20 nodaļa. “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat”
(Jāņa 4:43-54)LI 148.1
Galilejieši, kas atgriezās no Pasā svētkiem, pārnesa mājās ziņas par redzētajiem brīnumdarbiem. Jeruzālemes augsto garīdznieku izsacītais spriedums pret Jēzu pavēra Viņam ceļu Galilejā. Tautā bija daudz ļaužu, kas skuma par dievnama apgānīšanu un žēlojās par priesteru mantkārību un augstprātību. Tie cerēja, ka šis Cilvēks, kas piespieda bēgt rakstu mācītājus, varētu būt gaidītais Atbrīvotājs. Tagad pienākušās ziņas šķita apstiprinām viņu visspožākās cerības. Stāstīja, ka pravietis esot paziņojis, ka Viņš ir Mesija.LI 148.2
Bet Nācaretes iedzīvotāji Viņam neticēja. Tieši šī iemesla dēļ Jēzus neapmeklēja Nācareti, iedams uz Kānu. Mācekļiem Pestītājs paskaidroja, ka pravietis netiek cienīts savā dzimtenē. Cilvēki raksturu vērtē pēc tā, ko viņi paši spēj atzīt kā vērtību. Aprobežotie un pasaulīgie par Jēzu sprieda pēc Viņa zemās izcelsmes, vienkāršā apģērba un ikdienas darba. Viņi nespēja novērtēt Tā dvēseles skaidrību, kuru neaptraipīja neviens grēks.LI 148.3
Vēsts, ka Kristus atgriezies Kānā, ātri izplatījās pa visu Galileju, nesdama cerību cietējiem un nelaimīgajiem. Kapernaumā šī ziņa saistīja kāda jūdu augstmaņa, valdnieka galminieka uzmanību. Viņa dēls slimoja ar šķietami nedziedināmu slimību. Ārsti sprieda, ka tam jāmirst, bet tēvs, izdzirdis par Jēzu, nolēma meklēt Viņa palīdzību. Bērns bija ļoti vārgs, tādēļ visi baidījās, ka viņš varētu neizturēt līdz tēva pārnākšanai. Tomēr galminieks juta, ka viņam jāiet pašam, cerot, ka tēva lūgums spēs modināt Lielā Ārsta līdzjūtību.LI 148.4
Nonācis Kānā, viņš atrada ļaužu pūļa ielenkto Jēzu. Ar drebošu sirdi tas spraucās cauri pie Pestītāja. Ieraugot no ceļa noputējušu, nogurušu un vienkāršās drēbēs tērptu vīru, viņa ticība sāka svārstīties. Augstmanis šaubījās, vai šis cilvēks varēs izpildīt viņa vēlēšanos, tomēr lūdza sarunu ar Jēzu, izstāstīja savas ierašanās iemeslu un sirsnīgi aicināja Pestītāju nākt viņam līdzi uz mājām. Bet Jēzum viņa bēdas jau bija zināmas. Pestītājs viņa nelaimi redzēja vēl pirms tam, kad galminieks atstāja savas mājas.LI 148.5
Tomēr tieši tāpat Viņš zināja, ka tēvs savā prātā ticībai bija uzstādījis noteikumus. Tas Jēzu par Mesiju atzītu tikai tad, ja viņa lūgums tiktu izpildīts. Kad nu galminieks ar sāpīgu sasprindzinājumu gaidīja atbildi, Jēzus sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”LI 149.1
Neskatoties uz visiem pierādījumiem, ka Jēzus ir Kristus, lūdzējs tomēr bija nolēmis ticēt Viņam tikai tad, ja lūgums tiks izpildīts. Pestītājs šo jautājošo neticību salīdzināja ar samariešu vienkāršo paļāvību, kas neprasīja ne brīnumus, ne zīmes. Kristus vārdam, par Viņa dievišķo izcelsmi mūžam klātesošajam pierādījumam, jau pašam par sevi bija pārliecinošs spēks, kas aizsniedza šo ļaužu sirdis. Tādēļ Kristum sāpēja, ka Viņa paša tauta, kurai bija uzticēti svētie pravietojumi, nesadzirdēja Dieva balsi, kas caur Viņa Dēlu runāja uz tiem.LI 149.2
Zināma ticība galminiekam tomēr bija, jo viņš atnāca lūgt pēc savas izpratnes visdārgāko svētību. Tomēr Jēzus vēlējās dot vēl lielāku dāvanu. Kungs gribēja ne tikai dziedināt slimo dēlu, bet arī pašu galminieku un viņa saimi padarīt par pestīšanas svētību dalībniekiem, tā iededzot gaismu Kapernaumā, kurai drīz vajadzēja kļūt par Viņa darbības lauku. Augstmanim bija nepieciešams izjust savu vajadzību, pirms tas varētu ilgoties pēc Kristus žēlastības. Šim galminiekam līdzīgi bija daudzi viņa tautieši. Tie par Jēzu interesējās savtīgu nolūku dēļ, jo, pateicoties Viņa spēkam, cerēja saņemt sevišķas svētības. Tie savu ticību pamatoja uz laicīgo labumu piešķiršanu, bet neapzinājās savu gara nabadzību un dievišķās žēlastības vajadzību.LI 149.3
Pestītāja vārdi kā spožs zibens apgaismoja galminieka sirdi. Viņš saprata, ka Jēzu ir meklējis savtīgu nolūku dēļ. Svārstīgā ticība tam atklājās savā īstajā gaismā. Ar dziļām sāpēm viņš aptvēra, ka šaubas var maksāt dēla dzīvību. Viņš atzina, ka stāv Tā priekšā, kas spēj lasīt domas un kam ir iespējamas visas lietas. Dvēseles bailēs tas izsaucās: “Kungs, nāc pirms mans dēls mirst.” Tagad Viņš ticībā satvēra Kristu tā, kā kādreiz Jēkabs, cīnīdamies ar eņģeli: “Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi.” (1. Moz. 32:27)LI 149.4
