7 nodaļa. Bērnība

(Lūk. 2:39,40)LI 45.1

Bērnību un jaunību Jēzus pavadīja mazā kalnu ciematā. Virs zemes nav tādas vietas, kurai Viņa ierašanās un klātbūtne nebūtu liels pagodinājums. Tādu viesi uzņemt būtu liela privilēģija visām ķēniņu pilīm. Bet Viņš pagāja garām bagātnieku mājām, augstmaņu galmiem un slaveniem izglītības centriem, lai mājotu nepazīstamajā un nicinātajā Nācaretē.LI 45.2

Apbrīnojami nozīmīgs ir īsais ziņojums par Viņa bērnību: “Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības un Dieva žēlastība bija ar Viņu.” Debesu Tēva klātbūtnē “Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem”. (Lūk. 2:52) Viņa prāts bija rosīgs un ass. Jēzus domu dziļums un gudrība pārsniedza Viņa gadus, taču, neskatoties uz to, Viņam bija brīnišķīgs, līdzsvarots raksturs. Garīgie un fiziskie spēki attīstījās pakāpeniski saskaņā ar bērna vispārējiem attīstības likumiem.LI 45.3

Kā bērnam Jēzum bija ļoti patīkams raksturs. Čaklās rokas vienmēr bija gatavas kalpot citiem. Viņam piemita tāda pacietība, ko nekas nevarēja satraukt, un tāds patiesīgums, kas nekad neļautu upurēt skaidrību. Pamatlikumos cieta kā klints, Viņa dzīve atklāja nesavtīgas laipnības pievilcīgumu.LI 45.4

Dziļā nopietnībā Jēzus māte vēroja Viņa spēju attīstību, saskatot bērna raksturā pilnības zīmogu. Ar prieku viņa centās rosināt šo skaidro, uzņēmīgo prātu. Caur Svēto Garu viņa saņēma gudrību, lai sadarbotos ar Debesu spēkiem bērna audzināšanā, kurš par savu Tēvu varēja saukt vienīgi Dievu.LI 45.5

No seniem laikiem Israēla ticīgie ļaudis lielu vērību piegrieza jaunatnes audzināšanai. Kungs bija noteicis, ka bērni jau no mazām dienām jāiepazīstina ar Viņa laipnību un varenību, kas sevišķi atklājas Viņa likumos un Israēla vēsturē. Atvērtajam prātam bija jāpasniedz dziesmas, lūgšanas un mācības no Rakstiem. Tēviem un mātēm vajadzēja mācīt bērnus, ka Dieva likumi ir Viņa rakstura atklāsme un ka viņiem, savās sirdīs uzņemot bauslības principus, prātā un dvēselē izveidosies Dieva attēls. Lielu daļu pamācību tie saņēma mutvārdos, taču jaunieši mācījās arī lasīt ebreju rakstus, un tiem pētīšanai bija pieejami Vecās Derības pergamentu ruļļi.LI 45.6

Kristus dienās to pilsētu vai ciemu, kas nerūpējās par jauniešu reliģisko audzināšanu, uzskatīja par pakļautu Dieva lāstam. Tomēr mācīšana bija kļuvusi formāla. Svētos Rakstus lielā mērā aizstāja tradīcijas. Patiesai audzināšanai vajadzēja vadīt jauniešus, lai tie “meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast” (Ap. d. 17:27), bet jūdu mācītāji visu vērību piegrieza ceremonijām. Prāts tika pārslogots ar bezvērtīgu materiālu, ko neatzītu augstākā Debesu skola. Piedzīvojumiem, ko iegūst, personīgi pētot Dieva Vārdu, šajā audzināšanas sistēmā nebija vietas. Iesaistīti ārišķību lokā, audzēkņi neatrada klusu brīdi, lai satiktos ar Dievu. Tie nesaklausīja Radītāja balsi, kas uzrunā sirdi. Meklējumos pēc zināšanām viņi novērsās no gudrības Avota. Dievkalpošanas lielās pamatpatiesības palika ne-ievērotas. Bauslības pamatprincipi kļuva neskaidri. Tas, ko uzskatīja par augstāko izglītību, patiesībā bija lielākais kavēklis īstai attīstībai. Rabīnu audzināšana nomāca un apspieda jaunatnes spējas. Jauniešu prāts koncentrējās tikai vienā virzienā un kļuva ierobežots.LI 46.1

Jēzus izglītību neieguva sinagogas skolās. Viņa pirmā šīs zemes skolotāja bija māte. No viņas lūpām un no praviešu Rakstiem Viņš iepazinās ar Debesu vērtībām. Vārdus, ar kuriem Viņš pats reiz bija uzrunājis Mozu un Israēlu, tagad Viņam mācīja māte. Pagāja bērnība; Jēzus jau sasniedza jaunekļa gadus, tomēr Viņš netiecās apmeklēt rabīnu skolas. Viņam nevajadzēja iegūt izglītību no tādiem avotiem, jo pats Dievs bija Viņa skolotājs.LI 46.2

Jautājums, kuru Pestītājam uzdeva vēlākās darbības laikā: “No kurienes šis pazīst Rakstus, būdams bez izglītības?” (Jāņa 7:15), nenozīmē, ka Jēzus neprastu lasīt, bet vienīgi, ka Viņš nebija saņēmis rakstu mācītāju audzināšanu. Tā kā Jēzus ieguva zināšanas tādā pašā ceļā, kādā arī mēs tās varam iegūt, tad Viņa pamatīgā Svēto Rakstu pazīšana rāda, cik čakli Viņš jaunībā ir studējis Dieva Vārdu. Bez tam Viņa priekšā bija atvērta arī Dieva radības grāmata. Visu lietu Radītājs apguva tās mācības, ko Viņa paša roka bija rakstījusi zemes, jūras un debess plašumos. Norobežojies no pasaules nesvētajiem iespaidiem, Viņš no dabas sakopoja lielu zinātnisko atziņu krājumu. Jēzus pētīja augu, dzīvnieku un cilvēku dzīvi. Kopš visagrākās bērnības Viņam bija tikai viens mērķis — Viņš dzīvoja, lai būtu par svētību citiem. Tam Jēzus smēlās spēkus dabā. Pētot augu un dzīvnieku valsti, Viņam radās jaunas idejas. No redzētajām lietām Viņš pastāvīgi centās atrast piemērus, ar ko attēlot dzīvo Dieva Vārdu. Vēlākā darbības laikā patiesības pasniegšanai tik plaši izmantotās līdzības rāda, cik ļoti Viņu ietekmēja daba un kā Viņš no apkārtnes ikdienišķās dzīves guva garīgas mācības.LI 46.3

Mēģinot izprast visu lietu jēgu, Jēzum pavērās Dieva Vārda un darbu nozīme. Viņu pavadīja Debesu būtnes, un Viņš domāja svētas domas un uzturēja svētas attiecības ar citiem. No agras bērnības Viņš pastāvīgi pieauga garīgumā un patiesības atziņā.LI 47.1

Kā Jēzus ieguva izglītību, tā to var iegūt katrs bērns. Kad mēs centīsimies ar Dieva Vārda palīdzību iepazīties ar Debesu Tēvu, mums tuvosies eņģeļi, prāts tiks stiprināts un mūsu raksturs kļūs pilnīgāks un cēlāks. Mēs kļūsim līdzīgāki savam Pestītājam. Raugoties uz skaisto un vareno dabā, mūsu jūtas tieksies pēc Dieva. Kad gars izjutīs svētbijību, dvēsele gūs jaunus spēkus, sastopot Bezgalīgo Dievu Viņa darbos. Saruna ar Dievu lūgšanā attīstīs prāta un morālos spēkus, un, domām kavējoties pie garīgām lietām, pieaugs garīgās spējas.LI 47.2

Jēzus dzīvoja pilnīgā saskaņā ar Dievu. Būdams bērns, Viņš domāja un runāja kā bērns, taču Viņa līdzība Dievam nebija grēka aptraipīta. Tomēr Jēzus nebija brīvs no kārdināšanām. Nācaretes iedzīvotāji bija slaveni ar savu bezdievību. Nātanaēla jautājums rāda, cik zemu viņus parasti vērtēja: “Vai no Nācaretes var nākt kas labs?” (Jāņa 1:46) Jēzus bija nolikts tur, kur Viņa raksturu varētu pārbaudīt. Lai uzturētu skaidrību, Viņam pastāvīgi bija jābūt modram. Lai varētu būt mums par paraugu gan bērnībā, gan jaunībā un brieduma gados, Viņš bija pakļauts visām cīņām, ar kurām jāsastopas mums.LI 47.3

Sātans nepaguris centās uzvarēt Nācaretes Bērnu. Kaut arī Debesu eņģeļi Jēzu sargāja jau no pirmajiem Viņa dzīvības gadiem, viss Pestītāja mūžs bija nemitīga cīņa pret tumsības spēkiem. Tas, ka zemes virsū var būt kāda grēka neaptraipīta būtne, tumsības valdniekam bija apvainojums un neizprotama mīkla. Viņš izmēģināja visu, lai sagrābtu varu pār Jēzu. Visā cilvēcē neviens bērns nekad nav ticis aicināts un netiks aicināts dzīvot svētu dzīvi tik sīvā cīņā ar kārdinājumu kā mūsu Pestītājs.LI 47.4

Jēzus vecāki bija trūcīgi un pārtika no sava ikdienas darba. Jēzus pazina nabadzību, pašaizliedzību un trūkumu. Šie apstākļi Viņu aizsargāja. Viņa darbīgajā dzīvē nebija brīvu brīžu, kas ļautu ienākt kārdināšanām. Nebija dīkā pavadītu stundu, kas pavērtu durvis ļaunai ietekmei. Cik vien iespējams, Viņš norobežojās no kārdinātāja. Nedz ieguvums, nedz izpriecas, nedz uzslava, nedz nopēlums nekļuva par iemeslu, lai mūsu Kungs rīkotos netaisni. Viņam pietika padoma, lai saskatītu ļaunumu, un spēka, lai tam pretotos.LI 47.5

Kristus bija vienīgais bezgrēcīgais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis virs zemes. Tomēr gandrīz trīsdesmit gadus Viņš pavadīja ļauno Nācaretes iedzīvotāju vidū. Tas ir pārmetums tiem, kuri domā, ka viņu dzīves šķīstums ir atkarīgs no vietas, veiksmes vai labklājības. Kārdināšanas, nabadzība un šķēršļi ir skola, kas pat nepieciešama skaidra un nelokāma rakstura attīstībai.LI 48.1

Jēzus dzīvoja zemnieku mājās, uzticīgi un priecīgi pildīdams savu saimniecības pienākumu daļu. Viņš bija Debesu Pavēlnieks, kura norādījumus ar prieku izpildīja eņģeļi, bet tagad kļuva par padevīgu kalpu, mīļu un paklausīgu dēlu. Viņš apguva amatu un paša rokām strādāja namdara darbnīcā kopā ar Jāzepu. Vienkārša strādnieka drēbēs Viņš gāja pa mazās pilsētiņas ielām, dodamies uz darbu un atgriezdamies mājās. Viņš neizlietoja savu dievišķo varu, lai mazinātu pienākumu nastas vai atvieglotu pūles.LI 48.2

Bērnībā un jaunībā strādājot, Jēzus attīstījās fiziski un intelektuāli. Viņš neizšķieda spēkus neapdomīgi, bet izmantoja tā, lai saglabātu labu veselību un katrā darba nozarē būtu spējīgs paveikt vislabāko. Pat strādādams ar darba rīkiem, Viņš gribēja būt precīzs. Tāpat kā raksturā, Viņš bija pilnīgs arī darbā. Viņa dzīves piemērs mūs māca būt čakliem, rūpīgi un pacietīgi veicot katru pienākumu, jo tāds darbs ir patiesas cieņas vērts. Katra nodarbošanās, kas rokām iemāca derīgu darbu un pieradina jaunatni nest savu daļu dzīves nastu, sniedz arī fizisku spēku un veicina visu spēju attīstību. Ikvienam cilvēkam jāizraugās kāds darbs, kas būtu derīgs pašam un nestu labumu citiem. Dievs darbu paredzēja kā svētību, un vienīgi čakls strādnieks iemantos patiesu cieņu un dzīvesprieku. Dieva labvēlība un apsolījumi dus uz bērniem un jauniešiem, kas priecīgi izpilda savu mājas pienākumu daļu, palīdzot tēvam un mātei ikdienas darbu veikšanā. Tādi bērni, no vecāku paspārnes iziedami dzīvē, kļūst par derīgiem sabiedrības locekļiem.LI 48.3

Visā zemes dzīves laikā Jēzus bija nopietns un nenogurstošs strādnieks. Viņš sagaidīja daudz, tāpēc arī daudz uzņēmās.Iesais- tījies kalpošanas darbā, Viņš sacīja: “Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.” (Jāņa 9:4) Jēzus nevairījās no rūpēm un atbildības, kā to dara daudzi, kas sauc sevi par Viņa sekotājiem. Daudzi ir vāji un nesekmīgi tāpēc, ka mēģina izbēgt no grūtību skolas. Tiem var būt vērtīgas un patīkamas rakstura īpašības, bet tie kļūst nevarīgi un gandrīz nederīgi, kad jāsastopas ar pretestību vai jāpārvar šķēršļi. Krietnums un enerģija, līdzsvarots un stiprs raksturs, kas atklājās Kristū, mums jāattīsta tajā pašā skolā, kādu ir izgājis Viņš. Arī mums tiek piedāvāta tā pati žēlastība.LI 48.4

Kamēr vien Pestītājs dzīvoja cilvēku vidū, Viņš dalījās nabadzīgo ļaužu liktenī. No savas pieredzes Viņš pazina trūcīgo rūpes un nemieru un spēja mierināt un stiprināt vienkāršos strādniekus. Cilvēks, kam ir pareiza izpratne par mācību, ko sniedz Jēzus dzīve, nekad neiedomāsies sadalīt ļaudis šķirās vai bagātos cienīt vairāk par krietniem, bet nabadzīgiem ļaudīm.LI 49.1

Jēzus veica savu darbu ar prieku un smalkjūtību. Lai Bībeles reliģiju spētu atklāt mājas dzīvē un darba vietā, lai panestu laicīgo pienākumu slodzi un tomēr paturētu acīs Dieva godu, ir nepieciešams daudz pacietības un garīga spēka. Šeit Kristus bija priekšzīme. Viņu nekad tā nepārņēma laicīgās rūpes, ka vairs neatliktu laika domām par Debesu vērtībām. Bieži Viņš savu sirds prieku izteica, dziedādams psalmus un garīgas dziesmas. Bieži Nācaretes iedzīvotāji dzirdēja, kā Viņa balss izsaka slavu un pateicību Dievam. Dziedot Viņš uzturēja savienību ar Debesīm, un, kad darba biedri sūdzējās par nogurumu, tos iepriecināja jaukas melodijas, kas plūda no Jēzus lūpām. Likās, ka Viņa slavas dziesmas aizdzen ļaunos eņģeļus un kā vīraks ar saldu smaržu piepilda visu apkārtni. Klausītāju domas tādos brīžos pārcēlās no šīs zemes trimdas uz Debesu Tēva mājām.LI 49.2

Jēzus bija dziedinošās žēlastības Avots šai pasaulei. Visus Nācaretē klusībā pavadītos gadus Viņa dzīve izstrāvoja līdzjūtību un laipnību. Vecie, noskumušie un grēka nospiestie ļaudis, bērni nevainīgā rotaļu priekā, savvaļas dzīvnieki un pacietīgie nastu nesēji — visi Viņa klātbūtnē jutās laimīgāki. Tas, kura visspēcīgais vārds uzturēja pasaules, noliecās, lai palīdzētu ievainotam putniņam. Nekas nebija par niecīgu, lai Viņš to neievērotu, nekam Viņš nepagāja garām nepalīdzējis.LI 49.3

“Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” Ar savu līdzjūtību Viņš ieguva visu siržu simpātijas. Ap Viņu esošā cerības un drosmes atmosfēra To darīja par svētību katrā mājā. Bieži dusas dienā sinagogā Viņu uzaicināja lasīt kādu izvilkumu no praviešu rakstiem, un tad klausītāju sirdis ietrīsējās, jo no svētā teksta pazīstamajiem vārdiem atspīdēja jauna gaisma.LI 50.1

Taču Jēzus vairījās sevi atklāti izcelt. Visā Nācaretē nodzīvotajā laikā Viņš neparādīja savas brīnumdarītāja spējas. Viņš netiecās pēc augsta stāvokļa un nepieņēma nekādus titulus. Viņa klusā un vienkāršā dzīve, kā arī Svēto Rakstu klusēšana par Viņa bērnības un jaunības gadiem sniedz svarīgu mācību. Jo vienkāršāka un mierīgāka ir bērna dzīve, jo brīvāka no mākslīgi radītiem uzbudinājumiem un jo pilnīgākā saskaņā ar dabu, jo labvēlīgāka tā būs viņa fiziskajai, prāta un garīgajai attīstībai.LI 50.2

Jēzus ir mūsu paraugs. Daudzi ar interesi kavējas pie Viņa atklātās darbības posma, bet palaiž garām neievērotu Viņa bērnības un jaunības gadu svētīgo piemēru. Viņa mājas dzīve ir paraugs visiem bērniem un jauniešiem. Pestītājs labprātīgi izvēlējās nabadzību, lai mācītu, cik cieši mēs varam staigāt ar Dievu arī šajā zemajā stāvoklī. Jēzus dzīvoja, lai būtu patīkams savam Tēvam, lai Viņu godātu un slavētu visos ikdienas dzīves brīžos. Viņš iesāka savu misiju, svētījot strādnieka vienkāršo darbu, ar ko tas pelna dienišķo maizi. Strādādams pie namdara darbgalda, Viņš kalpoja Dievam tāpat kā tad, kad darīja brīnumus lielu ļaužu pulku priekšā. Tāpēc katrs jaunietis, kas seko Kristus uzticības un paklausības piemēram Viņa nabadzīgajā mājas dzīvē, arī uz sevi drīkst attiecināt vārdus, ko par Kristu reiz sacīja Viņa Tēvs: “Redzi, tas ir Mans Kalps, ko Es neatlaižu, Mans izredzētais, pie Viņa Manai dvēselei ir labpatika.” (Jes. 42:1)LI 50.3