelikšu nākt pār jums, jo Es esmu tas Kungs, jūsu Ārsts. (2. Moz. 15:26) Kristus Israēlam deva noteiktus norādījumus, kā tiem jādzīvo, un apsolīja: “Tas Kungs novērsīs no tevis visādas slimības.” (5. Moz. 7:15) Kad vien šie nosacījumi tika ievēroti, piepildījās arī apsolījumi. “Neviena gurdena nebija viņu ciltīs.” (Ps. 105:37)LI 687.3

    Te ir mācība mums. Pastāv nosacījumi, kas jāievēro visiem, kuri grib saglabāt veselību; tādēļ visiem vajadzētu ar šiem nosacījumiem iepazīties. Kungam nav patīkami, ka cilvēki nezina Viņa likumus, vienalga, vai tie ir dabas, vai morālie likumi. Mums jāsadarbojas ar Dievu kā fiziskās, tā garīgās veselības atjaunošanā.LI 687.4

    Mums arī citiem jāmāca, kā uzturēt un atgūt veselību. Slimības gadījumos jālieto tie ārstniecības līdzekļi, ko Dievs sagādājis dabā, un jānorāda slimniekiem uz To, kas vienīgais var dziedināt viņu kaites. Mūsu uzdevums ir slimos un cietējus ticībā pievest Kristum, pamudinot tos uzticēties Lielajam Ārstam. Mums cieši jāsatver Viņa apsolījumi un jālūdz, lai Viņš atklāj savu spēku. Evaņģēlija būtība ir cilvēka atjaunošana, tādēļ Pestītājs grib, lai mēs visus slimos, cerību zaudējušos un dzīves satriektos aicinātu satvert Viņa spēku.LI 687.5

    Visos Kristus dziedināšanas gadījumos izpaudās Viņa mīlestības spēks, un, vienīgi ticībā kļūstot par šīs mīlestības dalībniekiem, mēs varam kļūt par Viņa darbarīkiem. Bet, ja mēs neizveidojam šo dievišķo savienību ar Kristu, tad dzīvinošā spēka straume nevar no mums bagātīgi plūst tālāk uz citiem. Bija vietas, kur pat Pestītājs nevarēja darīt daudz varenu darbu vietējo ļaužu neticības dēļ. Arī tagad neticība draudzi šķir no tās dievišķā Palīga. Draudze maz uzticas mūžības patiesībām. Šis ticības trūkums apbēdina Dievu un laupa Viņam godu.LI 688.1

    Darot Kristus darbu, draudzei ir apsolīta Viņa klātbūtne. “Ejiet un māciet visas tautas,” Viņš sacīja, “un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” Viens no pirmajiem noteikumiem spēka iegūšanai ir uzņemties Viņa jūgu. No uzticības šī Kunga uzdevuma pildīšanā ir atkarīga draudzes dzīvība. Būt nolaidīgiem šajā darbā nozīmē izvēlēties garīgu nespēku un bojāeju. Kur nav aktīva darba citu labā, tur izsīkst mīlestība, un ticība kļūst vājāka.LI 688.2

    Kristus vēlas, lai Viņa kalpi draudzi audzinātu Evaņģēlija darbam. Tiem jāmāca ļaudis, kā meklēt un glābt pazudušos. Bet vai tie dara šo darbu? Ak, cik daudzi nopūlas uzpūst draudzē izdziestošu dzīvības dzirksteli! Cik daudzas draudzes kā slimus jērus kopj tie, kam vajadzētu meklēt pazudušās avis! Nepārtraukti miljoniem cilvēku iet bojā, jo tiem nav Kristus.LI 688.3

    Dieva mīlestība cilvēku dēļ tika aizkustināta līdz neizmērojamiem dziļumiem, tādēļ eņģeļi tagad brīnās, redzot, ka tik lielas mīlestības saņēmēji uz to tik pavirši atsaucas. Eņģeļi ir pārsteigti par cilvēku seklo Dieva mīlestības novērtējumu. Debesis draudoši saceļas pret cilvēku dvēselēm parādīto nevērību. Vai mēs negribētu zināt, kā uz to skatās Kristus? Kā var justies tēvs un māte, uzzinot, ka viņu nomaldījies bērns ir pamests salā un sniegā, ka viņam pagājuši garām tie, kas to varēja izglābt? Vai vecāki nejustos līdz sirds dziļumiem sāpināti un sašutuši? Vai dusmās, kas tikpat karstas kā viņu asaras un tik stipras kā viņu mīlestība, tie šos slepkavas neapsūdzētu? Katra cilvēka ciešanas ir kāda Dieva bērna ciešanas, un tie, kas nesniedz palīdzību iznīcībai pakļautam tuvākajam, izaicina taisnīgas Kunga dusmas. Tā ir Jēra dusmība. Tiem, kas ir atsaukušies uz sadraudzību ar Kristu, bet izturējušies vienaldzīgi pret savu tuvāko vajadzībām, lielajā dienā Viņš pasludinās: “Es nezinu, no kurienes jūs esat, atkāpieties no Manis, visi jūs netaisnības darītāji!” (Lūk. 13:27)LI 688.4

