38. nodaļa. Atpūtieties mazliet!

(Mat. 14:1,2,12,13; Marka 6:30-32; Lūk. 9:7-10)LI 290.1

Atgriezušies no misijas ceļojuma, “apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. Un Viņš tiem saka: “Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.”LI 290.2

Mācekļi atnāca pie Jēzus un Viņam visu izstāstīja. Sirsnīgā sadraudzība ar Jēzu tos iedrošināja atklāt Viņam visu labvēlīgo un nelabvēlīgo pieredzi, prieku, redzot savu pūļu labos panākumus, un bēdas par neizdošanos, par saviem trūkumiem un vājībām. Pirmajā evaņģelizācijas darbā viņiem bija kļūdas, un, kad tie Kristum atklāti pastāstīja piedzīvoto, Viņš redzēja, ka tiem vēl vajadzīgas daudzas pamācības. Jēzus ievēroja, ka viņi ir darbā noguruši un tiem nepieciešama atpūta.LI 290.3

Bet tur, kur viņi pašlaik atradās, tik vajadzīgo mieru nebija iespējams gūt, “jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst”. Pie Kristus plūda ļaužu pulki, ļoti vēlēdamies saņemt dziedināšanu un gribēdami dzirdēt Viņa vārdus. Daudzi pret Viņu izjuta sevišķas simpātijas, jo Viņš šķita esam visu svētību avots. Daudzi, kas toreiz drūzmējās ap Jēzu, lai saņemtu dārgo veselības dāvanu, pieņēma Viņu par savu Glābēju. Bet daudzi citi, kas tad vēl farizeju dēļ baidījās Viņu apliecināt, atgriezās vēlāk, kad tika izliets Svētais Gars, un saniknoto priesteru un rakstu mācītāju priekšā Viņu atzina par Dieva Dēlu.LI 290.4

Bet tagad Kristus ilgojās pēc klusas vietas, lai varētu būt kopā ar mācekļiem, jo Viņam bija daudz kas tiem sakāms. Savā darbā tie bija izturējuši pirmo cīņu pārbaudi un izjutuši visdažādākā veida pretestību. Līdz šim tie padomu visās lietās prasīja Kristum, bet nu kādu laiku bija pavadījuši vieni, brīžiem nonākot lielā neziņā, ko darīt. Savā darbā viņi bija saņēmuši lielu iedrošinājumu, jo Kristus tos nebija izsūtījis bez Svētā Gara, un ticībā Viņam tie bija darījuši daudz brīnumu. Bet tagad viņiem bija nepieciešama Dzīvības Maize. Viņiem vajadzēja aiziet uz kādu klusu vietu, kur varētu sarunāties ar Jēzu un saņemt pamācības turpmākajam darbam.LI 290.5

“Un Viņš tiem saka: “Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.” ” Kristus izjūt lielu sirsnību un līdzjūtību pret visiem Viņa darba darītājiem. Viņš saviem sekotājiem grib parādīt, ka Dievs neprasa upuri, bet līdzjūtību. Viņi bija visu savu dvēseli ielikuši darbā ļaužu labā, un tas bija izsmēlis viņu fiziskos un garīgos spēkus. Viņu pienākums bija atpūsties.LI 291.1

Tā kā mācekļi bija redzējuši sava darba sekmes, tiem draudēja briesmas panākumus attiecināt uz sevi, briesmas kļūt augstprātīgiem un tā iekrist sātana kārdināšanās. Nākotnē vēl gaidīja liels darbs, bet vispirms tiem vajadzēja saprast, ka viņu spēks nav viņos pašos, bet Dievā. Kā Mozum Sinaja tuksnesī, kā Dāvidam Jūdejas pakalnos vai Elijam pie Kritas upes, mācekļiem bija jāaiziet no savas aktīvās darbības skatuves, lai satiktos un sarunātos ar Kristu, vērotu dabu un ieskatītos paši savās sirdīs.LI 291.2

Kamēr mācekļi bija projām misijas ceļojumā, Jēzus apmeklēja citus ciematus un pilsētas, sludinādams prieka vēsti par valstību. Ap šo laiku Viņš saņēma ziņu par Jāņa Kristītāja nāvi. Šis notikums pārliecinoši liecināja par to, ka noslēgumam tuvojas Viņa paša ceļš. Pār Jēzus taku savilkās tumšas ēnas. Priesteri un rakstu mācītāji novēroja Pestītāju, lai varētu panākt Viņa notiesāšanu uz nāvi, spiegi sekoja cieši pa pēdām, un tika kaldināti visdažādākie Viņa iznīcināšanas plāni. Vēstis par apustuļu sludināšanu Galilejā aizsniedza arī Hērodu, pievērsdamas viņa uzmanību Jēzum un Viņa darbam. “Šis ir Jānis Kristītājs,” tas sacīja, “viņš ir augšāmcēlies no miroņiem”, un viņam radās vēlēšanās Jēzu redzēt. Hērods dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka tikai slepeni netiktu gatavota revolūcija ar mērķi gāzt viņu no troņa un atbrīvot jūdu tautu no romiešu jūga. Ļaudīs bieži bija jūtams neapmierinātības un sacelšanās gars. Bija skaidri redzams, ka Kristus atklātais darbs Galilejā nevarēs ilgi turpināties. Tuvojās Viņa ciešanu laiks, tādēļ Viņš ilgojās uz brīdi būt prom no ļaužu drūzmas, nemiera un trokšņa.LI 291.3

Ar noskumušām sirdīm Jāņa mācekļi guldīja kapā sava skolotāja sakropļoto ķermeni. “Tad tie aizgāja un pasludināja to Jēzum.” Šie mācekļi Kristu bija apskauduši, kad likās, ka Viņš velk ļaudis prom no Jāņa. Viņi bija piekrituši farizeju apsūdzībai, kad Pestītājs kopā ar muitniekiem sēdēja Mateja mielastā. Tie bija apšaubījuši Viņa dievišķo misiju, tāpēc ka Viņš neatbrīvoja Jāni Kristītāju. Bet tagad, kad viņu skolotājs bija miris un tie savās lielajās bēdās ilgojās pēc iepriecas un vadības turpmākajā darbā, viņi atnāca pie Jēzus un apvienoja savas intereses ar Viņa interesēm. Arī viņiem bija nepieciešami klusi brīži sarunām ar Pestītāju.LI 291.4

Betsaidas tuvumā, ezera ziemeļu galā bija vientuļš apgabals, tobrīd krāšņā pavasara plaukumā, kas solīja Jēzum un Viņa mācekļiem jauku atpūtas vietu. Laivās pārceļoties pāri ūdeņiem, tie devās uz turieni. Šeit viņi būtu tālu no satiksmes ceļiem un pilsētas trokšņa un trauksmes. Dabas ainavas jau pašas par sevi solīja atpūtu un jauku pārmaiņu nogurušajiem mācekļiem. Te viņi varēja klausīties Kristus vārdus bez dusmīgiem starpsaucieniem vai rakstu mācītāju un farizeju griezīgajām piezīmēm un apsūdzībām. Šeit viņi varēja baudīt īsu dārgas sadraudzības brīdi sava Kunga sabiedrībā.LI 292.1

Kristus atpūta kopā ar mācekļiem nebija izdabāšana savām vēlmēm. Vientulībā pavadītais laiks nebija paredzēts izpriecām. Viņi kopīgi pārrunāja Dieva darbu un sprieda par iespējām to padarīt ražīgāku. Mācekļi bija pavadījuši laiku kopā ar Kristu un varēja Viņu saprast. Tiem Viņam nebija jāstāsta līdzības. Jēzus aizrādīja uz viņu kļūdām un izskaidroja pareizo pieeju ļaudīm. Viņš tiem pilnīgāk atklāja dievišķās patiesības dārgumus. Dievišķais spēks tos atdzīvināja un iedvesa cerību un drosmi.LI 292.2

Kaut gan Jēzus varēja darīt brīnumus un arī mācekļiem bija devis šādu varu, tomēr Viņš savus nogurušos kalpus aicināja iziet laukos un atpūsties. Sacīdams, ka pļauja ir liela un strādnieku maz, Viņš mācekļiem neuzspieda nemitīgu, smagu darbu, bet sacīja: “Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.” (Mat. 9:38) Dievs ikvienam ir paredzējis darbu pēc viņa spējām (Ef. 4:11-13), un Viņš negrib, lai daži tiktu noslogoti ar pienākumiem, kamēr citiem nebūtu nekādas nastas, nekādu pienākumu pret dvēselēm.LI 292.3

Kristus līdzjūtības vārdi ir sacīti Viņa strādniekiem mūsu dienās tikpat noteikti, kā tie tika teikti Viņa mācekļiem. “Nāciet vieni paši savrup (..) un atpūtieties maķenīt”, Viņš iesaka visiem nogurušajiem un piekusušajiem. Nav gudri pastāvīgi būt saspringtā darbā un satraukumā, pat domājot par cilvēku garīgajām vajadzībām, jo tādā veidā tiek atstāta novārtā personīgā dievbijība, bet prāta, dvēseles un fiziskie spēki cieš pārpūles dēļ. No Kristus mācekļiem tiek prasīta pašaizliedzība, un upuri ir jānes, bet ir arī jārūpējas, lai viņu pārlieku lielās dedzības dēļ sātans neiegūst kādas priekšrocības no cilvēciskā nespēka un netiek apkaunots Dieva darbs.LI 292.4

Pēc rakstu mācītāju domām reliģijas būtība ir pastāvīgā trauksmainā darbībā. Lai parādītu savu lielo dievbijību, viņiem bija nepieciešama kāda ārēji redzama darbošanās. Tādā veidā viņi atšķīra savas dvēseles no Dieva un cēla savu pašpaļāvību. Tās pašas briesmas draud arī šodien. Kad pieaug aktivitāte un cilvēki gūst sekmes kādā Dieva uzticētā darbā, draud briesmas paļauties uz cilvēku plāniem un metodēm. Rodas tieksme mazāk lūgt un mazāk ticēt. Mums, tāpat kā mācekļiem, draud briesmas pazaudēt no redzesloka apziņu, ka esam atkarīgi no Dieva, un mēģināt iegūt pestīšanu ar saviem darbiem. Bet mums pastāvīgi jāraugās uz Jēzu, saprotot, ka tas ir Viņa spēks, kas dara darbu. Nopietni pūloties glābt pazudušos, mums jāatrod laiks pārdomām, lūgšanām un Dieva Vārda pētīšanai. Vienīgi ar daudzām lūgšanām darīts un Kristus nopelna svētīts darbs dos vēlamos rezultātus.LI 293.1

Neviena dzīve nav bijusi tik darba un atbildības pārpilna kā Jēzus dzīve, un tomēr cik bieži Viņš pavadīja laiku lūgšanā! Cik noturīga bija Viņa vienotība ar Dievu! Atkal un atkal Viņa šīs zemes dzīves stāstā atrodami šādi ziņojumi: “Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.” “Daudz ļaužu sapulcējās Viņu dzirdēt un likties dziedināties no savām slimībām. Bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu.” “Bet notika tanīs dienās, ka Viņš izgāja uz kalna Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā.” (Marka 1:35; Lūk. 5:15,16; 6:12)LI 293.2

Dzīvodams citu labklājībai pilnīgi ziedotu dzīvi, Pestītājs uzskatīja par nepieciešamu aiziet no lielajiem satiksmes ceļiem un ļaužu masām, kas Viņam sekoja dienu no dienas. Viņam bija jāatraujas no nepārtrauktas darba dzīves un saskares ar cilvēku vajadzībām, lai meklētu vienatni un netraucēti sazinātos ar Tēvu. Kā viens no mums, līdzdalībnieks mūsu vajadzībās un vājībās, Viņš bija pilnīgi atkarīgs no Dieva, un klusā lūgšanas vietā Viņš smēlās dievišķu spēku, lai varētu iet tālāk, stiprināts pienākumiem un pārbaudījumiem. Grēcīgajā pasaulē Jēzus izturēja cīņas un dvēseles mokas. Sarunās ar Dievu Viņš varēja nolikt šīs nastas, kas Viņu nomāca. Tur Viņš atrada atbalstu un prieku.LI 293.3

Kristū cilvēces sāpju kliedziens aizsniedza bezgalīgās žēlsirdības Tēvu. Kā cilvēks Viņš lūdza Dieva troņa priekšā, līdz Viņa cilvēciskums tika piepildīts ar Debesu straumēm, kurām vajadzēja savienot cilvēci ar Dievu. Nepārtrauktās ciešās attiecībās ar Dievu Viņš saņēma dzīvību, lai to nodotu pasaulei. Viņa piedzīvojumam jākļūst par mūsējo.LI 294.1

“Nāciet vieni paši savrup,” Jēzus mums saka. Ja mēs Viņa vārdus ņemtu vērā, tad kļūtu daudz stiprāki un derīgāki. Mācekļi uzmeklēja Jēzu, izstāstīja Viņam visu, un Viņš tos varēja iedrošināt un pamācīt. Ja mēs šodien veltītu laiku attiecību uzturēšanai ar Jēzu un izteiktu Viņam savas vajadzības, tad nepiedzīvotu vilšanos. Viņš stāvētu pie mūsu labās rokas, lai mums palīdzētu. Mums nepieciešams vairāk bērnišķas uzticēšanās un paļaušanās uz savu Pestītāju. Viņš, kura vārds tiek saukts “Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Lielkungs” un par kuru rakstīts, ka “valdība guļ uz Viņa kamiešiem”, ir brīnišķais Padomdevējs. Mēs tiekam aicināti vērsties pēc padoma pie Viņa. Viņš “visiem dod devīgi un nepārmezdams”. (Jes. 9:5; Jēk. 1:5)LI 294.2

Visiem, kurus audzina Dievs, ir jāatklāj dzīve, kas nav saskaņā ar pasauli, tās paradumiem un rīcību, un ikvienam ir vajadzīgi personīgi piedzīvojumi, lai gūtu izpratni par Dieva gribu. Mums katram atsevišķi jādzird Viņu uzrunājam mūsu sirdi. Kad visas citas balsis ir apklusušas, un mēs norimuši gaidām Viņa priekšā, dvēseles klusums Dieva balsi padara skaidrāk sadzirdamu. Viņš mums pavēl: “Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs.” (Ps. 46:11) Vienīgi šādi ir atrodama patiesa dusa. Tāda ir sekmīga sagatavošanās visiem, kas strādā Dieva darbā. Dvēsele, kas tā ir atspirdzināta, steidzīgā ļaužu drūzmā un saspringtā darbā būs gaismas un miera atmosfēras apņemta. Tāda dzīve izplatīs jauku smaržu un atklās dievišķu spēku, kas aizsniegs cilvēku sirdis.LI 294.3