Viņš arī uzvarēja līdzīgi Jēkabam. Pestītājs nevarēja novērsties no dvēseles, kas Viņam tik ļoti bija pieķērusies un savā lielajā vajadzībā lūdzās. “Ej,” Viņš sacīja, “tavs dēls dzīvs.” Galminieks atstāja Kristu, pildīts ar vēl nekad neizjustu mieru un prieku. Viņš ne tikai ticēja, ka dēls izveseļosies, bet bija pilnīgi pārliecināts, ka Jēzus ir Pestītājs.LI 149.5
Vienlaicīgi tie, kas atradās pie mirstošā bērna Kapernaumā, ievēroja piepešu un neizprotamu pārmaiņu. No cietēja sejas pazuda nāves ēna. Drudža kvēli aizstāja atgūtās veselības maigais sārtums. Nespodrajās acīs iemirdzējās saprāta gaisma, un vārgajā, novājējušajā ķermenī atgriezās spēks. Bērnam vairs nebija redzamas nekādas slimības pazīmes. Viņa kaistošais ķermenis kļuva maigs un valgs, un zēns iegrima mierīgā snaudā. Drudzis viņu atstāja pašā dienas karstumā. Ģimene jutās pārsteigta un ļoti iepriecināta.LI 150.1
Kāna nebija tik tālu no Kapernaumas, ka galminieks nevarētu sasniegt mājas tanī pašā vakarā pēc sarunas ar Jēzu, bet viņš nesteidzās atpakaļ. Kapernaumā tas nonāca tikai nākamajā rītā. Ak, kas tā bija par pārnākšanu! Dodoties meklēt Jēzu, viņa sirds bija bēdu nomākta. Saule tam likās nežēlīga un putnu dziesmas kā izsmiekls. Cik atšķirīgas bija viņa izjūtas tagad! Visa apkārtne šķita pārmainījusies. Visu viņš redzēja pavisam citām acīm. Ceļojot agrā rīta klusumā, likās, ka daba tagad kopā ar viņu slavē Dievu. Vēl labu gabalu no mājām tam pretī nāca kalpi, lai atvieglotu viņa bēdu nastu. Galminieks par viņu ziņojumu neizrādīja nekādu pārsteigumu, bet ar lielu interesi, ko tie nevarēja izprast, izjautāja, kurā stundā bērna stāvoklis sācis uzlaboties. Tie atbildēja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tajā pašā brīdī, kad tēvs ticībā paļāvās uz apsolījumu: “Tavs dēls dzīvs”, dievišķā mīlestība bija skārusi mirstošo bērnu.LI 150.2
Tēvs steidzās apsveikt savu dēlu. Viņš spieda to sev pie krūtīm kā no nāves uzmodinātu un atkal no jauna pateicās Dievam par brīnišķo dziedināšanu.LI 150.3
Augstmanis ilgojās uzzināt kaut ko vairāk par Jēzu. Kad tas vēlāk dzirdēja Kristus sludināšanu, tad kopā ar visu savu ģimeni kļuva par Viņa mācekļiem. Šī cilvēka bēdas tika svētītas ar visas ģimenes atgriešanos. Vēsts par brīnumdarbu ātri izplatījās, un Kapernaumā, kur tika darīti tik daudzi vareni darbi, bija sagatavots ceļš Kristus personīgai kalpošanai.LI 150.4
Tas, kurš svētīja galminieku Kapernaumā, tikpat ļoti ilgojas svētīt arī mūs. Bet, tāpat kā noskumušais tēvs, arī mēs bieži vien Kristu meklējam ar nolūku iegūt kādu laicīgu labumu. Savu uzticību Viņa mīlestībai mēs balstām uz nosacījumu, ka mūsu lūgums tiks izpildīts. Bet Pestītājs ilgojas piešķirt daudz lielākas svētības, nekā mēs prasām. Viņš vilcinās atbildēt uz mūsu lūgumiem tāpēc, lai varētu parādīt mūsu pašu siržu ļaunumu un lielo vajadzību pēc Viņa žēlastības. Viņš vēlas, lai mēs atsacītos no savtības, kas mūs pamudina Viņu meklēt. Atzīstot savu bezspēcību un lielo vajadzību, mums pilnīgi jāuzticas Viņa mīlestībai.LI 150.5
Galminieks gribēja redzēt lūguma piepildīšanos, pirms viņš pats būtu sācis ticēt, bet viņam vajadzēja uzticēties tam, ko saka Jēzus, — ka lūgums ir uzklausīts un svētība piešķirta. Šī mācība jāapgūst arī mums. Mums jātic ne tikai tad, kad redzam un jūtam, ka Dievs mūs dzird. Mums jāuzticas Viņa apsolījumiem. Nākot pie Viņa ticībā, ikviens lūgums sasniegs Dieva sirdi. Kad mēs esam lūguši sev svētības, mums jātic, ka tās saņemsim, un jāpateicas par saņemto. Pēc tam jāķeras pie saviem pienākumiem, apzinoties, ka svētība nāks tad, kad tā mums būs visvairāk vajadzīga. Kad mēs to iemācīsimies, tad arī apzināsimies, ka mūsu lūgšanas ir atbildētas. Dievs “savā bagātībā un varenībā (..), darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam.” (Ef. 3:16,20)LI 151.1