    Dodot mācekļiem uzdevumu, Kristus nevien izplānoja viņu darbu, bet deva tiem arī vēsti. Viņš sacīja: “Māciet ļaudis turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis!” Tiem vajadzēja mācīt to, ko mācīja Kristus. Tas neattiecās tikai uz Viņa paša teikto, bet uz visu, ko Viņš jebkad runājis ar Vecās Derības praviešu un draudzes vadītāju starpniecību. Cilvēku mācības tiek izslēgtas. Tur nav vietas tradīcijām, cilvēku teorijām un secinājumiem vai baznīcu likumdošanai. Šajā uzdevumā neietilpst nekādi baznīcas autoritātes ieviesti likumi. Neviens no tiem Kristus kalpiem nav jāmāca. “Bauslība un pravieši” kopā ar vēsti par Viņa vārdiem un darbiem — tā ir mācekļiem uzticētā un pasaulei tālāk nododamā dārgā manta. Kristus vārds ir viņu parole, viņu pazīšanas zīme, viņu vienības saite, rīcības pilnvara un sekmju avots. Kristus valstībā nav atzīstams nekas tāds, ko Viņš pats nav parakstījis.LI 689.1

    Evaņģēlijs nav jāsludina kā nedzīva teorija, bet kā dzīvību dodošs spēks, kas pārveido visu dzīvi. Dievs vēlas, lai Viņa žēlastības saņēmēji kļūtu par tās spēka lieciniekiem. Kungs vēlas pieņemt pat tos, kuru dzīves gājums Viņam ir bijis visnepatīkamākais; ja tie nožēlo un atgriežas, tad Viņš tiem dāvina savu Garu, ieceļ visatbildīgākajos amatos un izsūta sludināt Viņa bezgalīgo žēlastību netaisno nometnēs. Dievs vēlas, lai Viņa kalpi liecinātu, kā Viņa žēlastībā cilvēki var iemantot Kristum līdzīgu raksturu un priecāties pārliecībā par Viņa lielo mīlestību. Kungs vēlas, lai mēs stāstītu, ka Viņš nevar būt apmierināts, pirms cilvēce nav atguvusi savas svētās Dieva bērnu tiesības.LI 689.2

    Kristū apvienojas gana sirsnīgās rūpes, vecāku maigā mīlestība un līdzjūtīgā Pestītāja nesalīdzināmā žēlastība. Par savām svētībām Viņš runā visvaldzinošākajos vārdos. Viņš neapmierinās tikai ar piedāvāšanu, bet parāda tās vispievilcīgākajā veidā, lai izraisītu vēlēšanos tās iemantot. Arī Viņa kalpiem ir jāizceļ dārgās dāvanas neizsakāmi lielā godība. Kristus brīnišķā mīlestība atkausēs un uzvarēs sirdis, kamēr pamatmācību vienkārša atkārtošana nepanāks neko. ” “Ieprieciniet, ieprieciniet Manu tautu!” saka jūsu Dievs.” “Kāp jo augstā kalnā, Ciāna, tu, labās vēsts nesēja! Pacel savu balsi ar spēku, Jeruzāleme, tu, labās vēsts nesēja, un nebīsties! Pasludini Jūdas pilsētām: “Redziet, te ir jūsu Dievs!” (..) Kā Gans Viņš ganīs savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī, un sargās avju mātes.” (Jes. 40:1,9-11) Stāstiet ļaudīm par To, kurš “izceļas starp tūkstošiem”, par To, kurš visā savā būtībā ir “ārkārtīgi pievilcīgs”. (Augstā dz. 5:10,16) Vārdi vien to nespēs izteikt. Ļaujiet, lai tas atspoguļojas jūsu raksturā un parādās dzīvē! Kristus gaida, lai Viņa attēls parādītos ikvienā māceklī. Jau no mūžības Dievs cilvēkus ir “nolēmis darīt līzīgus sava Dēla tēlam”. (Rom. 8:29) Kristus lēnprātīgajai mīlestībai, svētumam, pazemībai, žēlastībai un patiesībai pasaulē jākļūst redzamiem Viņa sekotājos.LI 689.3

    Pirmie mācekļi izgāja, pasludinādami Vārdu. Viņi Kristu atklāja savā dzīvē. Kungs darbojās kopā ar tiem un “vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm”. (Marka 16:20) Šie mācekļi darbam iepriekš sagatavojās. Pirms Vasarsvētku dienas tie sanāca kopā un izlīdzināja visas nesaskaņas; tie visi bija vienprātīgi. Tie ticēja Kristus apsolījumam par svētībām un tās ticībā izlūdzās. Svētības viņi neprasīja tikai sev, bet izjuta nastu par cilvēku glābšanu. Evaņģēlijs bija jāaiznes līdz pasaules vistālākajiem nostūriem, tāpēc tie lūdza no Kristus apsolītā spēka dāvanu. Tad tika izliets Svētais Gars, un tūkstoši atgriezās vienā dienā.LI 690.1

    Tā var notikt arī tagad. Lai cilvēku prātojumu vietā tiek sludināts Dieva Vārds! Lai kristieši atstāj savu nevienprātību un nodod sevi Dievam, glābjot pazudušos! Lai tie ticībā lūdz pēc svētībām, tad tās nāks. Svētā Gara izliešana apustuļu dienās bija “agrais lietus” ar ievērojamiem, godības pilniem rezultātiem. Bet “vēlais lietus” būs vēl bagātāks. (Joēla 2:23)LI 690.2

    Visi, kas Dievam nodevuši savu dvēseli, miesu un garu, nemitīgi tiks apveltīti ar jauniem fiziskiem un garīgiem spēkiem. Viņu rīcībā būs neizsmeļamie Debesu krājumi. Kristus dos tiem sava Gara elpu un dzīvību no savas dzīvības. Svētais Gars izmantos savus augstākos spēkus, lai tie iedarbotos uz sirdi un prātu. Dieva žēlastība palielinās un pavairos viņu spējas, un cilvēku glābšanas darbā tiem nāks palīgā dievišķās dabas pilnība. Sadarbojoties ar Kristu, tie kļūs pilnīgi Viņā un savā cilvēciskajā nespēcībā varēs veikt Visspēcīgā darbus.LI 690.3

    Pestītājs ilgojas parādīt žēlastību un uzspiest sava rakstura zīmogu visai pasaulei. Tā ir Viņa atpirktais īpašums, un Viņš vēlas cilvēkus darīt brīvus, tīrus un svētus. Kaut arī sātans darbojas, lai aizkavētu šī mērķa sasniegšanu, tomēr, pateicoties pasaules labā izlietajām asinīm, ir iegūstamas uzvaras, kas var pagodināt Dievu un Jēru. Kristus neapmierināsies, līdz būs sasniegta pilnīga uzvara. “No dvēseles ciešanām Viņam radīsies panākumu papilnam.” (Jes. 53:11) Visas pasaules tautas dzirdēs Viņa žēlastības prieka vēsti. Ne visi pieņems šo žēlastību, bet “Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par to Kungu sludinās līdz radu radiem.” (Ps. 22:31*) Pienāks laiks, kad “nodos ķēniņa valstību, varu un virskundzību pār visām valstīm apakš debesīm Visaugstā svēto tautai” . Tad “zeme būs tā Kunga atziņas pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni”. “Tad ļaudis bīsies rietumos tā Kunga vārdu un austrumos Viņa godību.” (Dan. 7:27; Jes. 11:9; 59:19)LI 691.1

    “Cik jaukas ir uz kalniem prieka vēstnešu kājas, kas sludina mieru, sola labumu, sludina pestīšanu un uz Ciānu saka: Tavs Dievs ir Ķēniņš (..). Sauciet, gavilējiet visas (..) mūru drupas, jo tas Kungs savus ļaudis ir iepriecinājis (..). Tas Kungs ir atsedzis savu svēto elkoni priekš visu tautu acīm, un visi zemes gali redzēs mūsu Dieva pestīšanu.” (Jes. 52:7-10*).LI 691.2

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents