Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    78 nodaļa. Golgāta

    (Mat. 27:31-53; Marka 15:20-38; Lūk. 23:26-46; Jāņa 19:16-30)LI 614.1

    “Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita Viņu krustā. ”LI 614.2

    Lai ar savām asinīm tautu darītu svētu, Kristus ir “cietis ārpus vārtiem”. (Ebr. 13:12) Par Dieva likuma pārkāpšanu Ādamu un Ievu izdzina no Ēdenes. Kristum — mūsu vietniekam, bija jācieš ārpus Jeruzālemes robežām. Viņš mira aiz vārtiem, tur, kur sodīja noziedzniekus un slepkavas. Cik daudznozīmīgi ir vārdi: “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta (..), jo ir rakstīts: nolādēts ikkatrs, kas karājas pie koka.” (Gal. 3:13)LI 614.3

    No tiesas nama uz Golgātu Jēzum sekoja milzīgs ļaužu pulks. Vēsts par Viņa notiesāšanu bija izplatījusies pa visu Jeruzālemi, un visu šķiru un kārtu ļaudis traucās uz krustā sišanas vietu. Priesteri un rakstu mācītāji bija devuši solījumu neaizskart Kristus sekotājus, ja Viņš pats tiem tiks nodots. Tā nu arī mācekļi un citi ticīgie no pilsētas un apkārtnes pievienojās Pestītāju pavadošajai ļaužu straumei.LI 614.4

    Kad Jēzus izgāja pa Pilāta tiesas nama durvīm, uz Viņa ievainotajiem un asiņojošajiem pleciem uzlika Barabam sagatavoto krustu. Diviem Barabas biedriem nāvessods bija jāizcieš reizē ar Kristu, tādēļ arī tiem uzlika krustus. Pārgurušajam un izmocītajam Pestītājam šī nasta bija par smagu. Kopš Pasā mielasta ar mācekļiem Viņš nebija baudījis ne ēdienu, ne dzērienu. Cīnīdamies pret sātana spēkiem, Jēzus bija izcietis dvēseles mokas Ģetzemanes dārzā. Viņš bija panesis sāpes par nodevību un redzējis, kā mācekļi Viņu atstāj un bēg. Viņš tika vests pie Annas, pie Kajafas un tad pie Pilāta. Pilāts Viņu nosūtīja pie Hēroda, bet no turienes atkal vajadzēja atgriezties pie Pilāta. No vieniem apvainojumiem uz otriem, no apsmiekla uz apsmieklu, turklāt divas reizes pērts ar pletni — tādi cilvēka dvēselei visaugstākā mērā izaicinoši un pārslodzi radoši notikumi bija norisinājušies visu nakti. Kristus izturēja. Viņš neteica neko citu, kā tikai to, kas pagodina Dievu. Pa visu kaunpilnās tiesas farsa laiku Viņš nezaudēja vīrišķību un cieņu. Bet, kad Viņam, divreiz pērtam, uzlika krustu, cilvēciskie spēki vairs ilgāk neizturēja, un Viņš zem šīs nastas zaudēja samaņu.LI 614.5

    Pestītājam sekojošais pūlis redzēja Viņa nespēkā grīļojošos soļus, bet neizrādīja līdzcietību. Tie smējās un lamāja Viņu par to, ka Viņš nespēj panest krustu. Šo nastu Viņam uzlika no jauna, un atkal Viņš nespēkā pakrita pie zemes. Kristus mocītāji saprata, ka Viņš to nekur tālu neaiznesīs un tiem pietrūka padoma, kā atrast cilvēku, kas būtu gatavs pildīt šo apkaunojošo pienākumu. Jūdi paši to nevarēja darīt, jo apgānīšanās liegtu tiem piedalīties Pasā svētku svinībās. Pat no līdzi skrejošā pūļa neviens negribētu pazemoties, lai nestu krustu.LI 616.1

    Tanī brīdī viss gājiens satikās ar kādu pretimnākošu svešinieku, Sīmani no Kirēnas. Viņš dzirdēja pūļa izsmieklu un rupjības. Viņš dzirdēja, mēdot atkārtotos vārdus: “Ceļu! Dodiet ceļu jūdu ķēniņam!” un izbrīnījies apstājās šī skata priekšā. Bet, kad tas izteica savu līdzjūtību, tie viņu satvēra un lika nest Kristus krustu.LI 616.2

    Sīmanis bija dzirdējis par Jēzu. Viņa dēli ticēja Pestītājam, bet viņš pats vēl nebija māceklis. Krusta nešana uz Golgātu Sīmanim kļuva par svētību, un vēlāk viņš visu mūžu bija pateicīgs Dievam par šo vadību. Tās rezultātā viņš brīvprātīgi uzņēmās Kristus krustu, un turpmāk šo nastu vienmēr nesa ar prieku.LI 616.3

    Ļaužu pūlī bija ne mazums sieviešu, kas sekoja Notiesātajam uz soda izpildīšanas vietu. Visa viņu uzmanība bija pievērsta Jēzum. Dažas no tām Viņu bija redzējušas jau agrāk. Dažas bija nesušas pie Viņa savus slimos un sirgstošos bērnus, un vēl citas pašas bija dziedinātas. Runājot par visu agrāk notikušo, tās tagad brīnījās par pūļa cietsirdību un naidu pret To, kura dēļ viņu sirdis vai lūza. Neskatoties uz satrakotā pūļa rīcību, uz priesteru un rakstu mācītāju niknajiem vārdiem, šīs sievietes neslēpa savu līdzjūtību. Kad Jēzus nespēkā sabruka zem krusta, tās sāka skaļi vaimanāt un raudāt.LI 616.4

    Tas bija vienīgais, kas pievērsa Jēzus uzmanību. Nesdams pasaules grēkus, un pats, būdams ciešanu pārņemts, Viņš nepalika vienaldzīgs pret šo sāpju izpausmi. Viņš uz sievietēm paskatījās ar sirsnīgu līdzcietību. Tās Kristum neticēja, un Viņš labi zināja, ka tās neapraud Viņu kā Dieva sūtīto, bet ir aizkustinātas cilvēciska žēluma dēļ. Jēzus nenonicināja viņu līdzjūtību, bet atsaucās ar vēl dziļāku līdzcietību. “Jūs, Jeruzālemes meitas,” Viņš sacīja, “neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un saviem bērniem.” No tās dienas notikumiem Kristus raudzījās nākotnē uz Jeruzālemes izpostīšanas laiku. Tajā briesmīgajā notikumā daudzas no Viņa apraudātājām aizies bojā līdz ar saviem bērniem.LI 616.5

    No Jeruzālemes izpostīšanas Jēzus domās pārcēlās uz vēl plašākas tiesas ainām. Pilsēta, kas ir atteikusies nožēlot grēkus, tiek izpostīta, un šajā notikumā Kristus saskatīja pasaules galējās iznīcināšanas simbolisku attēlojumu. Viņš turpināja: “Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums! Un uz pakalniem: apklājiet mūs! Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?” Ar zaļu koku Jēzus ainoja pats sevi, bezvainīgo Glābēju. Dievs savām dusmām uz ļaunumu un grēku ļāva vērsties pret mīļoto Dēlu. Jēzum vajadzēja mirt pie krusta par cilvēku grēkiem. Bet kādas mokas gan būs jācieš grēciniekiem, kas paliek grēkā! Visiem, kas nebūs ticējuši un nožēlojuši grēkus, būs jāpiedzīvo tādas bēdas un posts, ko cilvēka valodā nav iespējams izteikt.LI 617.1

    Daudzi no lielā ļaužu pulka, kas sekoja Pestītājam uz Golgātu, bija Viņu sveikuši ar priecīgiem “Ozianna!” saucieniem un mājuši ar palmu zariem, kad Viņš uzvaroši iejāja Jeruzālemē. Ne mazums to, kas toreiz, pūļa iespaidoti, Jēzu godināja, tagad pievienojās saucieniem: “Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!” Kristum iejājot Jeruzālemē, mācekļu cerības bija sasniegušas visaugstāko pakāpi. Tie spiedās tuvāk savam Kungam, juzdami, cik liels gods ir būt kopā ar Viņu. Tagad, Jēzus pazemojuma stundā, tie notikumu gaitai sekoja no tālienes. Tie bija bēdu pārņemti un pieviltu cerību nospiesti. Cik patiesi izrādījās Kunga vārdi: “Jūs visi šinī naktī pret Mani ap- grēcināsities, jo stāv rakstīts: “Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.” ” (Mat. 26:31)LI 617.2

    Kad tie bija nonākuši soda izpildīšanas vietā, cietumniekus piesēja pie moku stabiem. Abi noziedznieki pretojās kareivju rokām, kas tos uzlika uz krusta, bet Jēzus nekādu pretestību neizrādīja. Mīļotā mācekļa Jāņa atbalstīta, arī Jēzus māte bija sekojusi sava Dēla gājienam uz Golgātu. Tā redzēja, kā Viņš nespēkā sabrūk zem krusta smaguma, un ilgojās noslaucīt pieri un atbalstot palikt roku zem ievainotās galvas, kas kādreiz dusēja pie viņas krūtīm. Bet pat šī skumjā iespēja tai bija liegta. Līdz ar mācekļiem viņa joprojām klusībā cerēja, ka Jēzus parādīs savu spēku un atbrīvosies no ienaidniekiem. Bet drosme viņas sirdī atkal saplaka, atceroties vārdus, ar kādiem Viņš jau iepriekš bija runājis par šiem notikumiem. Kad ļaundarus piesēja pie krustiem, viņa uz to visu noraudzījās mokpilnā sasprindzinājumā. Vai tiešām arī Tas, kurš bija atdevis dzīvību mirušajiem, ļaus, lai Viņu piesit krustā? Vai Dieva Dēls pacietīs, ka Viņu tik nežēlīgi nonāvē? Vai viņai jāatmet ticība, ka Jēzus ir Mesija? Vai mātei tikai jānoskatās uz Viņa negodu un bēdām bez tiesībām remdēt dēla mokas? Marija redzēja Viņa rokas izstieptas uz krusta. Bet, kad karavīri paņēma veseri ar naglām un sāka tās dzīt trauslajā ķermenī, satriektie mācekļi aiznesa Jēzus mātes nesamaņā saļimušo ķermeni no briesmīgā skata vietas.LI 617.3

    No Pestītāja lūpām neatskanēja ne vismazākā kurnēšana. Viņa seja joprojām bija mierīga un skaidra, tikai uz pieres izspiedās lielas sviedru lāses. Nebija nevienas žēlojošas rokas, kas šo nāves rasu noslaucītu no Viņa sejas, neatskanēja neviens līdzjūtības un paļāvīgas uzticības vārds, kas stiprinātu Viņa cilvēcisko sirdi. Kamēr karavīri darīja savu briesmīgo darbu, Jēzus lūdza par saviem ienaidniekiem: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” No paša ciešanām Viņa domas pievērsās vajātāju grēkam un par to gaidāmajai briesmīgajai atmaksai. Jēzus neizteica lāstus pār kareivjiem, kas tik nesaudzīgi pret Viņu izturējās. Viņš nepieprasīja atriebību rakstu mācītājiem un priesteriem, kas tīksminājās par sava mērķa sasniegšanu. Kristus tiem juta līdzi viņu neziņas un vainas dēļ. Viņš vienīgi lūdza, lai tiem tiktu piedots, “jo tie nezina, ko tie dara”.LI 618.1

    Ja tie būtu zinājuši, ka nodod mokām To, kurš atnācis glābt grēcīgo cilvēci no mūžīgās bojāejas, tos pārņemtu nožēla un šausmas. Bet viņu nezināšana tos neatbrīvoja no grēka, jo tiem tika dota iespēja pazīt un pieņemt Jēzu par savu Pestītāju. Daži gan vēl atzīs grēkus un atgriezīsies, bet citi, turpretī, tos nenožēlodami, padarīs neiespējamu Kristus lūgšanas piepildīšanos savā dzīvē. Tomēr neatkarīgi no visa tā, Dieva nodoms piepildīsies. Jēzus ciezdams ieguva tiesības kļūt par cilvēces aizstāvi pie Tēva.LI 618.2

    Kristus lūgšana par saviem ienaidniekiem ietvēra visu pasauli. Tā ietvēra ikvienu grēcinieku, kas dzīvoja vai vēl dzīvos, no paša pasaules sākuma līdz laika beigām. Visi ir vainīgi Dieva Dēla krustā sišanā, un visiem brīvi tiek piedāvāta piedošana. “Visi, kas tic uz Viņu”, var iegūt mieru ar Dievu un iemantot mūžīgu dzīvību.LI 618.3

    Tiklīdz Jēzus bija pienaglots pie krusta, stipri vīri to pacēla un ar spēcīgu triecienu iedzina iepriekš sagatavotajā vietā. Tas Dieva Dēlam sagādāja visskaudrākās sāpes. Pēc tam Pilāts, pagatavojis uzrakstu ebreju, latīņu un grieķu valodā, piestiprināja to pie krusta virs Jēzus galvas. Tur bija lasāms: “Jēzus Nācarietis, jūdu ķēniņš.” Tāds formējums jūdus kaitināja. Pilāta tiesas namā tie bija saukuši: “Sit Viņu krustā! Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!” Tie bija paziņojuši, ka ikviens, kas kādu citu nosauc par ķēniņu, ir nodevējs, un Pilāts arī uzrakstīja viņu izteikto spriedumu. Nekāds cits pārkāpums netika minēts, kā vien tas, ka Jēzus ir jūdu ķēniņš. Līdz ar to šis uzraksts apliecināja jūdu uzticību Romas varai. Tas vēstīja, ka ikvienu, kas sevi pasludinātu par Israēla ķēniņu, tie atzītu par nodevēju, kas pelnījis nāvi. Priesteri bija pārcentušies. Kad tie plānoja Kristus nonāvēšanu, Kajafa teica, ka ir labāk, ja viens cilvēks mirst, kad to prasa tautas labklājība, nekā visa tauta iet bojā. Tagad viņa liekulība bija atmaskota. Lai iznīcinātu Kristu, tie bija gatavi upurēt pat savu nacionālo eksistenci.LI 620.1

    Priesteri saprata, ko tie bija izdarījuši, un lūdza Pilātu uzrakstu nomainīt. Tie sacīja: “Neraksti “Jūdu Ķēniņš”, bet, ka Viņš sacījis: “Es esmu jūdu Ķēniņš.” ” Bet Pilāts, dusmodamies uz sevi par iepriekšējo vājumu un arī tādēļ, ka viņam derdzās skaudīgie un viltīgie priesteri un rakstu mācītāji, dzedri atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.”LI 620.2

    Šo uzrakstu virs Jēzus galvas bija pavēlējusi uzlikt daudz augstāka vara par Pilātu vai jūdiem. Ar to Dievs vēlējas izraisīt cilvēkos pārdomas un mudināt pētīt Svētos Rakstus. Vieta, kur Kristus tika piesists krustā, atradās tuvu pilsētai. Jeruzālemē tobrīd bija sanākuši tūkstošiem ļaužu no daudzām zemēm, un uzrakstam, kas Jēzu no Nācaretes pasludināja par Mesiju, vajadzēja pievērst vispārēju uzmanību. Tā bija reāla patiesība, un to bija rakstījusi Dieva vadīta roka.LI 620.3

    Kristus ciešanās pie krusta piepildījās pravietojumi. Vairākus gadsimtus pirms krustā sišanas Pestītājs jau iepriekš bija ziņojis par izturēšanos, ar kādu Viņam būs jāsastopas. Viņš sacīja: “Ap Mani sastājušies suņi, ļaundaru bars Mani ielenc, Manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas Manī ar prieku. Viņi dala Manas drēbes savā starpā un par Manu apģērbu met kauliņus.” (Ps. 22:17-19) Pravietojums par drēbēm tika piepildīts bez krustā sistā draugu vai ienaidnieku padoma un iejaukšanās. Tās atdeva nāves sodu izpildošajiem karavīriem, un Kristus dzirdēja šo vīru strīdēšanos, kad tie savā starpā centās sadalīt Viņa drēbes. Jēzus svārki bija austi vienā gabalā, un tiem nebija vīļu, tādēļ kareivji sacīja: “Tos nesadalīsim, bet metīsim par tiem kauliņus, kam tie piederēs.”LI 620.4

    Kādā citā pravietojumā Pestītājs saka: “Kauns Man lauž sirdi, Es izsamistu un nīkstu; Es cerēju uz līdzjūtību, bet velti, un uz mierinātāju, bet to neatrodu. Taisni otrādi — viņi Man deva ēst žulti, un, kad biju izslāpis, viņi Mani dzirdināja ar etiķi.” (Ps. 69:21,22) Tiem, kas izcieta nāves sodu pie krusta, bija atļauts dot zāles, kas notrulina uztveri, lai mazinātu sāpju sajūtu. Tās piedāvāja arī Jēzum, taču pagaršojis Viņš no tām atteicās. Pestītājs nepieņēma neko, kas varētu aptumšot Viņa prātu. Viņam bija stingri jāturas ticībā pie Dieva, jo tas bija Viņa vienīgais spēka avots. Apziņas aptumšošana būtu piekāpšanās sātana priekšā.LI 621.1

    Kad Jēzus bija piesists krustā, Viņa ienaidnieki izgāza pret Viņu dusmas. Priesteri, varasvīri un rakstu mācītāji pievienojās pūlim, kas apsmēja mirstošo Pestītāju. Kristību brīdī un apskaidrošanas kalnā bija dzirdama Dieva balss, kas apliecināja, ka Kristus ir Viņa Dēls. Tieši pirms Kristus nodošanas Tēvs vēlreiz runāja, apliecinādams, ka Viņš ir Dievs. Taču tagad Debesu balss klusēja, un nebija dzirdama neviena liecība par labu Kristum. Ļauno cilvēku apvainojumus un ņirgāšanos Viņš cieta viens.LI 621.2

    “Ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē!” tie sauca. “Lai palīdz pats sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais!” Kārdinājumu tuksnesī sātans uzbruka ar vārdiem: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē” no dievnama jumta. (Sk. Mat. 4:3,6) Sātans ar saviem eņģeļiem cilvēku izskatā bija arī pie krusta. Ļauno garu virsnieks un viņa pulki sadarbojās ar priesteriem un vadītājiem. Jūdu skolotāji bija noskaņojuši neizglītoto pūli, lai tie izsaka spriedumu par Cilvēku, kuru daudzi no viņiem nekad agrāk nebija redzējuši. Priesteri, tautas vadītāji un sabiedrības zemāko slāņu pūlis bija apvienojušies sātaniskā trakošanā. Reliģiskie vadoņi apvienojās ar sātanu un viņa eņģeļiem. Tie sekoja viņa pavēlēm.LI 621.3

    Ciešanās mirdams, Jēzus dzirdēja katru vārdu, ko priesteri sacīja: “Citus Viņš ir pestījis, un sevi pašu Viņš nevar pestīt. Lai nu Kristus, Israēla Ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam.” Kristus varēja nokāpt no krusta, bet tieši tāpēc, ka Viņš neglāba pats sevi, grēciniekam ir cerība uz piedošanu un Dieva labvēlību.LI 621.4

    Cilvēki, kas sevi dēvēja par pravietojumu skaidrotājiem, apsmejot Pestītāju, atkārtoja tieši tos pašus vārdus, ko dievišķā Inspirācija bija iepriekš pasludinājusi, ka tie šajā gadījumā tiks izteikti. Tomēr savā aklumā šie ļaudis nepamanīja, ka viņi piepilda pravietojumu. “Viņš Dievam uzticējies, Tas lai glābj Viņu, ja grib; jo Viņš ir sacījis: “Es esmu Dieva Dēls.” ” Tiem, kas to teica, ir prātā nenāca, ka šī liecība izskanēs cauri gadsimtiem. Kaut arī šie vārdi bija ņirgāšanās, tie daudzus pamudināja pētīt Rakstus rūpīgāk nekā jebkad agrāk. Gudri ļaudis ieklausījās, pētīja, pārdomāja un lūdza Dievu. Tiem nebija miera, līdz, salīdzinājuši dažādas rakstvietas, viņi sāka izprast Kristus misijas nozīmi. Nekad agrāk par Jēzu nebija zināms tik daudz kā tad, kad Viņš bija piesists krustā. Daudziem, kuri redzēja krustā sišanas ainu un dzirdēja Kristus vārdus, sirdīs iespīdēja patiesības gaisma.LI 622.1

    Tomēr arī līdz Jēzum Viņa nāves mokās pie krusta nonāca kāds gaismas stars. Tā bija grēkus nožēlojošā noziedznieka lūgšana. Abi līdz ar Jēzu krustā piesistie noziedznieki sākumā Viņu zaimoja. Viens no tiem savās mokās kļuva vēl ļaunāks un izaicinošāks, bet otrs savu attieksmi mainīja. Šis cilvēks nebija rūdīts noziedznieks. Ļauna sabiedrība bija viņu pavedinājusi, bet tas bija mazāk vainīgs kā daudzi no tiem, kas tagad stāvēja pie krusta un ņirgājās par Pestītāju. Tas jau kādreiz bija redzējis Jēzu, dzirdējis Viņa teikto un pārliecinājies par Viņa mācību, bet priesteri un rakstu mācītāji šo cilvēku bija aizvilinājuši projām no Kunga. Cenzdamies noslāpēt radušos pārliecību, tas grēkos iestiga arvien dziļāk un dziļāk, līdz viņu apcietināja un kā noziedznieku notiesāja uz nāvi, piesitot pie krusta. Tiesas namā un ceļā uz Golgātu tas visu laiku atradās kopā ar Jēzu. Viņš dzirdēja Pilāta apstiprinājumu: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.” (Jāņa 19:4) Tas ievēroja dievišķo izturēšanos un Pestītāja žēlastības pilno un piedodošo attieksmi pret saviem mocītājiem. Pie krusta tas dzirdēja, kā daudzi augstākie reliģijas pārstāvji izsmej un apmēda Kungu Jēzu. Viņš redzēja, kā tie krata galvas un klausījās nievājošos vārdus, kurus atkārtoja viņa ciešanu biedrs: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi pašu un mūs!” Viņš dzirdēja, kā daudzi garāmgājēji Jēzu aizstāv. Viņš dzirdēja, kā tie atkārto Jēzus vārdus un stāsta par Viņa darbiem. Un noziedzniekā dzima pārliecība, ka šis Jēzus ir Kristus. Uzrunādams savu biedru, viņš teica: “Arī tu nebīsties Dievu, kas esi tai pašā sodā!” Mirstošajiem ļaundariem vairs nebija jābaidās no cilvēkiem. Bet vienam no tiem uzausa atziņa, ka ir Dievs, kuru jābīstas, ka ir nākotne, kas liek nodrebēt. Viņa dzīve, kas caurcaurēm ir grēka aptraipīta, tūlīt noslēgsies. “Mums gan pareizi notiek,” viņš uztraucies turpināja, “jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.”LI 622.2

    Nu vairs jautājumu nav. Nav šaubu, nav pārmetumu. Kad noziedznieku notiesāja uz nāvi, viņš zaudēja cerību un krita izmisumā, bet nu šo cilvēku saviļņoja jaunas pārdomas. Viņš atceras visu, ko ir dzirdējis par Jēzu — kā Kungs dziedinājis slimos, kā piedevis grēkus. Viņš ir saklausījis pat to ļaužu vārdus, kas Jēzum ticējuši un tagad atnākuši Jēzu pavadīt. Tas ir redzējis un izlasījis uzrakstu virs Pestītāja galvas un ievērojis garāmgājējus to atkārtojam — dažus ar sirdssāpēs trīcošām lūpām, citus ar zaimiem un izsmieklu. Svētais Gars apgaismo viņa prātu un maz pamazām savirknējas vesela pierādījumu ķēde. Sasistajā, apsmietajā un krustā piesistajā Jēzū tas ierauga Dieva Jēru, kas uzņēmies visas pasaules grēkus. Kad šī bezpalīdzīgā, tuvu nāvei nonākusī dvēsele nodod sevi mirstošajam Pestītājam, tās balsī ir dzirdama gan cerība, gan sāpes. “Jēzu,” viņš sauc, “piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā!”LI 624.1

    Atbilde nevilcinās. Atsaucīgā un melodiskā balsī atskan mīlestības, līdzcietības un spēka pilni vārdi: “Patiesi, Es tev saku šodien, tu būsi ar Mani Paradīzē.”LI 624.2

    Garajās moku stundās Jēzus ausīs ir skanējuši tikai zaimi un nievas. Viņš ir piesists krustā, bet joprojām turpina plūst dzēlīgas piezīmes un lāsti. Ar kaistošu sirdi Jēzus visu laiku ir ilgojies uztvert kādu ticības apliecinājumu no saviem mācekļiem, tomēr Viņš ir sadzirdējis tikai skumju žēlošanos: “Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs.” (Lūk. 24:21) Cik iepriecinošs Pestītājam bija mirstošā noziedznieka ticības un mīlestības apliecinājums! Kad jūdu vadoņi Viņu noliedz, kad pat mācekļi šaubās par Viņa dievišķo izcelsmi, nabaga noziedznieks, uz mūžības sliekšņa stāvot, Jēzu nosauc par Kungu. Daudzi bija gatavi Viņu tā godāt, kad Viņš veica brīnumdarbus, un arī pēc augšāmcelšanās, bet neviens Viņu tā nesauca, kad Viņš mira pie krusta, kā vienīgi grēkus nožēlojošais noziedznieks, kas tika izglābts vienpadsmitajā stundā.LI 624.3

    Klātesošie uztvēra vārdus, kuros noziedznieks Jēzu nosauca par Kungu. Viņu uzmanību saistīja grēku nožēlotāja balss noskaņa. Tie, kas krusta pakājē strīdējās par Kristus drēbēm un meta kauliņus par Viņa svārkiem, apstājās, lai ieklausītos. Dusmīgās balsis apklusa. Ar aizturētu elpu tie pavērās augšup uz Kristu, gaidot atbildi no mirstošā lūpām.LI 625.1

    Tiklīdz no tām atskanēja apsolījuma vārdi, tumšajā mākonī, kurš, šķiet, apņēma krustu, ielauzās spoža, dzīva gaisma. Noziedznieku, kurš nožēloja grēkus, pārņēma pilnīgs miers, kāds rodas tad, kad cilvēku pieņem Dievs. Pazemotajā stāvoklī, kādā Kristus atradās, Viņš tika pagodināts. Tas, kurš visu acīs bija uzvarēts, īstenībā bija Uzvarētājs. Viņš tika atzīts par grēku nesēju. Cilvēkiem bija vara pār Jēzus cilvēcisko ķermeni. Tie spēja ievainot svēto templi ar ērkšķu vainagu. Tie spēja atņemt Viņam drēbes un strīdēties par to sadalīšanu, taču tie nespēja atņemt Viņam varu piedot grēkus. Mirdams Viņš apliecina savu dievišķo izcelsmi un Tēva godību. Viņa ausis nav kurlas, ka tās nedzirdētu, un Viņa rokas nav par īsu, ka tās nespētu glābt. Kristum pieder ķēnišķa vara uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva.LI 625.2

    Es tev saku šodien: tu būsi ar Mani Paradīzē. Kristus neapsolīja, ka noziedznieks būs ar Viņu Paradīzē tajā pašā dienā. Tajā dienā arī Viņš pats nenokļuva Paradīzē. Viņš gulēja kapā, un arī augšāmcelšanās rītā sacīja: “Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva.” (Jāņa 20:17) Taču krustā sišanas dienā, kas nepārprotami bija sakāves un tumsas diena, izskanēja apsolījums. “Šodien,” kad noziedznieks mirst pie krusta, Kristus šim nabaga grēciniekam apsola: “Tu būsi ar Mani paradīzē.”LI 625.3

    Noziedzniekus, kurus līdz ar Jēzu sita krustā, novietoja katru savā pusē, bet Jēzu vidū. Tā rīkoties bija pavēlējuši priesteri un varasvīri. Kristus atrašanās starp diviem slepkavām norādīja, ka Viņš no šiem trim bija vislielākais noziedznieks. Tā piepildījās Rakstos iepriekš pasludinātie vārdi: “Viņš (..) tika pieskaitīts ļaundariem.” (Jes. 53:12) Tomēr pilnībā savas rīcības nozīmi priesteri neaptvēra. Kā Jēzu, sitot krustā kopā ar slepkavām, novietoja viņu vidū, tā arī Viņa krusts tika novietots grēcīgās pasaules centrā. Piedošanas vārdi, ko saņēma noziedznieks, kurš nožēloja savus grēkus, radīja gaismu, kas spīdēs līdz pat tālākajiem zemes nostūriem.LI 625.4

    Ar apbrīnu eņģeļi noraudzījā uz Jēzus bezgalīgo mīlestību, kurš, ciezdams vissmagākās dvēseles un fiziskās mokas, domāja vienīgi par citiem, un dvēselē, kura nožēloja grēkus, modināja ticību. Savā pazemotajā stāvoklī Kristus kā pravietis uzrunāja Jeruzālemes meitas, kā priesteris un aizstāvis lūdza Tēvu piedot Viņa slepkavām un kā mīlošs Pestītājs Viņš piedeva noziedzniekam, kurš nožēloja savus grēkus.LI 626.1

    Pārlaidis acis pār pūli, kas bija sapulcējies ap krustu, Jēzus pievērsa uzmanību kādam cilvēkam. Krusta pakājē stāvēja Viņa māte, kuru atbalstīja māceklis Jānis. Viņa nespēja izturēt, ka tai jāšķiras no dēla, un Jānis, zinādams, ka tuvojas beigas, vēlreiz bija aizvedis viņu pie Krusta. Miršanas brīdī Kristus atcerējās savu māti. Paskatījies viņas bēdu sagrauztajā sejā, un tad, uzlūkodams Jāni, Viņš tai sacīja: “Sieva, redzi, tavs dēls!”, tad Jānim: “Redzi, tava māte!” Jānis saprata Kristus vārdus un pieņēma šo uzdevumu. Nekavējoties viņš uzņēma Mariju savās mājās un kopš tā brīža ar mīlestību rūpējās par Kunga māti. Cik līdzjūtīgs un mīlošs bija Pestītājs! Neskatoties uz visām savām fiziskajām un garīgajām sāpēm, Viņš domāja un rūpējās par māti! Jēzum nebija naudas, ar ko tai nodrošināt iztiku, taču Viņam piederēja Jāņa sirds, tādēļ kā dārgu novēlējumu Viņš savu māti atdeva Jānim. Tā Viņš tai sniedza visnepieciešamāko — sirsnīgu līdzjūtību no cilvēka, kas viņu mīlēja, tāpēc ka tā mīlēja Jēzu. Uzņemdamies šo svēto pienākumu, Jānis baudīja lielu svētību. Marija tam nemitīgi atgādināja mīļoto Mācītāju.LI 626.2

    Kristus kā dēla mīlestības pilnais paraugs cauri gadsimtu miglai mirdz nebeidzamā spožumā. Gandrīz trīsdesmit gadus Jēzus ar savu ikdienas darbu bija palīdzējis nest mājas rūpes un nastas. Arī tagad, savā nāves stundā, Viņš nepārstāja gādāt par bēdu sagrauzto māti, kas bija atraitne. Tas pats gars atklāsies ikvienā mūsu Kunga māceklī. Kristus sekotājs apzināsies, ka godāt savus vecākus un par tiem gādāt ir daļa no viņa reliģijas. Sirds, kurā mājo Jēzus mīlestība, nekad nepārtrauks mīlestībā rūpēties un gādāt par savu tēvu un māti.LI 626.3

    Tad godības Kungs mira, samaksādams par kritušo cilvēci. Kad Kristus atdeva savu dārgo dzīvību, Viņu nepārņēma uzvaras prieks. Viss bija nospiedoši drūms, taču iemesls nebija bailes no nāves. Arī fiziskās sāpes un kauns no krusta nebija tas, kas Viņam sagādāja šīs neizsakāmās mokas. Kristus bija vislielākais cietējs, bet Viņa ciešanas izraisīja apziņa par grēka ārkārtīgo ļaunumu n tas, ka cilvēks, ielaižoties tuvās attiecībās ar grēku, ir kļuvis akls pret tā noziedzīgo būtību. Kristus redzēja, cik dziļi grēks ir iesakņojies cilvēka sirdī un cik maz būs to, kas gribēs atbrīvoties no tā varas. Viņš zināja, ka bez Dieva palīdzības cilvēcei jāaiziet bojā, un redzēja, kā aiziet bojā milzīgas ļaužu masas, kaut gan palīdzība bija tik tuvu un visiem pieejama.LI 626.4

    Kā mūsu Vietniekam un Galvotājam Kristum bija uzlikti visi mūsu noziegumi. Viņš tika pieskaitīts pārkāpējiem, lai Viņš mūs varētu atpirkt no bauslības nosodījuma. Viņa sirdi spieda ikviena Ādama pēcnācēja noziegumi. Dieva ienaids pret grēku un ārkārtējā nepatika pret jebkādu netaisnību Viņa Dēla dvēseli pildīja ar šausmām. Visu savu dzīvi Kristus bija veltījis, nesot kritušai pasaulei labo vēsti par Tēva žēlastību un glābjošo mīlestību. Viņš pastāvīgi runāja par piedošanu vislielākajam grēciniekam. Bet tagad, kad Pestītāju nospiež šausmīgi smagā vainas nasta, Viņam nav ļauts skatīt Tēva piedodošo seju. Dieva vaiga novēršanās šajā vislielākajā ciešanu stundā Pestītāja sirdi plosīja ar tādām sāpēm, ko cilvēks nekad pilnībā nespēs aptvert. Šīs dvēseles mokas bija tik lielas, ka savas fiziskās sāpes Viņš gandrīz nejuta.LI 627.1

    Sātans ar savām nežēlīgajām kārdināšanām mocīja Jēzus sirdi. Pestītājs nespēja redzēt cauri kapa vārtiem. Cerība Viņam neatklāja uzvarošo iznākšanu no kapa un nestāstīja, ka Tēvs ir pieņēmis upuri. Viņš baidījās, ka Dievam tik pretīgais grēks starp Viņiem var radīt mūžīgu atšķirtību. Kristus pārcieta mokas un izbailes, ko pārdzīvos katrs grēcinieks, kad žēlastība vairs neaizlūgs par noziedzīgo cilvēci. Apziņa par grēku, kas Tēva dusmām liek nākt pār Viņu kā cilvēka vietnieku, bija tā, kas Jēzum dzeramo kausu padarīja tik ļoti rūgtu un salauza Dieva Dēla sirdi.LI 627.2

    Eņģeļi pārsteigti vērās Pestītāja izmisīgajās nāves mokās. Šī briesmīgā skata priekšā Debesu pulki aizklāja savus vaigus. Nedzīvā daba sēroja līdzi savam pazemotajam un mirstošajam Radītājam. Saule negribēja skatīties uz šausmīgo notikumu gaitu. Pusdienas laikā, kad spožie spēcīgie stari apgaismoja visu zemi, tā pēkšņi it kā izdzisa. Krustu kā līķauts ietina pilnīga tumsa. “No sestās stundas tapa tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai.” Tas nebija saules aptumsums. Šai tumsai, tik dziļai kā pusnakts, bez mēness un bez zvaigznēm, nebija arī kāds cits dabisks cēlonis. Tā bija apbrīnojama diena, kas tika dota, lai stiprinātu vēlāko paaudžu ticību.LI 627.3

    Šajā biezajā tumsā bija apslēpta Kunga klātbūtne. Viņš dara tumsību sev par telti un apslēpj savu godību no cilvēku acīm. Pie krusta nonāca Dievs un Viņa svētie eņģeļi. Tēvs bija kopā ar savu Dēlu, bet šī klātbūtne nebija atklāta. Ja Dieva godība kļūtu redzama bez padebeša, tad ikviens cilvēks, kas vēroja notiekošo, aizietu bojā. Turklāt šajā briesmīgajā stundā Kristus nevarēja saņemt mierinājumu no Tēva klātbūtnes. Viņš mina vīna spaidu viens pats, un neviens no cilvēkiem nebija kopā ar Viņu.LI 628.1

    Biezajā tumsā Dievs ietina sava Dēla pēdējās nāves mokas, kuras Viņš izcieta kā cilvēks. Visi, kas Kristu redzēja šajās ciešanās, bija pārliecināti, ka Viņš ir Dievs. Tie nemūžam neaizmirsīs Pestītāja seju. Tikpat izteikti, kā Kaina sejā bija lasāms slepkavības noziegums, Kristus seja liecināja par nevainību, skaidrību un labvēlību — par Dievam līdzīgu raksturu. Bet Viņa apsūdzētāji neņēma vērā šo Debesu zīmogu. Daudzas garas moku stundas Kristus bija pakļauts zaimojošā pūļa skatieniem, bet tagad Dievs Viņu apklāja ar tumsas aizsegu.LI 628.2

    Pār Golgātu, šķiet, nolaidās kapa klusums. Pie krusta stāvošos ļaudis pārņēma šausmas. Lāsti un zaimi apklusa pusvārdā. Vīrieši, sievietes un bērni pakrita ar seju pie zemes. Laiku pa laikam no padebeša izšāvās spožs zibens, apgaismodams krustu un krustā sisto Pestītāju. Priesteri, ļaužu vadītāji, rakstu mācītāji un soda izpildītāji — visi domāja, ka tiem situsi atmaksas stunda. Pēc brīža daži čukstus ieminējās, ka tagad Jēzus nokāpšot no krusta. Citi mēģināja aiztaustīties prom uz pilsētu, sizdami sev pie krūtīm un bailēs vaimanādami.LI 628.3

    Devītajā stundā tumsa ap ļaudīm izklīda, taču tā aizvien ietina Pestītāju. Tā bija kā simbols mokām un šausmām, kas tik smagi nospieda Viņa sirdi. Neviena acs nespēja redzēt cauri tumsai, kas apņēma krustu, un neviens nespēja ielūkoties tajā vēl dziļākajā nomāktībā, kas ietina Kristus izmocīto dvēseli. Kad Viņš bija piesists krustā, šķiet, tieši uz Viņu šāvās Dieva dusmu zibeni. Tad “Jēzus sauca stiprā balsī: “Eli, Eli, lama sabahtani?” Tas ir: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” ” Kad apkārtējā tumsa savilkās ap Pestītāju, daudzas balsis ierunājās: “Viņu skar Debesu atmaksa. Tie ir Dieva dusmu zibeņi, kas nāk pār Viņu, tāpēc ka Tas sevi nosaucis par Dieva Dēlu.” Arī daudzi ticīgie dzirdēja Jēzus izmisuma saucienu. Tiem zuda cerība. Ja jau Dievs Kristu ir atstājis, uz ko tad varētu gaidīt Viņa sekotāji?LI 628.4

    Kad tumsa atstāja Kristus nospiesto garu, atjaunojās fiziskās sāpes, un Viņš izdvesa: “Man slāpst.” Viens no romiešu kareivjiem, redzēdams sasprēgājušās lūpas, iežēlojās, paņēma sūkli uz īzapa stiebra un, iemērcis to etiķa traukā, pasniedza Jēzum. Bet priesteri ņirgājās par Viņa nāves mokām. Kad zemi bija apklājusi tumsa, tos pārņēma izbailes, bet, kad tās pārgāja, atgriezās bažas, ka tikai Jēzus tiem neizbēg. Tie pārprata Viņa vārdus — “Ēli, Ēli, lama sabahtani?” Ar rūgtu nicinājumu un izsmieklu tie sprieda: “Šis sauc Eliju.” Tie noraidīja pēdējo izdevību atvieglot Viņa ciešanas. “Pagaidi,” tie sacīja, “redzēsim, vai Elija nāks un glābs Viņu.”LI 629.1

    Bezgrēcīgais Dieva Dēls bija piesists krustā; Viņa ķermenis bija sasists un ievainots; rokas, kas tik bieži tika izstieptas svētījot, tagad bija pienaglotas pie koka, kājas, kas tik nenogurstoši kalpoja mīlestībā, bija piekaltas stabam; ķēnišķīgā galva — ērkšķu kroņa sadurstīta; trīcošās lūpas — pavērtas sāpju kliedzienam. Viss, ko Viņš cieta — asins lāses, kas ritēja no Viņa galvas, rokām un kājām, sāpes, kas raustīja Viņa augumu un neizsakāmās mokas, kas pildīja dvēseli, kad Tēvs apslēpa savu vaigu — tas viss šodien runā uz katru cilvēces locekli, skaidri apliecinot: tevis dēļ Dieva Dēls piekrita nest šo grēka nastu; tevis labā Viņš satrieca nāves valstību un atvēra Paradīzes vārtus. Tas, kas klusināja trakojošos viļņus un staigāja pa putojošām bangām, kas lika trīcēt velniem un bēgt slimībām, kas atvēra neredzīgo acis un atsauca dzīvē mirušos, Tas pats pie krusta sevi pienesa par upuri, — un to Viņš darīja mīlestībā pret Tevi. Uzņemoties grēku, Viņš pacieta Dieva taisnīgās dusmas un tevis labā pats kļuva par grēku.LI 629.2

    Klusēdami skatītāji gaidīja briesmīgā notikuma beigas. Atspīdēja saule, bet krusts joprojām palika tumsā. Priesteri un rakstu mācītāji paskatījās uz Jeruzālemi; un, raugi, biezais mākonis bija nolaidies pār pilsētu un Jūdejas līdzenumiem. Taisnības Saule, Pasaules Gaisma atrāva savus starus reiz izredzētajai pilsētai — Jeruzālemei. Bojāejai lemto pilsētu apšaudīja Dieva dusmu draudīgie zibeņi.LI 629.3

    Pēkšņi tumsa no krusta pacēlās un skanīgā, bazūnei līdzīgā balsī, kas likās atbalsojamies visā radībā, Jēzus sauca: “Viss piepildīts!” “Tēvs, Es nododu savu garu Tavās rokās!” Krustu apņēma gaisma, un Pestītāja seja spīdēja kā saules spožumā. Tad Viņš nolieca galvu uz krūtīm un nomira.LI 629.4

    Šausmīgajā tumsā, no Dieva šķietami atstāts, Kristus bija iztukšojis cilvēces posta kausu līdz pašam dibenam. Šajās briesmīgajās stundās Viņš bija balstījies uz agrāk saņemtajiem Tēva labvēlības un atzīšanas pierādījumiem. Viņš pazina sava Tēva raksturu, Viņš saprata Dieva taisnīgumu, Viņa žēlastību un Viņa lielo mīlestību. Ticībā Viņš atrada prieku Tajā, kuram paklausīt bija Viņa lielākais prieks. Kad šādi Jēzus sevi nodeva Dievam, zuda sajūta, ka Tēvs no Viņa būtu novērsies. Kristus uzvarēja ticībā.LI 630.1

    Vēl nekad mūsu planēta nebija pieredzējusi tādu skatu. Lielais ļaužu pūlis stāvēja sastindzis un ar aizturētu elpu noraudzījās Pestītājā. Tumsa no jauna nolaidās pār zemi, un bija dzirdama dobja dārdoņa, līdzīga stipriem pērkona grāvieniem. Notika spēcīga zemestrīce. Ļaudis tika sasviesti kopā cits uz cita. Izcēlās neaprakstāms juceklis un panika. Apkārtējos kalnos gruva klintis un dārdēdamas vēlās ielejās. Atvērās kapi, un no savām trūdu gultām tika piecelti mirušie. Visa radība likās sadrūpam pīšļos. Priesteri un rakstu mācītāji, kareivji, soda izpildītāji un ļaudis, aiz bailēm zaudējuši valodu, gulēja, pieplakuši zemei.LI 630.2

    Brīdī, kad no Kristus lūpām atskanēja skaļais sauciens: “Viss piepildīts!”, daži priesteri veica kalpošanu dievnamā. Bija vakara upura laiks, un nokaušanai pie altāra bija atvests jērs, kas ainoja Kristu. Speciāli pagatavotajā krāšņajā apģērbā tērptais priesteris stāvēja ar paceltu nazi kā Ābrahāms, kad tas gatavojās upurēt savu dēlu. Tauta raudzījās ar saspringtu uzmanību, bet pēkšņi sāka trīcēt un drebēt zeme, jo tuvojās Kungs. Visiem dzirdot, neredzama roka pārplēsa dievnama iekšējo priekškaru no augšas līdz apakšai, atsegdama ļaužu skatiem vietu, ko reiz piepildīja Dieva klātbūtne. Šajā vietā bija mājojusi Dieva godības klātbūtnes gaisma. Šeit virs žēlastības krēsla Dievs bija atklājis savu godību. Neviens, izņemot augsto priesteri, nedrīkstēja pacelt priekškaru, kas šo telpu šķīra no pārējā dievnama, arī pats augstais priesteris tur iegāja vienreiz gadā, lai izdarītu salīdzināšanu par ļaužu grēkiem. Bet nu priekškars ir pārplēsts divos gabalos. Zemes svētnīcas Vissvētākā vieta vairs nav svēta.LI 630.3

    Visapkārt bailes un apjukums. Priesteris gatavojas nokaut savu upuri, bet nazis izkrīt no spēku zaudējušās rokas, un jērs aizbēg. Dieva Dēla nāvē simbols bija sastapies ar īstenību. Bija pienests lielais upuris un atvērts ceļš uz Vissvētāko vietu. Visiem bija sagatavots jauns un dzīvs ceļš. Grēcīgajai, bēdu nomāktajai cilvēcei vairs nav jāgaida augstā priestera nākšana. Turpmāk šo kalpošanas darbu kā priesteris un aizstāvis debesu Debesīs izpildīs Pestītājs. Kāda balss it kā sacīja dievlūdzējiem: “Tagad ir izbeigusies visa upurēšana un visi upuri par grēku. Ir atnācis Dieva Dēls, kā savā Vārdā Viņš bija sacījis: “Raugi, Es nāku, grāmatā par Mani ir rakstīts — Tavu prātu darīt, ak Dievs.” Viņš “ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu.” ” (Ebr. 10:7; 9:12)LI 630.4

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents