Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    17 nodaļa. Nikodēms

    (Jāņa 3:1-17)LI 126.1

    Nikodēms starp jūdiem ieņēma atbildīgu amatu. Viņš bija ļoti izglītots, neparasti apdāvināts un godāts tautas padomes loceklis. Tāpat kā daudzus citus, arī viņu bija aizkustinājusi Jēzus mācība. Neskatoties uz bagātību, izglītību un godu, pazemīgais Nācarietis to neizprotamā veidā pievilka. No Pestītāja lūpām nākušās mācības uz viņu atstāja dziļu iespaidu, tādēļ viņš šīs brīnišķīgās patiesības vēlējās apgūt pilnīgāk.LI 126.2

    Kristus autoritatīvā rīcība dievnama šķīstīšanā bija izraisījusi nepārprotamu priesteru un rakstu mācītāju naidu. Tie baidījās no šī svešinieka varas. Tādu pārdrošību no nepazīstamā Galilejieša nedrīkstēja paciest, tādēļ tie tiecās darīt galu Viņa darbībai. Taču šajā nodomā nebija vienprātības. Atradās daži, kas baidījās stāties pretī Tam, ko tik redzami vadīja Svētais Gars. Tie atcerējās, kā par Israēla vadoņu grēku norāšanu agrāk tika nonāvēti pravieši. Viņi zināja, ka jūdu vergošana pagānu tautām bija sekas tam, ka tie stūrgalvīgi atteicās no Dieva brīdinājumiem un pamācībām. Tie baidījās, ka, sazvērēdamies pret Jēzu, priesteri un vadītāji iet savu tēvu pēdās un tā var sagādāt jaunas ciešanas visai tautai. Līdzīgi domāja arī Nikodēms. Sinedrija apspriedē, kur izplānoja intrigas, Nikodēms deva padomu būt uzmanīgiem un mēreniem. Viņš aizrādīja, ka gadījumā, ja Jēzus patiesi ir apveltīts ar spēku no Dieva, tad būtu bīstami atraidīt Viņa brīdinājumus. Priesteri neuzdrošinājās šo padomu noraidīt un uz laiku neko atklāti pret Kristu neuzsāka.LI 126.3

    Dzirdējis Jēzus sludināšanu, Nikodēms ar vislielāko rūpību pētīja pravietojumus par Mesiju. Jo vairāk viņš pētīja, jo stiprāka kļuva viņa pārliecība, ka Jēzus ir īstais, kam jānāk. Tāpat kā daudzus citus Israēlā, viņu ārkārtīgi sāpināja dievnama apgānīšana. Viņš bija aculiecinieks skatam, kad Jēzus izdzina pircējus un pārdevējus. Viņš vēroja dievišķā spēka brīnišķo atklāsmi un redzēja, kā Pestītājs pieņem nabagus un dziedina slimos. Viņš redzēja to priecīgos skatie- nus un dzirdēja pateicības vārdus. Viņš nevarēja šaubīties, ka Jēzus no Nācaretes ir Dieva Sūtītais.LI 126.4

    Nikodēms ļoti ilgojās ar Jēzu parunāt, bet baidījās pie Viņa doties atklāti. Jūdu vadonim būtu pārāk pazemojoši tā apliecināt savas simpātijas vēl tik maz pazīstamam mācītājam. Ja viņa apmeklējums kļūtu zināms Sinedrijam, viņš izpelnītos tikai apsmieklu un nosodī-jumu. Tādēļ Nikodēms izšķīrās par slepenu sarunu, attaisnodamies ar to, ka arī citi varētu sekot viņa piemēram, ja tas ietu atklāti. Rūpīgi izvaicājis par Pestītāja atpūtas vietu Eļļas kalnā, viņš nogaidīja, kamēr pilsēta iegrima miegā, un devās meklēt Jēzu.LI 127.1

    Kristus klātbūtnē Nikodēms izjuta dīvainu biklumu, ko pūlējās noslēpt, izturēdamies mierīgi un ar cieņu. “Rabi,” viņš sacīja, “mēs zinām, ka Tu esi mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Runādams par Kristus neparastajām mācītāja dāvanām, kā arī par Viņa neparasto spēku darīt brīnumus, tas cerēja nolīdzināt ceļu tālākai sarunai. Viņš gribēja izteikt un iemantot uzticību, bet īstenībā vārdi pauda neticību. Viņš neapliecināja, ka Jēzus ir Mesija, bet tikai Dieva sūtīts mācītājs.LI 127.2

    Neatzīdams šo apsveikumu, Jēzus pagriezās pret runātāju, it kā ielūkodamies viņa dvēselē. Savā bezgalīgajā gudrībā Viņš savā priekšā saskatīja patiesības meklētāju. Jēzus zināja Nikodēma apmeklējuma nolūku un, vēlēdamies vēl vairāk padziļināt sava klausītāja pārliecību, sāka runāt tieši par lietu, svinīgi, tomēr laipni aizrādot: “Patiesi, patiesi, Es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.”LI 127.3

    Nikodēms bija nācis pie Kunga ar nodomu uzsākt ar Viņu sarunas, bet Jēzus tā priekšā atklāja patiesības principus. Viņš Nikodēmam teica: Tev ne tik daudz vajadzētu rūpēties par teorētiskām atziņām, kā par garīgu atdzimšanu. Tev nav jāapmierina ziņkārība, tev ir nepieciešama jauna sirds. Pirms tu vari novērtēt Debesu lietas, tev jāsaņem jauna dzīvība no augšienes. Kamēr šī jaunā pārmaiņa nav notikusi, diskusijas par Manu autoritāti vai misiju tavas dvēseles pestīšanai neko nevar palīdzēt.LI 127.4

    Nikodēms bija dzirdējis Jāni Kristītāju aicinām uz grēku nožēlu un kristību, kā arī norādām tautai uz To, kas kristīs ar Svēto Garu. Viņš pats bija izjutis, cik ļoti jūdiem pietrūka garīguma, ka tos lielā mērā pārvaldīja liekulība un pasaulīga godkāre. Viņš cerēja, ka ar Mesijas nākšanu situācija uzlabosies. Tomēr sirdi skarošā Kristītāja vēsts viņu pašu nebija pārliecinājusi par grēku. Viņš bija stingrs farizejs un lepojās ar saviem labajiem darbiem. Nikodēms tika cienīts savas labdarības un tās devības dēļ, ar kādu tas atbalstīja dievnama kalpošanu, kā rezultātā viņš pats uzskatīja, ka Dieva labvēlība tam jau ir nodrošināta. Viņu vienkārši pārsteidza doma, ka var būt kāda valstība, kas ir par šķīstu, lai viņš to varētu skatīt savā pašreizējā stāvoklī.LI 127.5

    Jēzus lietotais tēlainais jaunpiedzimšanas salīdzinājums Nikodēmam nebija pilnīgi svešs. No pagānisma pie Israēla ticības atgriezušos bieži mēdza uzskatīt par tikko piedzimušiem bērniem. Tāpēc viņam vajadzēja aptvert, ka Kristus vārdi nav jāsaprot burtiskā nozīmē. Bet viņš domāja, ka vieta Dieva valstībā tam ir nodrošināta, pateicoties augstākai izcelsmei — kā dzimušam israēlietim. Nikodēms neizjuta, ka viņam būtu vajadzīga kāda pārmaiņa, tāpēc arī bija tik pārsteigts par Pestītāja vārdiem. Viņu kaitināja šo vārdu nepārprotamais tiešums. Farizeja lepnums cīnījās ar godīga patiesības meklētāja ilgām. Viņš brīnījās, kā Kristus var tā runāt, nerespektējot viņa kā rakstu mācītāja stāvokli Israēlā.LI 128.1

    Aiz pārsteiguma zaudējis pašsavaldīšanos, viņš Kristum atbildēja ar ironiju: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams?” Līdzīgi daudziem citiem, kad skarbas patiesības nonāk līdz sirdsapziņai, viņš parādīja, ka miesīgais cilvēks neizprot Dieva Gara lietas. Viņā nav nekā, kas atsauktos uz garīgumu. Garīgas lietas ir garīgi apspriežamas.LI 128.2

    Pestītājs neatspēkoja argumentu ar argumentu. Svinīgi un ar cieņu paceldams savu roku, Viņš šo patiesību atkārtoja ar vēl lielāku uzsvaru: “Patiesi, patiesi, Es tev saku, ja kāds nepiedzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā.”LI 128.3

    Nikodēms saprata, ka Kristus šeit norāda uz ūdens kristību un sirds atjaunošanu caur Dieva Garu. Viņš bija pārliecināts, ka stāv Tā priekšā, par kuru bija runājis Jānis Kristītājs.LI 128.4

    Jēzus turpināja: “Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars.” Pēc dabas sirds ir ļauna, un “vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad nē!” (Īj. 14:4) Neviens cilvēku izgudrojums nevar atrast pretlīdzekli grēkojošai dvēselei. “Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva likumam, jo tā to nespēj.” (Rom. 8:7) “Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi.” (Mat. 15:19) Vispirms jātiek šķīstītam sirds avotam, un tikai tad no tā plūdīs tīras straumes. Kas Debesis cenšas aizsniegt pats ar saviem spēkiem, izpildot baušļus, tas uzsāk neiespējamo. Kam ir tikai uz likumiem balstīta reliģija vai dievbijības forma, tam nav nekādas drošības. Kristīga dzīve nav kāds vecās dzīves paveids vai uzlabojums, bet gan cilvēka dabas pārvēršana. Ir jānomirst savam es un grēkam un jāsākas pilnīgi jaunai dzīvei, bet šo pārmaiņu var panākt vienīgi Svētā Gara brīnumdarošais spēks.LI 128.5

    Nikodēms joprojām nespēja visu aptvert, tādēļ savas domas ilustrēšanai Jēzus izlietoja vēju. “Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņa pūšanu, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.”LI 129.1

    Vēju var sadzirdēt koku zaros, kad tas čabina lapas un ziedus, tomēr pats paliek neredzams, un neviens cilvēks nezina, no kurienes tas nāk un kurp tas iet. Tāpat ir ar Svētā Gara darbību sirdī. To nav iespējams izskaidrot vairāk kā vēja kustību. Cilvēks, iespējams, nevarēs pateikt ne noteiktu laiku, ne vietu, nespēs izsekot visiem apstākļiem savas atgriešanās procesā, bet tas vēl nenozīmē, ka viņš nav atgriezies. Ar tikpat neredzamu spēku kā vējš Kristus pastāvīgi iedarbojas uz sirdi. Maz pamazām, varbūt pat cilvēkam pašam to neapzinoties, rodas ietekme, kas dvēseli velk pie Kristus. Tā var rasties, domājot par Viņu, lasot Svētos Rakstus vai klausoties dzīva sludinātāja vārdus. Tad piepeši Gars nāk ar tiešu aicinājumu, un sirds ar prieku nododas Jēzum. Daudzi to uzskata par pēkšņu atgriešanos, bet tas ir ilgas Dieva Gara darbības rezultāts, ilgstošs process.LI 129.2

    Kaut gan pats vējš ir neredzams, tomēr tā izraisītās darbības rezultāti ir redzami un jūtami. Tāpat arī Svētā Gara darbība parādīsies ikviena tāda cilvēka rīcībā, kas būs sajutis Viņa glābjošo spēku. Kad Dieva Gars iemājo sirdī, tas pārveido dzīvi. Grēcīgas domas tiek aizdzītas, ļauni darbi atstāti, un mīlestība, pazemība un miers ieņem dusmu, skaudības un strīdu vietu. Skumjas nomaina prieks, un seja atspoguļo Debesu gaismu. Neviens neredz to roku, kas paceļ nastu, nedz arī gaismu, kas nolaižas no Debesu pagalmiem. Ticībā nododoties Dievam, dvēsele saņem svētības. Tad spēks, ko neviena cilvēka acs nevar saskatīt, rada jaunu būtni pēc Dieva līdzības.LI 129.3

    Mūsu ierobežotajam prātam nav iespējams saprast atpestīšanas darbu. Tā noslēpums pārsniedz cilvēka atziņu. Tikai tas, kas no nāves pārcelts dzīvībā, kaut cik aptver šo dievišķo īstenību. Atpestīšanas sākumu mēs varam iepazīt jau šeit, savos personīgajos piedzīvojumos, bet tā sekas sniedzas mūžībā.LI 129.4

    Jēzum runājot, rakstu mācītāja prātā iespīdēja daži patiesības gaismas stari. Svētā Gara maigā, valdzinošā ietekme skāra viņa sirdi. Tomēr tas vēl pilnīgi neizprata Pestītāja vārdus. Viņu ne tik daudz nodarbināja jaunpiedzimšanas nepieciešamība, kā tās norises veids. Izbrīnījies viņš jautāja: “Kā tas var notikt?”LI 130.1

    “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini?” vaicāja Jēzus. Patiešām, tas, kam bija uzticēta tautas garīgā audzināšana, nedrīkstēja nezināt tik svarīgas patiesības. Viņa vārdos bija ietverta mācība, ka Nikodēmam vis nevajadzētu justies aizkaitinātam par šo vienkāršo patiesību, bet gan, ka garīgo jautājumu nezināšanas dēļ tam pienāktos būt daudz pazemīgākās domās pašam par sevi. Taču Kristus runāja ar tādu svinīgu cēlumu un Viņa skats un balss izteica tik sirsnīgu mīlestību, ka Nikodēms, aptverdams savu pazemojošo stāvokli, nejutās aizvainots.LI 130.2

    Kad Jēzus paskaidroja, ka Viņa uzdevums virs zemes ir uzcelt garīgu, nevis laicīgu valstību, ieinteresētais klausītājs jutās noraizējies. To redzēdams, Jēzus piebilda: “Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par Debess lietām?” Ja Nikodēms nevarēja saprast Kristus mācību, kas ainoja žēlastības darbu pie sirds, kā viņš spētu aptvert godības pilnās Debesu valstības būtību? Neizprazdams Kristus darba raksturu zemes virsū, viņš nevarēja saprast Kristus darbu Debesīs.LI 130.3

    Jūdi, kurus Jēzus izdzina no dievnama, sevi uzskatīja par Ābrahāma bērniem, bet tie bēga no Pestītāja klātbūtnes, jo nespēja panest Viņa atklāto Dieva godību. Ar to viņi pierādīja, ka Dieva žēlastībā nav sagatavoti piedalīties tempļa svētajos dievkalpojumos. Tie dedzīgi pūlējās, lai izskatītos svēti, bet atstāja novārtā sirds svētumu. Būdami sīkumaini bauslības burta kalpi, viņi pastāvīgi pārkāpa bauslības garu. Viņu vislielākā vajadzība bija tieši tā pārmaiņa, ko Kristus skaidroja Nikodēmam — morāla jaunpie- dzimšana, šķīstīšanās no grēka un izpratnes un svētuma atjaunošana.LI 130.4

    Israēla aklumam pret atdzimšanas darbu nebija nekāda attaisnojuma. Svētā Gara iedvesmā Jesaja rakstīja: “Mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps.” (Jes. 64:6) Dāvids lūdza: “Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu.” (Ps. 51:12) Ar Ecehiēla starpniecību bija dots apsolījums: “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jūs apveltīšu ar savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manus noteikumus.” (Ec. 36:26,27)LI 130.5

    Nikodēms bija lasījis šīs Rakstu vietas ar aptumšotu prātu, bet tagad sāka izprast to nozīmi. Viņš aptvēra, ka visstingrākā paklausība burtam vien, attiecināta uz ārēji redzamo dzīvi, nevienam cilvēkam nevar dot tiesības ieiet Debesu valstībā. Cilvēku vērtējumā viņa izturēšanās bija taisna un godājama, bet Kristus klātbūtnē viņš sajuta, ka sirds tomēr nav šķīsta un dzīve nav svēta.LI 131.1

    Nikodēmu valdzināja Kristus tuvums. Kad Pestītājs izskaidroja atziņu par jaunpiedzimšanu, viņš ilgojās pēc šīs pārmaiņas sevī. Bet kā to var īstenot? — Un Jēzus atbildēja uz viņa neizteikto jautājumu: “Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgu dzīvību.”LI 131.2

    Šī tēma Nikodēmam bija pazīstama. Paaugstinātās čūskas simbols viņam padarīja skaidru Pestītāja misiju. Kad Israēla ļaudis mira no indīgo čūsku kodieniem, Dievs pavēlēja Mozum pagatavot vara čūsku un paaugstināt to draudzes vidū. Tad pa nometni at-skanēja vēsts, ka visi, kas uzlūkos šo čūsku, dzīvos. Tauta gluži labi zināja, ka čūskai pašai par sevi nebija spēka palīdzēt. Tas bija Kristus simbols. Kā pēc nāvīgās čūskas līdzības izgatavotais tēls tika paaugstināts sakosto dziedināšanai, tā Tam, kurš tika sūtīts “grēcīgās miesas veidā”, vajadzēja kļūt par viņu Pestītāju. (Rom. 8:3) Daudzi israēlieši domāja, ka upuru pienešana jau pati par sevi spēj tos atbrīvot no grēka, bet Dievs gribēja viņiem mācīt, ka tai nav lielāka vērtība kā vara čūskai. Tai tikai vajadzēja viņu domas pievērst Pestītājam. Lai dziedinātu savas brūces vai saņemtu grēku piedošanu, tie paši no sevis neko nespēja darīt; tie varēja vienīgi uzticēties Dieva dāvanai. Lai dzīvotu, viņiem vajadzēja uzlūkot.LI 131.3

    Čūsku sakostie varēja arī vilcināties un nepaklausīt. Tie varēja jautāt, kāds spēks var būt tādam vara simbolam? Tie varēja pieprasīt zinātnisku izskaidrojumu. Tomēr nekāds paskaidrojums netika dots. Viņiem vienkārši vajadzēja pieņemt Mozus izteikto Dieva priekšlikumu. Atteikties uzlūkot nozīmēja mirt.LI 131.4

    Strīdi un diskusijas dvēseli neapgaismo. Lai dzīvotu, mums ir jāuzlūko. Nikodēms saņēma mācību un aiznesa to sev līdz. Viņš sāka pētīt Rakstus pavisam citā gaismā, ne lai diskutētu par kādu teoriju, bet lai iegūtu dzīvību savai dvēselei. Padodoties Svētā Gara vadībai, viņš tagad iepazinās ar Debesu valstību.LI 132.1

    Mūsdienās tūkstošiem ir jāiemācās tā pati patiesība, kuru no paaugstinātās vara čūskas vajadzēja apgūt Nikodēmam. Tie paļaujas uz savu paklausību Dieva likumiem, domādami ar to iegūt Viņa labvēlību. Kad tiem liek uzlūkot Jēzu un ticēt, ka Viņš tos glābj, vienīgi pateicoties savai žēlastībai, tie izsaucas: “Kā tas var notikt?”LI 132.2

    Tāpat kā Nikodēmam, arī mums jābūt gataviem ieiet dzīvībā pa to vienīgo ceļu, ko gāja grēcinieku Vadonis. Izņemot Kristu, “nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana”. (Ap. d. 4:12) Ticībā gan mēs saņemam Dieva žēlastību, bet ticība nav mūsu glābēja. Tā neko nepelna. Tā ir roka, ar ko mēs satveram Kristu un attiecinām uz sevi Viņa nopelnus — dziedināšanu no grēka. Bez Dieva Gara mēs pat nevaram atgriezties. Raksti par Kristu saka, ka “Dievs Viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas”. (Ap. d. 5:31) Kā piedošana, tā arī atgriešanās nāk no Kristus.LI 132.3

    Kā tad mēs tiekam glābti? “Kā Mozus paaugstinājis tuksnesī čūsku”, tāpat ir paaugstināts Cilvēka Dēls, lai ikviens čūskas sakostais un pieviltais, Viņu uzlūkojot, varētu dzīvot. “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29) No krusta starojošā gaisma atklāj Dieva mīlestību, un tā mūs velk pie Viņa. Ja mēs tai nepretojamies, tad tiekam vadīti krusta pakājē, lai nožēlotu grēkus, kas piesita krustā Pestītāju. Tad Dieva Gars caur ticību rada dvēselē jaunu dzīvību. Domas un tieksmes tiek saskaņotas paklausībā Kristum. Sirds un prāts tiek radīti no jauna Tā līdzībā, kas darbojas mūsos, pakļaujot sev visas lietas. Tad Dieva likums tiek ierakstīts prātā un sirdī, un mēs līdz ar Kristu varam sacīt: “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs.” (Ps. 40:9)LI 132.4

    Sarunā ar Nikodēmu Jēzus atklāja atpestīšanas plānu un savu misiju zemes virsū. Nevienā no savām vēlākajām sarunām Viņš nekur nav tik pilnīgi, soli pa solim izskaidrojis to darbu, kas obligāti jāveic visu to sirdīs, kuri iemantos Debesu valstību. Pašā savas atklātās darbības sākumā Jēzus šo patiesību atklāja Sinedrija loceklim, sevišķi asam prātam un tautā atzītam skolotājam. Tomēr Israēla vadoņi neapsveica gaismu. Nikodēms patiesību paslēpa savā sirdī, un trīs gadus no tās, šķiet, bija pavisam maz augļu.LI 132.5

    Bet Jēzus pazina augsni, kurā bija kaisījis sēklu. Naktī vientuļajā kalnā vienīgajam klausītājam teiktie vārdi nebija zuduši. Kādu laiku gan Nikodēms atklāti neapliecināja Kristu, bet vēroja Viņa dzīvi un pārdomāja Viņa mācības. Sinedrija padomē viņš atkārtoti aizkavēja priesteru plānus Jēzu iznīcināt. Kad Viņu piesita krustā, Nikodēms atcerējās Eļļas kalnā teiktos vārdus: “Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” Tad slepenās sarunas gaisma apspīdēja krustu Golgātas kalnā, un Nikodēms Jēzū ieraudzīja pasaules Pestītāju.LI 133.1

    Pēc Kunga pacelšanās Debesīs, kad mācekļi bija vajāšanu izklīdināti, Nikodēms bez bailēm iznāca atklātībā. Viņš savu bagātību izlietoja jaunās draudzes atbalstīšanai, ko jūdi bija cerējuši iznīcināt līdz ar Kristus nāvi. Briesmu laikā viņš, piesardzīgais un šaubīgais, stāvēja stingri kā klints, stiprinādams mācekļu ticību un nodrošinādams ar līdzekļiem Evaņģēlija darba turpināšanu. Viņu apsmēja un vajāja tie, kas agrāk tam bija parādījuši godu. Viņš kļuva nabags šajā pasaulē, bet nesvārstījās ticībā, kuras sākums bija nakts saruna ar Jēzu.LI 133.2

    Nikodēms šīs satikšanās stāstu darīja zināmu Jānim, un tas tagad ir uzrakstīts par mācību miljoniem. Tur izteiktās patiesības šodien ir tikpat svarīgas, kā tanī svinīgajā naktī tumšajā kalnā, kad jūdu rakstu mācītājs atnāca, lai no vienkāršā Galilejas Skolotāja mācītos dzīvības ceļu.LI 133.3

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents