Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    60 nodaļa. Jaunās valstības likums

    (Mat. 20:20-28; Marka 10:32-45; Lūk. 18:31-34)LI 442.1

    Tuvojās Pasā svētku laiks, un Jēzus atkal gatavojās iet uz Jeru- zālemi. Viņa sirdī bija miers, jo valdīja pilnīga saskaņa ar Tēva gribu, un noteiktiem soļiem Viņš steidzās uz upura vietu. Bet mācekļus pārņēma noslēpumainas šaubu un baiļu izjūtas. Pestītājs “gāja viņiem pa priekšu, un tie iztrūcinājās un bailēs Viņam sekoja”.LI 442.2

    Atkal Kristus sapulcināja visus divpadsmit mācekļus pie sevis un vēl skaidrāk kā jebkad agrāk runāja ar tiem par nodevību un savām ciešanām. ” “Redziet,” ” Viņš sacīja, ” “mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšā.” Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.”LI 442.3

    Vai viņi tikko nebija sludinājuši: “Dieva valstība ir tuvu atnākusi”? Vai Kristus pats nebija apsolījis, ka daudzi sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Izāku un Jēkabu Dieva valstībā? Vai Viņš tiem, kas bija visu atstājuši Viņa dēļ, to neapsolīja simtkārtīgi atdot jau šinī dzīvē un vēl daļu Viņa valstībā? Vai divpadsmit mācekļiem Viņš nebija devis sevišķu solījumu par augstām goda vietām savā valstībā, ka tie sēdēs goda krēslos un tiesās divpadsmit Israēla ciltis? Nupat Viņš apliecināja, ka jāpiepildās visam, ko pravieši par Viņu rakstījuši. Vai tad pravieši jau iepriekš nebija pasludinājuši Mesijas valstības godību? Šādu cerību gaismā Viņa vārdi par nodošanu, vajāšanām un nāvi šķita neizprotami un drūmi. Lai kādas grūtības arī nestātos ceļā, tie ticēja, ka valstība drīz tiks uzcelta.LI 442.4

    Jānis, Cebedeja dēls, bija viens no pirmajiem diviem mācekļiem, kas sekoja Jēzum. Viņš ar savu brāli Jēkabu piederēja pie pirmā pulciņa, kas atstāja visu, lai kalpotu Kungam. Tie labprāt bija atstājuši mājas un draugus, lai varētu būt pie Jēzus. Tie bija ceļojuši, runājuši, pavadījuši laiku kopā ar Viņu mājās un lielās tautas sanāksmēs. Jēzus bija mierinājis viņus bailēs, izglābis no briesmām, atvieglojis ciešanas, iepriecinājis bēdās, pacietīgi un laipni pamācījis, līdz šķita, ka viņu sirdis ir saistītas ar Pestītāju un savā dedzīgajā mīlestībā tie vēlējās jaunajā valstībā būt Viņam vistuvāk. Kad vien tas bija iespējams, Jānis ieņēma vietu Pestītājam tieši blakus, un arī Jēkabs ilgojās pēc pagodinājuma būt ļoti tuvu Viņam.LI 442.5

    Arī viņu māte bija Kristus sekotāja un devīgi kalpoja ar visu, kas viņai bija. Mātes mīlestībā un godkārē tā saviem dēliem vēlējās viscienījamākās vietas jaunajā valstī. Viņa tos mudināja izteikt šādu lūgumu.LI 443.1

    Tā māte kopā ar dēliem atnāca pie Jēzus, lūdzot izpildīt kādu viņu sirsnīgu vēlēšanos.LI 443.2

    “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?” Viņš vaicāja. Māte atbildēja: “Saki, lai šie mani abi dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku.”LI 443.3

    Jēzus pret tiem izturējās saudzīgi un nepārmeta viņu savtību, cenšoties pēc pārākuma starp saviem brāļiem. Viņš labi pazina šo cilvēku sirdis. Pestītājs zināja, cik dziļa ir viņu pieķeršanās, jo tās nebija tikai cilvēciskas jūtas. Lai gan sajaukta ar cilvēciskumu, tā bija straume no Viņa paša glābjošās mīlestības avota. Viņš negribēja pārmest, bet padziļināt un šķīstīt šo avotu. Jēzus jautāja: “Vai jūs varat dzert to kausu, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” Tie atcerējās Viņa noslēpumainos vārdus par grūtībām un ciešanām, tomēr droši atbildēja: “Varam gan.” Tie uzskatīja par visaugstāko godu pierādīt savu uzticību, daloties visā, kas gaida viņu Kungu.LI 443.4

    “Jūs gan to kausu dzersit, ko Es dzeru, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts”, apstiprināja Jēzus. Viņu pašu troņa vietā gaidīja krusts kopā ar diviem ļaundariem — vienu labajā, bet otru kreisajā pusē. Arī Jānim un Jēkabam būs jāpiedalās sava Kunga ciešanās — viens no viņiem būs pirmais upuris, kuram nāvi nesīs zobens, bet otrs ilgāk par visiem izturēs darba grūtības, kaunu un vajāšanas.LI 443.5

    “Bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas”, Jēzus turpināja, “Man nepiederas dot; tas pienākas tiem, kam Mans Tēvs to sagādājis.” Dieva valstībā stāvoklis netiek piešķirts izredzētajiem. To nevar nopelnīt, ne arī saņemt kā nepamatotu dāvanu. To noteiks cilvēka raksturs. Kronis un tronis būs sasniegtā stāvokļa apliecinājums, zīme uzvarai pār sevi pašu, kas iegūta Jēzus Kristus spēkā.LI 443.6

    Daudz, daudz vēlāk, kad Jānis, dalīdamies Kristus ciešanās, bija iemācījies Viņam just līdzi, Kungs savam māceklim atklāja, kāds ir tuvu attiecību noteikums Viņa valstībā. “Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” “To, kas uzvar, Es darīšu par balstu sava Dieva namā, un viņš no tā nekad neaizies, un Es rakstīšu uz viņa sava Dieva Vārdu (..) un Manu jauno vārdu.” (Atkl. 3:21,12) Tāpat apustulis Pāvils rakstīja: “Jo es jau topu par ziedojumu, un manas atraisīšanas laiks ir pienācis. Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā.” (2. Tim. 4:6-8)LI 444.1

    Kristum vistuvāk stāvēs tas, kas šeit, virs zemes būs visvairāk dzēris no Viņa pašaizliedzīgās mīlestības gara, no mīlestības, kas “nelielās”, kas “nav uzpūtīga”, kas “nemeklē savu labumu”, kas “neskaistas”, kas “nepiemin ļaunu” (1. Kor. 13:4,5), no mīlestības, kas, tāpat kā mūsu Kungu, arī mācekli spiedīs atdot visu cilvēces glābšanas labā, dzīvot, strādāt un nest upurus līdz pat nāvei. Šis gars izpaudās apustuļa Pāvila dzīvē. Pāvils sacīja: “Jo dzīvot man ir Kristus”, tas ir, viņa dzīve cilvēkiem atklāja Kristu, “un mirt — ieguvums”, ieguvums Kristus dēļ, jo nāve pierādītu Viņa žēlastības spēku un pulcētu pie Viņa dvēseles. “Kristus tiks pagodināts manā miesā,” viņš sacīja, “vai ar dzīvību, vai ar nāvi.” (Filip. 1:21,20)LI 444.2

    Kad pārējie desmit dzirdēja Jēkaba un Jāņa lūgumu, tas viņiem ļoti nepatika. Ikviens no viņiem tīkoja augstāko vietu valstī, un tie dusmojās, ka šie divi mācekļi bija ieguvuši šķietami lielākas priekšrocības par citiem.LI 444.3

    Likās, ka atkal atjaunosies strīds par to, kurš no viņiem ir lielāks, tādēļ Jēzus tos saaicināja pie sevis un sašutušajiem mācekļiem teica: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri. Bet tā lai nav jūsu starpā.”LI 444.4

    Pasaules valstīs stāvoklis nozīmē pašpaaugstināšanos. Tautai liek pastāvēt valdošo šķiru dēļ. Ietekme, bagātība, izglītība ir vadītāju daudzie līdzekļi varas iegūšanai pār masām. Augstākās šķiras esot paredzētas, lai domātu, lemtu, priecātos un valdītu, bet zemākās — paklausībai un kalpošanai. Reliģija, tāpat kā viss cits, tiek uzskatīta par varas jautājumu. No ļaudīm gaida, ka tie ticēs un īstenos to, ko noteikusi augstākā šķira. Cilvēka tiesības pašam par sevi lemt un rīkoties pilnībā netiek ņemtas vērā.LI 444.5

    Kristus savu valstību pamatoja uz citiem principiem. Viņš cilvēkus aicināja nevis valdīt, bet kalpot, lai stiprie panestu vājo trūkumus. Visiem, kam piemīt spēks, stāvoklis, talanti un izglītība, līdz ar to tiek uzlikts vēl lielāks pienākums kalpot līdzcilvēkiem. Pat visnecilākajiem Kristus mācekļiem ir sacīts: “Jo viss tas notiek jūsu dēļ.” (2. Kor. 4:15)LI 445.1

    “Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.” Savu mācekļu vidū Kristus vārda pilnā nozīmē bija sargs un nastu nesējs. Viņš dalījās viņu nabadzībā, Viņš parādīja pašaizliedzību citu dēļ, Viņš gāja tiem pa priekšu, lai nolīdzinātu ceļa grūtākās vietas, un visai drīz Viņam bija paredzēts pabeigt darbu virs zemes, upurējot dzīvību. Kristus darbības principiem ir jāpamudina arī locekļi draudzē, kas ir Viņa miesa. Pestīšanas plāns un pamats ir mīlestība. Kristus valstībā vislielākie ir tie, kas seko Viņa atstātajai priekšzīmei, strādājot par Viņa ganāmpulka ganiem.LI 445.2

    Pāvila vārdi atklāj kristīgas dzīves patieso cēlumu un cieņu: “Nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu (..), nevis savu, bet daudzu citu labumu meklēdams, lai tie taptu izglābti.” (1. Kor. 9:19; 10:33)LI 445.3

    Sirdsapziņas jautājumos dvēselei nedrīkst likt šķēršļus. Neviens nedrīkst valdīt pār otra prātu, nedrīkst spriest otra vietā vai diktēt viņa pienākumus. Dievs katrai dvēselei atļauj brīvi domāt un vadīties no savas pārliecības. “Ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi.” (Rom. 14:12) Nevienam nav tiesību apspiest otra personību. Visos principiālajos jautājumos “ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā”. (Rom. 14:5) Kristus valstībā nav virskundzības, nav spaidu. Debesu eņģeļi nenāk uz zemi valdīt vai pieprasīt godināšanu, bet tie ierodas kā žēlastības vēstneši, lai sadarbotos ar cilvēkiem, veicinot cilvēces garīgo uzplaukumu.LI 445.4

    Pestītāja mācības princips un paši vārdi to dievišķajā skaistumā turpināja dzīvot mīļoto mācekļu atmiņā. Jāņa galvenā liecība draudzēm līdz pat viņa dzīves pēdējiem mirkļiem bija: “Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt.” “No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savas dzīvības par brāļiem.” (1. Jāņa 3:11,16)LI 445.5

    Šis gars valdīja pirmkristiešu draudzē. Pēc Svētā Gara izliešanas “ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs”. “Viņu starpā arī nebija neviena, kam kā trūktu.” “Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.” (Ap. d. 4:32,34,33)LI 446.1

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents