Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    34 nodaļa. Aicinājums

    (Mat. 11:28-30)LI 265.1

    “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. ”LI 265.2

    Šie mierinošie un iepriecinošie vārdi veltīti ļaužu pulkam, kas sekoja Jēzum. Pestītājs bija paziņojis, ka vienīgi caur Viņu cilvēki var iegūt atziņu par Dievu. Par saviem mācekļiem Viņš runāja kā par tādiem, kam dota izpratne par Debesu vērtībām. Bet Viņš nelika nevienai dvēselei justies Viņa rūpju un mīlestības atstumtai. Pie Viņa var nākt visi, kurus nomāc smagas dzīves nastas.LI 265.3

    Rakstu mācītāji un rabīni ar visu savu pedantisko attieksmi pret reliģiskajām formām juta, ka trūkst kaut kā, ko grēku nožēlošanas ceremonijas nekad nevar apmierināt. Muitnieki un grēcinieki varēja izlikties, ka ir apmierināti ar miesīgo un laicīgo, bet viņu sirdīs bija nedrošība un bailes. Jēzus uzlūkoja bēdīgos un grūtsirdīgos, tos, kuru cerības bija izpostītas un kuri ar šīs zemes priekiem mēģināja apklusināt dvēseles ilgas, un aicināja tos meklēt mieru Viņā.LI 265.4

    Jēzus laipni uzrunāja smaga darba nomāktos: “Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.”LI 265.5

    Ar šiem vārdiem Kristus uzrunā ikvienu. Vai cilvēki to apzinās vai nē, visi ir noguruši un smagi nomākti. Visus nospiež nastas, kuras vienīgi Kristus spēj noņemt. Mūsu vissmagākā nasta ir grēka nasta. Ja tā būtu jānes mums vieniem pašiem, tā mūs nospiestu. Bet Tas, kurš ir bez grēka, ieņem mūsu vietu. “Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.” (Jes. 53:6) Viņš ir nesis mūsu noziegumu smagumu. Viņš noņems šo nastu mūsu nogurušajiem pleciem. Viņš mums dos mieru. Arī rūpju un bēdu nastu nesīs Viņš. Jēzus uzaicina mūs visas rūpes uzticēt Viņam, jo Viņš mūs mīl.LI 265.6

    Mūsu cilts Vecākais Brālis ir pie Mūžīgā troņa. Viņš uzlūko katru dvēseli, kas Viņu atzīst par Pestītāju. Jēzus pats no piedzīvojumiem zina, kādas ir cilvēces vājības, kādas ir mūsu vajadzības un kur slēpjas mūsu lielās kārdināšanas, jo Viņš visās lietās tika kārdināts tāpat kā mēs, tomēr bez grēka. Viņš ir nomodā par tevi, drebošais Dieva bērns! Tu tieci kārdināts? Viņš izglābs! Tev nav spēka? Viņš stiprinās! Tu esi neziņā? Viņš apgaismos! Tu esi ievainots? Viņš dziedinās! Kaut arī Kungs ir tik liels, ka “nosaka zvaigznēm to skaitu”, tomēr “Viņš dziedē salauztas sirdis un remdē ļaužu sāpes”. (Ps. 147:4,3) “Nāciet šurp, pie Manis,” skan Viņa aicinājums. Lai kādas arī nebūtu tavas bēdas un grūtības, noliec tās Kunga priekšā, tad tu spēsi izturēt un tev pavērsies ceļš, kā izkļūt no sarežģījumiem un grūtībām. Jo vājāks un bezpalīdzīgāks tu jutīsies, jo stiprāks kļūsi Viņa spēkā. Jo smagākas tavas nastas, jo svētīgāks būs atvieglojums, uzliekot tās nastu Nesējam. Kristus piedāvātais atvieglojums ir atkarīgs no nosacījumiem, bet šie nosacījumi ir skaidri pateikti. Tie ir visiem pieņemami. Viņš pats ir darījis zināmu, kā atrast mieru Viņā.LI 265.7

    “Ņemiet uz sevi Manu jūgu,” saka Kristus. Jūgs ir darbarīks. Vēršus iejūdz darbam, un iejūgs ir vajadzīgs, lai veiksmīgi varētu strādāt. Ar šo ainojumu Kristus māca, ka mēs tiekam aicināti kalpot tik ilgi, cik gara ir mūsu dzīve. Lai kļūtu par Kristus darba biedriem, mums jāuzņemas Viņa jūgs.LI 266.1

    Šis kalpošanai nepieciešamais jūgs ir Dieva likums. Cilvēcisko strādnieku Dieva gribai piesaista Ēdenē atklātais, uz Sinaja kalna pasludinātais un līdz ar jauno derību sirdī ierakstītais mīlestības princips. Ja mūs atstātu, lai mēs sekotu savām tieksmēm, ietu, kurp mūs ved mūsu pašu griba, mēs nokļūtu sātana kalpībā un kļūtu par viņa īpašību nesējiem. Tāpēc Dievs mūs saista ar savu gribu, kas ir augsta, cēla un augšup virzoša. Dievs vēlas, lai mēs pacietīgi un gudri uzņemtos ikvienu pienākumu šajā kalpošanā. Pats Kristus, cilvēka miesā būdams, ir nesis šo jūgu. Viņš sacīja: “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī.” (Ps. 40:9) “Es esmu no Debesīm nācis, lai darītu nevis, ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis.” (Jāņa 6:38) Mīlestība pret Dievu, degsme Viņa godības dēļ un mīlestība pret kritušo cilvēci atveda Jēzu uz šo zemi, lai Viņš ciestu un mirtu. Tas bija Viņa dzīvi pārvaldošais spēks. Šo principu Viņš aicina pieņemt arī mūs.LI 266.2

    Daudz ir tādu, kuru sirdis, cenšoties sasniegt šīs zemes standartus, smeldz zem rūpju nastas. Viņi ir izvēlējušies kalpot pasaulei, pieņēmuši tās nemieru un tikumus. Tādēļ arī viņu raksturs ir sabojāts un dzīve pārvērtusies par verdzību. Lai apmierinātu godkāri un pasaulīgas vēlmes, tie ievaino savu sirdsapziņu un uzņemas papildus pašpārmetumu nastu. Pastāvīgais nemiers izsmeļ dzīvības spēkus. Mūsu Kungs vēlas, lai tie noliktu verdzības jūgu. Viņš aicina uzņemties Viņa jūgu; Viņš saka: “Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” Pestītājs aicina vispirms meklēt Dieva valstību un Viņa taisnību un apsola, ka visas pārējās dzīvei nepieciešamās lietas tiks piemestas. Raizēšanās ir akla un nevar saskatīt nākotni, bet Jēzus redz galu jau iesākumā. Visās grūtībās Viņam jau ir sagatavots ceļš, kā sniegt palīdzību. Mūsu Debesu Tēvam ir tūkstošiem veidu, kā mūs apgādāt, par kuriem mēs nekā nezinām. Tie, kas augstāk par visu vērtēs kalpošanu Dievam un Viņa godu, piedzīvos, kā izgaist grūtības un viņu kājām paveras līdzens ceļš.LI 266.3

    “Mācieties no Manis,” saka Jēzus, “jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” Mums jāiestājas Kristus skolā, lai mācītos no Viņa lēnprātību un pazemību. Pestīšana ir process, kura laikā dvēsele tiek sagatavota Debesīm. Šī sagatavošana nozīmē iepazīšanos ar Kristu. Tā nozīmē atbrīvošanos no savām idejām, ieradumiem un rīcības, kas iegūti tumsības valdnieka skolā. Dvēselei jātiek atbrīvotai no visa, kas ir pretējs uzticībai Dievam.LI 267.1

    Kristus sirdī, kur valdīja pilnīga saskaņa ar Dievu, bija pilnīgs miers. Skaļi izteikta piekrišana Viņu nekad nepadarīja lepnu, un nopēlums vai vilšanās neizraisīja mazdūšību. Vislielākās pretestības un visnežēlīgākās izturēšanās brīdī Viņš arvien palika bezbailīgs. Bet daudziem, kas sevi sauc par Viņa sekotājiem, ir bailes un nemiera pilna sirds, tāpēc ka tie neuzdrošinās uzticēties Dievam. Tie nenododas Viņam pilnīgi, jo baidās savā dzīvē piedzīvot šādas nodošanās sekas. Bet, ja pilnīgi nenododamies, mieru atrast nav iespējams.LI 267.2

    Nemieru rada mīlestība pret savu es. Ja esam piedzimuši no augšienes, mums būs tāds pats prāts, kāds bija Jēzum, tāds prāts, kas Viņam lika pazemoties, lai mēs tiktu izglābti. Tad mēs nemeklēsim augstāko vietu. Mēs ilgosimies sēdēt pie Jēzus kājām un mācīties no Viņa. Mēs sapratīsim, ka mūsu darba vērtību nenosaka sevis izrādīšana un pasaulē saceltais troksnis vai mūsu pašu spēka radītā aktivitāte un dedzība. Mūsu darba vērtība ir proporcionāla Svētā Gara saņemšanai. Uzticēšanās Dievam atraisa svētākās gara īpašības, tā ka mēs varam saglabāt pacietību. Vēršiem jūgu uzliek, lai tiem palīdzētu un atvieglotu smaga vezuma vilkšanu. Tāpat ir arī ar Kristus jūgu. Savu gribu pakļaujot Dieva gribai un Viņa dāvanas izlietojot citiem par svētību, mēs atklāsim, ka dzīves nasta ir viegla. Kas iet Dieva likumu ceļu, tas iet kopā ar Kristu, un Viņa mīlestībā sirds paliek mierīga. Kad Mozus lūdzās: “Dari jel man zināmu Tavu ceļu, lai es Tevi pazīstu,” Kungs atbildēja: “Mans vaigs ies līdz, un Es tevi vedīšu pie dusas .” Pravieši sludināja: “Tā saka tas Kungs: uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei.” (2. Moz. 33:13,14*; Jer. 6:16) Vēl Viņš saka: “Kaut tu Manus baušļus liktu vērā, tad tavs miers būtu kā upe un tava taisnība kā jūras viļņi.” (Jes. 48:18*)LI 267.3

    Tie, kas uzticas Kristus vārdiem un savas dvēseles nodod Viņa gādībā un dzīvi Viņa pārvaldībā, atradīs mieru un dusu. Ja viņus ar savu klātbūtni iepriecina Jēzus, nekas pasaulē tos vairs nespēs skumdināt. Pilnīgs miers atrodams pilnīgā saskaņā. Kungs saka: “Kam nešaubīgs prāts, tam Tu uzturi pastāvīgu mieru, jo uz Tevi viņš paļaujas.” (Jes. 26:3*) Mūsu dzīve var likties kā neatraisāms samezglojums, bet, ja nododam sevi gudrajam Meistaram, Viņš no mums izveidos dzīves modeli un raksturu, kas Viņu pagodinās. Un raksturs, kas atklāj Kristus godības raksturu, tiks uzņemts Dieva Paradīzē. Atjaunotā cilvēku cilts staigās ar Viņu, tērpta baltās drēbēs, jo būs tā cienīga.LI 268.1

    Ja caur Jēzu ieejam mierā un dusā, tad Debesis sākas jau šeit. Mēs atsaucamies uz Viņa aicinājumu: “Nāciet, mācieties no Manis!” un tā, nākdami pie Viņa, iesākam mūžīgo dzīvi. Debesis ir nepārtraukta tuvošanās Dievam caur Kristu. Jo ilgāk mēs uzturēsimies Debesu atmosfērā, jo lielāka godība atklāsies mūsu skatam, un, jo vairāk mēs zināsim par Dievu, jo pilnīgāka būs mūsu laime. Staigājot ar Jēzu šinī dzīvē, mēs varam tikt piepildīti ar Viņa mīlestību un būt apmierināti ar Viņa klātbūtni. Visu, ko cilvēka daba spēj panest, mēs varam saņemt jau šeit. Bet kas tas ir salīdzinājumā ar to, kas vēl būs? Tur atpestītie stāvēs Dieva troņa priekšā un kalpos “Viņam dienām un naktīm Viņa namā, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem. Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedīs. Jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm”. (Atkl. 7:15-17) LI 268.2

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents